ŽURNĀLS Numura tēma

Aizskaroši, nievājošas nozīmes vārdi jaundzimušajiem nav konstatēti

Saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 3. pantu Iedzīvotāju reģistrā iekļauj un aktualizē ziņas par:

1. Latvijas pilsoņiem un Latvijas nepilsoņiem;

2. personām, kuras Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību;

3. personām, kurām Latvijā piešķirts bezvalstnieka, bēgļa vai alternatīvais statuss vai pagaidu aizsardzība;

4. personām, attiecībā uz kurām pieņemts lēmums par uzturēšanās atļaujas, reģistrācijas apliecības vai pastāvīgās uzturēšanās apliecības izsniegšanu.

Iedzīvotāju reģistrā iekļaujamas ziņas par personas vārdu, uzvārdu, dzimšanu, bērniem līdz 18 gadu vecumam u.c. ziņas saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra likuma 10. pantu.

Atbilstoši minētajam Latvijā visas personas tiek reģistrētas Iedzīvotāju reģistrā, tajā skaitā arī ārvalstnieki un Latvijas valsts piederīgo un personu, kuras Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību, bērni, kas dzimuši ārvalstīs un kuriem jau ir piešķirts vārds, kas ierakstīts ārvalsts izsniegtajā dokumentā.

Ievērojot iepriekš minēto, ir jāprecizē publiski izskanējusī informācija par konkrētajiem vārdiem, ko vecāki pēdējā laikā devuši saviem bērniem, norādot sekojošo.

Informācija no Iedzīvotāju reģistra datubāzes:

1. Žikivators – reģistrēta viena persona, dzimusi 40. gados Kazahstānā, arī dzimšanas reģistrs sastādīts Kazahstānā;

2. Ampadists – reģistrētas trīs personas, dzimušas laika periodā no 1935. gada līdz 1952. gadam. Divas personas dzimušas un dzimšanas reģistrs sastādīts Latvijā, viena – Baltkrievijā;

3. Galaktions – reģistrētas 15 personas, dzimušas laika periodā no 1905. gada līdz 1967. gadam. Daļa no personām dzimušas un dzimšanas reģistrs sastādīts Latvijā, daļa – Krievijā, Gruzijā vai kādā citā valstī;

4. Gonorata – reģistrētas aptuveni 40 personas, kuras dzimušas laika periodā no 1906. gada līdz 1971. gadam. Lielākā daļa no personām dzimušas un dzimšanas reģistrs sastādīts Baltkrievijā, daļa Lietuvā un Latvijā.

Bērniem, kas dzimuši no 2013. gada līdz pat šodienai, šādi vārdi nav reģistrēti.

Kas attiecas uz bērna vārda došanas tiesisko regulējumu, jānorāda, ka saskaņā ar Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 32. panta pirmo daļu bērna vārdu ieraksta saskaņā ar vecāku norādījumu. Ja vecāki nevar vienoties, bērna vārdu ieraksta saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu. Bērnam var dot ne vairāk kā divus vārdus.

Latvijā, reģistrējot bērna dzimšanas faktu, vecāki nav ierobežoti bērna vārda izvēlē – ir iespēja izvēlēties gan kādu no kalendārā atrodamajiem vārdiem, gan arī pašu izdomātu vai citos avotos atrodamu vārdu. Galvenais nosacījums, lai izvēlētais vārds atbilst latviešu valodas personvārdu rakstības un lietošanas principiem, proti, vārdam jāsastāv tikai no latviešu valodas alfabēta burtiem, katram vārdam jābūt ar latviešu valodas gramatiskajai sistēmai atbilstošu galotni vīriešu dzimtē vai sieviešu dzimtē, kā arī vārds nedrīkst saturēt neatļautas līdzskaņu kombinācijas. Ja tiek konstatēts, ka izvēlētais vārds ir pretrunā latviešu literārās valodas normām par personvārdu rakstību un lietošanu, šāda vārda ierakstīšanu civilstāvokļa aktu reģistrā atsaka.

Situācijā, kad vecāki izvēlas bērnam dot vārdu, kas ir aizskarošs, grūti izrunājams, dzimtsarakstu nodaļas amatpersonai, respektējot bērna cilvēktiesības, ir pienākums censties skaidrot izvēlētā vārda nozīmi, akcentējot iespējamās sekas bērna turpmākajā dzīvē, un pārliecināt vecākus pārdomāt savu lēmumu bērna vārda izvēlē. Vienlaikus dzimtsarakstu nodaļas amatpersonai pastāv iespēja vērsties bāriņtiesā, jo saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta pirmo un otro daļu bāriņtiesa kā aizbildnības iestāde aizstāv bērna vai aizgādnībā esošās personas personiskās un mantiskās intereses un tiesības, kā arī izskata iesniegumus un sūdzības, to skaitā iesniegumus un sūdzības par vecāka, aizbildņa, aizgādņa vai audžuģimenes rīcību. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 9. panta otrā daļa noteic, ka pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu. Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai (minētā likuma 24. panta piektā daļa). Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

Atbilstoši minētajam, Dzimtsarakstu departamenta ieskatā, šādos gadījumos, kad vecāki savam bērnam vēlas dot vārdu, kas ir ar nievājošu, aizskarošu nozīmi, pastāv iespēja iesaistīt bāriņtiesu.

Tā kā departaments, veicot normatīvo aktu uzraudzības funkciju civilstāvokļa aktu reģistrācijas jomā, kā tas noteikts Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 11. panta otrajā daļā un Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 243 "Tieslietu ministrijas nolikums" 5.4. apakšpunktā, sistemātiski (kopš Civilstāvokļa aktu reģistrācijas informācijas sistēmas izveides – 2013. gada 1. janvāris) pārbauda civilstāvokļa aktu reģistrus, tajā skaitā dzimšanas reģistrus, minētajā laika periodā gadījumi, kad vecāki savam jaundzimušajam izvēlas vārdu, kas ir aizskarošs, ar nievājošu nozīmi, nav konstatēti.

Bērna tiesības uz vārdu – vecāku tiesības un ierobežojumi izvēlēties bērna vārdu

Vārdi "Džihāds", "Ķīsele", "Kastanis" apzīmē ne tikai lietas, kas mums ar šiem vārdiem asociējas, bet tie ir arī pagājušajā gadā reģistrētie Latvijas iedzīvotāju personvārdi. Tas, ka kāds vārds apzīmē ne tikai kādu parādību vai dzīvu būtni, bet laika gaitā iegūst arī personvārda nozīmi, nav retums. Kā piemērus var minēt tādus personvārdus kā "Dzintars", "Rasa" vai "Roze", kuri ir iekļauti kalendārā un nevienu mūsdienās nepārsteidz. Taču praksē var rasties jautājums, ko darīt, ja vecāki izvēlas bērnam vārdu, kas ir pilnīgi neierasts latviešu personvārdiem, rupjš vai negatīvas asociācijas raisošs. Vai valsts šādos gadījumos drīkst iejaukties un ierobežot vecāku brīvību izvēlēties vārdu bērnam?

Šādos gadījumos pastāv kolīzija starp vecāku tiesībām pilntiesīgi īstenot vecāku varu un brīvi izvēlēties bērna vārdu, kas izriet no LR Satversmes 96. pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantā ietvertajām tiesībām uz ģimenes dzīvi, un vairākiem leģitīmiem šīs tiesības ierobežojumiem, kuri saistīti ar sabiedrības un bērna interešu aizsardzību. Pirmkārt, vecāku brīvība izvēlēties bērna personvārdu var būt saistīta ar valsts valodas kā vienotas sistēmas aizsardzības apsvērumiem. Otrkārt, vecāku brīvību izņēmuma gadījumos var ierobežot, lai aizsargātu bērna intereses. Atbilstoši ANO Bērnu tiesību konvencijas 3. pantam valsts un arī privātām iestādēm ir jānodrošina savā darbībā bērna vislabāko interešu princips, respektīvi, pieņemot jebkuru lēmumu, kas skar bērnu, primārajām ir jābūt bērna interesēm. Jāpiebilst, ka personas vārds veido ļoti būtisku personas identitātes sastāvdaļu,¹ ietekmē veidu, kā persona uztver sevi un kā to uztver citas personas.

Starptautiskās cilvēktiesību institūcijas nosaka ietvaru, kurā valstīm ir zināma rīcības brīvība izveidot savu personvārdu izvēles politiku. Valstu prakse, līdzsvarojot vecāku tiesības personvārdu izvēlē un bērnu intereses, ir dažāda, kas saistīta gan ar atšķirīgām kultūras un reliģiskām tradīcijām, gan ar dažādu izpratni par valsts tiesībām iejaukties un ierobežot ar indivīda privāto un ģimenes dzīvi saistītu lēmumu pieņemšanu.

Piemēram, Lielbritānijā un ASV nepastāv gandrīz nekādi ierobežojumi vecākiem attiecībā uz bērna vārda izvēli. Turpretī Dānijā vecāki var izvēlēties bērna vārdu no apstiprināta personvārdu saraksta, kurā ir iekļauti 18 397 meiteņu un 14 950 zēnu vārdu.² Taču vecākiem pastāv arī iespēja prasīt atbildīgajai valsts iestādei jaunu vārdu iekļaušanu sarakstā. Francijā vecāki var brīvi izvēlēties bērna vārdu, taču valsts institūcijas var iejaukties, ja tās uzskata, ka vecāku izvēlētais vārds kaitēs bērna interesēm. Piemēram, Francijas tiesa aizliedza vecākiem nosaukt bērnu vārdā "Nutella". Tiesa paskaidroja, ka šāds vārds apzīmē izplatīta lazdu riekstu krēma preču zīmi un pretēji bērna interesēm būtu viņu nosaukt vārdā, kas pakļaus viņu pazemošanai un izsmieklam.³

Rezumējot – starptautiskie cilvēktiesību avoti nenosaka detalizētas prasības valstu politikai personvārdu veidošanā. Jautājums par to, kāda ir personvārdu politika Latvijā un vai vēlamies tajā veikt kādas izmaiņas, vispirms ir vērtējams Satversmē nostiprināto vērtību un aizsargāto tiesību ietvaros. Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti nosaka tikai ietvaru šādai valsts politikai. Tie uzliek valstij pienākumu pamatot jebkāda ierobežojuma nepieciešamību, jo vispārējais princips ir, ka vecāki ir primāri atbildīgi un tiesīgi lemt par bērna attīstībai būtiskiem jautājumiem, tostarp vārda izvēli. Vienlaikus valstij ir pienākums iejaukties izņēmuma gadījumos, kad dzimtsarakstu iestādēm rodas pamatotas šaubas, ka vecāku izvēlētais vārds radīs pamatu emocionālajai vardarbībai pret bērnu. Šādos gadījumos dzimtsarakstu iestādēm būtu jāvēršas bāriņtiesā, kura būtu tiesīga pieņemt galīgo lēmumu. Bāriņtiesa ir vistuvāk ģimenei un, uzklausot vecākus, iegūs pilnīgu informāciju par to, kādi ir apstākļi, kas pamato attiecīgā vārda izvēli bērnam. Tādējādi tiktu panākts līdzsvars starp vecāku tiesībām brīvi izvēlēties bērnam vārdu un bērna interesēm netikt pakļautam pazemošanai un izsmieklam.

Jautājums par bērna vārdu jāskata ne tikai no vecāku tiesību skatpunkta

LR AT Senāta Administratīvo lietu departaments 2010. gada 17. novembra spriedumā lietā Nr. A420613110, SKA-890/2010, ir atzinis, ka "[..] vārds ir viens no cilvēka privātuma kodola elementiem, viens no cilvēka sevis kā personības apzināšanās pamatiem. Vecākiem dota vara izvēlēties tikko piedzimušajai personībai tai atbilstošu vārdu. Un parasti (aut. izcēlums) vecāki pret tiem doto varu izturas ar lielu atbildības sajūtu, no visiem iespējamajiem vārdiem izvēloties, viņuprāt, piemērotāko".

Tomēr dzīve rāda, ka reizēm vecāki tik ļoti aizraujas ar oriģinalitāti, ka bērna vārds kļūst par neparastāko vārdu topa kandidātu. Jau minētajā LR AT Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumā ir arī norādīts, ka "Latvijā vecāki netiek ierobežoti vārda izvēlē tikai ar kalendārā minētajiem vārdiem. Valstij nav iebildumu reģistrēt arī citus, cilvēku pašu izdomātus vai citās kultūrās esošus, vārdus". Taču derētu arī atcerēties, ka ne jau vecākiem, bet bērnam būs jādzīvo ar vecāku izvēlēto vārdu un ne vienmēr bērna dzīve būs tajā vidē, kuru vecāki ir atzinuši par piemērotu savam bērnam, un vienmēr pastāv iespēja nonākt tādā vidē, kur bērna vārds var būt par iemeslu izsmiešanai, izstumšanai u.c.

Un, nenoliedzot vecāku tiesības uz privāto dzīvi, jautājums par bērna vārdu tomēr būtu jāskata ne tikai no vecāku tiesību skatpunkta. Administratīvo lietu departaments jau minētajā spriedumā ir arī konstatējis, ka "šajā lietā saduras divas ļoti nozīmīgas intereses. Vecāku ekskluzīvās tiesības dot savam bērnam vārdu atbilstoši vecāku izvēlei jāsamēro ar Latvijas sabiedrības interesi lietot un saglabāt latviešu valodu atbilstoši izveidotiem priekšrakstiem, kur katra atkāpe var drupināt valodas sistēmu, līdz vairs nav skaidri tās pamati". Manā ieskatā, ja jautājumā par to, vai personvārdu atveidojumā iespējami burti tt, cc, gg u.c., ir samērojamas vecāku tiesības un Latvijas sabiedrības intereses (kā Administratīvo lietu departamentā izskatītajā lietā), tad tikpat svarīgi ir samērot vecāku tiesības izvēlēties bērna vārdu ar bērna interesēm vēlāk vārda dēļ netikt apsmietam un izstumtam no savu vienaudžu vidus. Bērna tiesības un intereses ģimenes tiesību aspektā vienmēr ir bijušas aizsargājamākas par vecāku tiesībām.

Iespējams, zināma dīvainība ir apstāklī, ka mums var būt ilgstoša tiesvedība par to, ka valsts neatzīst (vai atzīst par nepareizu) bērna vārdu ar konkrētu līdzskaņu dubultojumu, bet tajā pašā laikā pastāv iespēja reģistrēt tādu bērna vārdu, kas pēc tam iekļūst neparastāko vārdu topā. Nenoliedzami, katrs gadījums būs individuāls, tāpēc ir sarežģīti radīt noteikumus, kas vienlīdz labi derētu visiem gadījumiem, un izdarīt kādus vispārinājumus nevajadzētu. Dīvains un nepieņemams vienlīdz sekmīgi var šķist gan kāds senā vēsturē zināms vārds, gan arī automašīnas markas nosaukums, kas pārveidots tā, lai atbilstoši noteikumiem par personvārdu atveidojumu to būtu iespējams reģistrēt. Tomēr, ja par pirmo ir rodams saprātīgs izskaidrojums, tad par otro – diez vai. Maz ticams, ka specifisku bērnu vārdu "problēmu" iespējams atrisināt normatīvo aktu līmenī (un vai vajag?), tas tomēr būs un paliks vecāku inteliģences un bērna interešu ievērošanas, kā arī sabiedrības izpratnes jautājums.

Personvārda došana

Ziemassvētku vakarā portālā "Delfi" tika publicēta ziņa, ka Latvijā reģistrēti jauni un eksotiski bērnu vārdi – Pirāts, Prezidents, Afrikants, Tautmīlis u.tml.¹ Ziņa, kas lika pasmaidīt, tomēr vienlaikus arī ziņa, kas liek vaicāt, vai tiešām valsts nav spējusi saskatīt šādu vārdu kaitējumu bērna interesēm. Ziņa, kas liek vaicāt, vai tieslietu ministrs atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likumam patiesi uzrauga dzimtsarakstu nodaļu darbu. Šī ziņa mudināja izpētīt šo jautājumu sīkāk. Izrādās, ka jau ilgāku laiku, šķiet, kopš 2010. gada, interneta ziņu vēsturēs var atrast rakstus par bērnu vārdiem, kas pieklājīgi nosaukti par "neparastiem", "unikāliem" u.tml. Šādu vārdu došanas tendence pieaugusi, paplašinoties informācijas pieejamībai par "slavenību" uzvedības modeļiem Rietumu pasaulē.²

Raksta mērķis ir īsā un koncentrētā veidā atklāt vārda došanas tiesību jautājuma saturu un noteikt, vai Latvijā likumi neierobežo tiesības dot bērnam vārdu.

1. Pienākums lietot vārdu

Vispirms jānorāda, ka ikvienam ir pienākums nest (lietot) vārdu un uzvārdu.³ Vārds un uzvārds kalpo cilvēka individualitātei, personiskumam,⁴ kā arī palīdz noteikt cilvēka identitāti sabiedrībā.

Tiesiskajā apgrozībā cilvēkam ir pienākums lietot savu vārdu un uzvārdu; uzdošanās par citu personu (lietojot citu vārdu un uzvārdu) ir pretēja labticības principam (procesuālajās attiecībās – pretēji godprātīgas rīcības, patiesības paušanas pienākumam), atsevišķā gadījumā – arī krimināli sodāma rīcība.⁵

Cilvēkam ir pienākums lietot tādu vārdu un uzvārdu, kāds tas ir ierakstīts personu reģistrā – civilstāvokļa aktu reģistrā. Cilvēks var pieņemt sev arī citu vārdu, piemēram, pseidonīmu, taču tas nebūs viņa vārds oficiālajā nozīmē.

2. Tiesības dot bērnam vārdu un šo tiesību ierobežojumi

Tiesības dot bērnam vārdu izceļas no pienākuma rūpēties par bērnu.⁶ Rūpes par bērnu nozīmē pienākumu ne tikai dot bērnam fizisku un emocionālu aprūpi, mājokli, apģērbu un ēdienu, bet arī nokārtot visus bērnam kā personai tiesiskā nozīmē nozīmīgos jautājumus. Tā kā bērnam ir tiesības uz vārdu,⁷ tad rūpes par bērnu nozīmē arī pienākumu izlietot tiesības piešķirt bērnam vārdu.

Personai, kurai ir pienākums rūpēties par bērnu, piemēram, pirmām kārtām jau vecākiem,⁸ ir tiesības brīvi izvēlēties bērna vārdu, tomēr tās nav absolūtas. Līdz šim dzimtsarakstu nodaļas un Tieslietu ministrija ir atpazinušas tikai daļu no šo tiesību ierobežojumiem, piemēram, bērnam nevar dot vairāk kā divus vārdus, vārdam jāatbilst latviešu valodas literārajām normām.⁹ Tie ir tie, kas tiešā tekstā ir ierakstīti likumos.¹⁰

Vienlaikus likumos, jo īpaši Bērnu tiesību aizsardzības likumā, ir arī noteikts vispārīgs pienākums ievērot bērna tiesību un interešu prioritāti, tostarp respektēt bērna tiesības uz personiskumu.¹¹ Kā norādīts iepriekš, bērna personisko tiesību skaitā ietilpst tiesības uz bērna vārdu. Tātad, izvēloties bērna vārdu, personai vispirms ir jāievēro bērna labākās intereses un tikai pēc tam seko citi, būtībā tehniski pienākumi, piemēram, ievērot vārda pareizrakstību.

3. Vārda atbilstība bērna labākajām interesēm

Bērna labākās intereses ir abstrakts juridisks jēdziens. Iepriekšminētie bērnu vārdu piemēri liecina, ka jēdziena abstrakcija postpadomju tiesību telpā vēl joprojām rada nopietnas grūtības tā piemērošanā.

Lai piemērotu augstas abstrakcijas juridisku jēdzienu, tā saturs vispirms ir noskaidrojams. Tas ir tiesību piemērotāja (aplūkojamā gadījumā – dzimtsarakstu nodaļas amatpersonas, bāriņtiesas vai tiesas) uzdevums. Augstas abstrakcijas jēdziena saturu noskaidro ar interpretācijas metožu palīdzību, ievērojot kopējo likuma kontekstu, jēgu un mērķi.¹²

Virspusēji raugoties, Latvijas likumos neatradīsim tiešu regulējumu par vārda izvēli. Tādēļ patiesi šķiet, ka "fantāzijas lidojumam ierobežojumu nav".¹³ Tomēr, ja raugās sistēmiski uz vārda došanas tiesisko regulējumu Latvijā, atrodami vairāki kritēriji, kas noteic vārda izvēli:

• vārdam jākalpo savai funkcijai – vārda būtībai (personas identitātei, personiskumam);¹⁴

• vārda došanas tiesības izmantojamas labā ticībā;¹⁵

• vārds nevar būt personu aizskarošs, nievājošs;¹⁶

• vārds nedrīkst apgrūtināt personas iekļaušanos sabiedrībā.¹⁷

Šādiem kritērijiem neatbilst vairāki līdz šim bērniem reģistrētie "neparastie" vārdi. Tie būtu iedalāmi dažādās kategorijās:

a) vārds, kas nav atpazīstams kā personas vārds, bet pilda citu funkciju sabiedrībā:

• parādību vai lietu apraksts – Klusums, Kosmoss, Jātniece, Malka, Ripa, Kastanis, Dolārs, Pērkons, Meita, Vāvere, Purva,

• iesaukas – Batja, Tofiks,

• amata nosaukums – Prezidents,

• tāpat pie šeit neminētām kategorijām būtu pieskaitāmi arī absolūti izfantazēti vārdi (tātad, kas nav atpazīstami kā personas vārdi) un vārdi, kas tiek lietoti vietvārdu vai pamatā uzvārdu veidā;

b) vārds, kuru sabiedrībā lieto sieviešu/vīriešu dzimtē, piešķirts vīrietim/sievietei: Paparde;

c) vārds, ko lieto personai nievājošā nozīmē: Zose, Ķīsele, Sukhrobhuja, Gonoreta, Varenīte;

d) vārds, kurš kalpo par preču zīmi (arī atdarinoši): Ļeksus, Vaginaks;

e) vārds, kas neatbilst Latvijas sabiedriskajai iekārtai vai propogandē tirānus, vardarbību, ļauno: Džihads, Staļina.

Šie piemēri rāda, ka dzimtsarakstu nodaļas izturas ļoti toleranti pret vecāku "fantāzijas lidojumu" jeb "māksliniecisko temperamentu". Tās ar visu spēku cīnās par vārda pareizrakstību latviešu valodā,¹⁸ pazaudējot būtiskāko – iepriekšminēto vārdu reģistrācija Latvijā ir likumu pārkāpums.

4. Valsts pienākums iejaukties un aizsargāt bērnu

Ja persona, kurai ir pienākums rūpēties par bērnu, izvēlas bērna vārdu, kas ir pretējs bērna interesēm, valstij ir pienākums iejaukties un bērnu aizsargāt. Šādu pienākumu valstij noteic Satversmes 95. pants. Tas ir pienākums aizsargāt cilvēka personiskumu.

Aizsardzības pienākumu valsts ir uzticējusi dzimtsarakstu nodaļām.¹⁹ Tām ir pienākums atteikt civilstāvokļa akta, tostarp dzimšanas (kas sevī ietver arī dzimušā bērna vārda ierakstu) reģistrāciju, ja tā ir pretrunā ar likumiem.²⁰ Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punkts ir tiesību norma, kas kalpo par tiesisko pamatu dzimtsarakstu nodaļai iejaukties bērna vārda došanas fantāzijas lidojumā. Tādēļ nevar piekrist tendencei, kas, kā rāda iepriekšminētie jau reģistrēto vārdu piemēri, pastāv dzimtsarakstu nodaļu praksē, ka dzimtsarakstu nodaļa var iebilst tikai pret vārda pareizrakstību.

Par valsts aizsardzību bērnam tā vārda došanā atbild arī tieslietu ministrs. Saskaņā ar Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 11. panta pirmo daļu tieslietu ministrs uzrauga dzimtsarakstu nodaļu darbu un ar ministrijas starpniecību metodiski vada nodaļas. Konstatējot būtiskas saturiskas problēmas bērna vārdu došanā, tieslietu ministram būtu jāuzņemas metodiska vadība un jāiejaucas prettiesiskajā dzimtsarakstu nodaļu praksē.

Kopsavilkums

1. Tiesības dot bērnam vārdu izceļas no pienākuma rūpēties par bērnu. Tiesības dot bērnam vārdu nav absolūtas. To izlietošanu ierobežo vairākas tiesību normas: personiskuma aizsardzība, labas ticības (godprātīguma) princips, bērna labāko interešu ievērošanas princips.

2. Latvijas likumos atrodami vairāki kritēriji, kas noteic vārda izvēli:

• vārdam jākalpo savai funkcijai – vārda būtībai (personas identitātei, personiskumam);

• vārda došanas tiesības izmantojamas labā ticībā;

• vārds nevar būt personu aizskarošs, nievājošs;

• vārds nedrīkst apgrūtināt personas iekļaušanos sabiedrībā.

3. Satversmes 95. pants uzliek pienākumu valstij aizsargāt bērnu no tā personiskuma apdraudējuma. Valsts tam izveidojusi dzimtsarakstu nodaļas un ar Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktu piešķīrusi tiesības kontrolēt, vai bērna vārds atbilst Latvijas likumiem.

4. Bērna vārda atbilstība Latvijas likumiem nenozīmē tikai tā pareizrakstību latviešu valodā, bet arī to, vai vārds atbilst bērna labākajām interesēm un Latvijas sabiedriskajai iekārtai.

5. Tieslietu ministrs atbild par dzimtsarakstu nodaļu uzraudzību likuma ievērošanā. Ministram būtu jāuzņemas dzimtsarakstu nodaļu nopietna metodiska vadība, jo prakses piemēri liecina, ka nodaļas neizprot savas kompetences apjomu.

"Zēns vārdā Sjū" jeb Bērna vārds un vecāku tiesības

1969. gadā viens no visu laiku slavenākajiem kantrī dziedātājiem Džonijs Kešs (Johnny Cash) ierakstīja vienu no savām pazīstamākajām dziesmām – "A Boy Named Sue" ("Zēns vārdā Sjū"), kas kļuva ārkārtīgi populāra un vairākas nedēļas noturējās amerikāņu Billboard Hot 100 reitinga pirmajā trijniekā. Šajā humoristiskajā dziesmā tiek stāstīts par zēnu, kura tēvs neilgi pēc viņa piedzimšanas pameta ģimeni, pirms tam nosaukdams savu dēlu par "Sjū" (sievietes vārds, pamazināmā forma no "Sjūzena"). Apkārtējie cilvēki pastāvīgi izsmej galveno varoni un ņirgājas par viņu šā vārda dēļ, bet rezultātā Sjū izaug par spēcīgu, sīkstu un agresīvu jaunekli, kurš jebkurā brīdī gatavs piekaut kārtējo izsmējēju. Beidzot viņš nolemj sameklēt savu tēvu un viņu nogalināt, lai atriebtos par "šo šausmīgo vārdu". Pēc ilgākiem klejojumiem viņš tēvu atrod un metas viņam virsū. Sākas kautiņš. Kad tēvs un dēls ir viens otru sadauzījuši līdz pusnemaņai, tēvs paskaidro, ka šis vārds īstenībā ir ticis dots aiz mīlestības: zinādams, ka dēla dzīvē viņš vairs nebūs klāt, viņš iedeva viņam meitenes vārdu, lai apkārtējo izsmiekls piespiestu zēnu "kļūt stipram vai iet bojā". Pēc šīs sarunas Sjū izlīgst ar tēvu. Dziesmas beigās viņš saka: "Un, ja man reiz būs dēls, tad es domāju, ka nosaukšu viņu par... [pauze] Bilu vai Džordžu! Lai nu kā, bet tikai ne Sjū! Es tik un tā ienīstu šo vārdu!"

Šī dziesma uzreiz ienāca autoram prātā, kad viņš uzzināja, ka Latvijas juristu aprindās ir paredzēts uzsākt diskusijas par iespējamo vecāku tiesību ierobežošanu, izvēloties civilstāvokļu aktu reģistrā ierakstāmo bērna vārdu. Šādas idejas, cik noprotams, ir radušās no tā, ka pēdējo gadu laikā daudziem jaundzimušajiem ir tikuši doti neparasti vārdi, kas atsevišķu ierēdņu un žurnālistu ieskatā esot nepieņemami. Kā tipiski piemēri tiek minēti vārdi "Žikivators", "Ķīsele" un "Tofiks". Izskan emocionāli komentāri, saskaņā ar kuriem šie vārdi bērnus "pazemojot" un valstij esot "jāiejaucas, lai aizsargātu šo bērnu tiesības un intereses". Vai kāds uzdrošināsies apstrīdēt tik taisnīgu, pareizu un ar labiem nodomiem izbruģētu sašutumu?

Jā. Juris Rudevskis, šā raksta autors.

Šajā īsajā rakstā autors sniegs savu personisko viedokli par nupat izklāstīto jautājumu. Uzreiz jāpasvītro, ka šis raksts neanalizēs vārdu izvēles problēmu no starptautisko tiesību, cilvēktiesību vai publisko tiesību viedokļa. Šāda analīze praktiski vienmēr tiek reducēta līdz jautājumam, vai starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un valsts konstitūcija atļauj valsts iestādēm atteikties reģistrēt tādu vai tādu vārdu. Tas, protams, ir ļoti svarīgi, taču šo uzdevumu autors ar prieku atstāj citiem komentētājiem. Šā raksta mērķis un priekšmets ir pavisam cits: vienkārši palūkoties uz apspriežamo situāciju no veselā saprāta viedokļa un klasisko dabisko tiesību garā.

Starptautisko un konstitucionālo tiesību skatījums var sniegt atbildi uz jautājumu: "Vai drīkst?" Šā raksta pamatjautājums ir: "Pat ja drīkst – vai vajag?"

Raksts ir domāts kā atvēsinoša ūdens šalts visiem juristiem, kuri ir ļāvuši emocijām valdīt pār saprātu un racionālo spriešanu (ko jurists vispār nekad nedrīkstētu pieļaut) un kuri sapņo līdzīgi Apaļā Galda bruņiniekiem traukties palīgā un glābt mazos Tofikus un Žikivatorus no ļauno vai vieglprātīgo vecāku patvaļas.

[1] Sāksim ar to, ka īsteni brīva sabiedrība tiek celta no apakšas un balstoties uz subsidiaritātes principu. Tas nozīmē, ka ģimenei kā dabiskajai sabiedrības pamatstruktūrai piemīt zināma suverenitāte un valsts drīkst iejaukties tās pieņemtajos lēmumos tikai izņēmuma gadījumos un stingri ievērojot samērīguma principu.

[2] Nepilngadīga bērna pirmie dabiskie aizbildņi un audzinātāji ir viņa vecāki, nevis valsts vai sabiedrība vārda plašākajā nozīmē. Tātad vecāki ir pirmie un galvenie lēmumu pieņēmēji bērnam liktenīgajos jautājumos. Vecākiem ir unikālas varas tiesības pār saviem bērniem tāpēc, ka viņiem pret šiem bērniem ir unikālas un neatsavināmas saistības. Un valstij ir jārespektē vecāku tiesības brīvi pildīt šīs saistības. Tas pilnībā attiecas arī uz vārda došanu bērnam un uz valsts pienākumu šo izvēli respektēt, atzīstot konkrēto vārdu civilstāvokļa aktu reģistrācijas ietvaros.

[3] No otras puses, vecāku vara pār viņu bērniem nav absolūta un neierobežota. Ir gadījumi, kad valstij ir ne tikai tiesības, bet arī tiešs pozitīvs pienākums iejaukties, lai aizsargātu bērnu tiesības un intereses. Taču šeit ir obligāti jāievēro trīs nosacījumi. Pirmkārt, aizsardzības objektam ir jābūt reālām, fundamentālām bērna tiesībām (piemēram, tiesībām uz dzīvību un fizisko integritāti), nevis kaut kādām abstraktām ideālistiskām fantāzijām (teiksim, "tiesībām uz labvēlīgu psiholoģisku vidi" u.tml.). Otrkārt, ir stingri jāievēro samērīguma princips, t.i., tam labumam, kas tiek sasniegts ar valsts iejaukšanos, konkrētajā lietā ir nepārprotami jāpārsniedz dabiskais pamatlabums, kas ir ģimenes autonomija un bērna augšana ģimenē ar vecākiem. Treškārt, samērīguma principa noteikšanā ir jāievēro vecāku labticības prezumpcija. Tas nozīmē, ka nevis vecākiem ir jātaisnojas un jāpierāda ierēdņiem savu lēmumu pareizība, bet gan valsts pārvaldes iestādēm un tiesām ir pārliecinoši jāpierāda, kādēļ ir attaisnojama ielaušanās ģimenes "svētnīcā".

[4] Tāpat jāuzsver, ka cilvēka vārda lietojuma personiskajai dimensijai ir otršķirīga nozīme; galvenā ir sabiedriskā dimensija. Vārdam ir jēga tikai sabiedrībā, kur to lieto līdzcilvēki, lai šā vārda nesēju uzrunātu un apzīmētu. Turpretī, ja mēs teorētiski iedomājamies vienu izolētu indivīdu, tad viņam personvārds nemaz nav nepieciešams.

[5] Ievērojot visu iepriekš teikto un īpaši uzsverot nupat minēto sabiedrisko dimensiju, vai un cik lielā mērā valsts iestādes var leģitīmi atteikties atzīt un reģistrēt bērna vecāku doto vārdu? Pēc autora domām, šāds vecāku tiesību ierobežojums ir iespējams trijos gadījumos:

(a) ja vārds no formas viedokļa nemaz nav personvārda formā. Piemēram, "XXX", "aija1956@hotmail.com", "Juris-23" (jo satur ciparus), vai "Fgrbtpd" (jo ir bez patskaņiem un nav izrunājams);

(b) ja vārds no formas viedokļa neatbilst konkrētās valsts oficiālās valodas pamatstruktūrai (tas ir loģiski, jo šajā valodā šis vārds taču būs jālieto). Piemēram:

• latviešu valodā, kur gandrīz visiem lietvārdiem, ieskaitot personvārdus, ir lokāma galotne, nebūtu pieļaujami vārdi "Nikolaj" vai "Nikolajam" (t.i., reģistrēt vārdu fiksētā vokatīva vai datīva formā);

• vārds satur konkrētās valodas alfabētā neesošus burtus; teiksim, Latvijā būtu pamats atteikties reģistrēt islandiešu vārdu "Þór";

• vārds ir tik ārkārtīgi garš, ka to nevar fiziski ietilpināt nekādos dokumentos un tā praktiskā lietošana runā vai rakstos ir padarīta par gandrīz neiespējamu.

(c) ja vārds no satura viedokļa ir pretējs konkrētās valsts sabiedriskajai kārtībai, jo tam šajā sabiedrībā ir rupja vai nepiedienīga nozīme. Piemēram, Latvijā vārdi "M…a" vai "Kaka" noteikti atbilstu šai kategorijai.

[6] Tagad paraudzīsimies uz dažiem personvārdiem, kas pēdējā laikā ir tikuši izstādīti presē kā īpašs piedauzības akmens. Žikivators, Ķīsele, Ihtiandrs, Tofiks, Interna, Tagadne, Durdona, Gazis, Batja, Purva, Kastītis… Tagad autors vēlas mest visiem lasītājiem šādu izaicinājumu: lūdzu, iedomājieties, ka esat tiesā un ar racionāliem argumentiem pierādiet tiesnesim, kādēļ šie vārdi ir nepieņemami un kaitē bērna interesēm! Ja vecāki vēlas nosaukt meitu par "M…", tad to pierādīt ir ārkārtīgi viegli: tas latviešu valodā ir ļoti rupjš vārds, kas apzīmē prostitūtu vai seksuāli izlaidīgu sievieti, un tādējādi tas acīmredzami pārkāpj Latvijas sabiedrisko kārtību. Bet "Žikivators" un "Ķīsele"? Rupjas vai nepiedienīgas nozīmes šiem vārdiem nav, un no gramatikas viedokļa tie perfekti iekļaujas latviešu valodas sistēmā. Kur tad ir problēma?

Vienīgā sakarīgā atbilde, kas var šajā brīdī izskanēt, ir tāda, ka šie vārdi ir ārkārtīgi neglīti un ērmoti – tātad apelēšana pie estētikas un gaumes. Un šajā punktā autors (no sava subjektīvā viedokļa) tam pilnīgi piekrīt. Jā, arī autoram šie vārdi šķiet visnotaļ neglīti. Tikai autors, atšķirībā no daudziem citiem kolēģiem, neatzīst savas personiskās estētiskās izjūtas par pietiekamu pamatu, lai tās uzspiestu citiem un ierobežotu citu cilvēku – šajā gadījumā vecāku – pamattiesības. Priekšstati par skaisto un neglīto ir ļoti subjektīvi un dažādi, atkarībā no cilvēka, turklāt vienas un tā pašas personas dzīves laikā skaistuma kritēriji var mainīties. Šā raksta autoram vairāki oficiālajā latviešu kalendārā iekļautie vīriešu un sieviešu vārdi šķiet daudz neglītāki nekā "Tofiks" vai "Ihtiandrs". Vai tas būtu pamats šo vārdu turpmākai neatzīšanai?

Tātad vienīgais "sausais atlikums", kas paliek pēc emociju un pārsteidzīgu secinājumu "iztvaicēšanas", ir šāds: valsts ierēdņiem vienkārši estētiski nepatīk vecāku izvēlētais vārds, un viņi to uzskata par pamatu apšaubīt un neatzīt vecāku izvēli. Citiem vārdiem sakot, bērna vecākiem vārds "Ihtiandrs" patīk (jo citādi taču viņi to bērnam nedotu), bet dzimtsarakstu nodaļas darbiniekiem ne. Kādēļ otrajiem būtu jādod prioritāte pār pirmajiem? Kuri tad ir pirmie dabiskie bērnu audzinātāji – vecāki vai ierēdņi?

Atcerēsimies vienreiz pār visām reizēm: brīvā demokrātiskā sabiedrībā estētiski apsvērumi paši par sevi nevar būt par pamatu fundamentālo dabisko tiesību ierobežošanai!

[7] Juristu (un ne tikai juristu) starpā ir bieži vērojama šāda parādība: kāds apgalvojums tiek atkārtots tik bieži un regulāri, ka cilvēki to sāk uztvert kā pašsaprotamu; viņiem pat prātā neienāk apšaubīt tā pamatotību. Tāpat ir arī šeit: visu laiku tiek runāts par "bērna interesēm", nemaz nepadomājot, kādas tad tās konkrēti būtu, – turklāt tādas, kas būtu jāaizstāv ar valsts mašinērijas palīdzību pret vecākiem. Šeit ir uzreiz skaidri jājautā: vai valsts iestāžu rīcībā ir kaut viens saskaņā ar adekvātu zinātnisku metodoloģiju veikts pētījums, ka neparasti un oriģināli vārdi reāli kaitētu reālām bērna interesēm? Ak, tāda nav? – Nu, tad ir jāsecina, ka šeit runa ir par tīrām iedomām un izjūtām. Bet uz iedomu un izjūtu pamata taču nedrīkst pieņemt vispār nekādus likumus, nemaz nerunājot par tādiem, kas ierobežo vecāku pamattiesības un ģimenes autonomiju!

[8] Šeit varētu iebilst, ka jauni un neparasti vārdi vairāk pakļaujot bērnu izsmiekla un ķircināšanas riskam no vienaudžu puses. Tomēr šis arguments neiztur kritiku. Bērnu un pusaudžu aktīvā izdoma taču var atvasināt aizskarošas un rupjas iesaukas no jebkāda, pat visierastākā vārda vai uzvārda – pat no "Jāņa" vai "Annas". Un, ja bērns ar vārdu "Tofiks" patiešām nokļūst tik morāli deģenerējušos klasesbiedru vidū, ka viņi neaprobežojas ar parastu vīpsnāšanu un ķircināšanos un sāk reāli darīt viņam pāri viņa oriģinālā vārda dēļ, tad tā ir šo bērnu un viņu vecāku problēma, bet nekādā ziņā ne Tofika un viņa vecāku. Tas nozīmē tikai to, ka skolotājiem un skolas direktoram ir jāpilda savi tiešie darba pienākumi un šī situācija jānovērš. Un tas noteikti nenozīmē, ka vecākiem būtu "preventīvā kārtā" jāaizliedz dot saviem bērniem jaunus un neparastus vārdus.

[9] Autors ieteiktu lasītājiem paraudzīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur vecāku tiesības izvēlēties bērna vārdu ir gandrīz neierobežotas. ASV tiesas ir vienmēr uzskatījušas, ka šīs tiesības izriet no ASV konstitūcijas Pirmā un Četrpadsmitā labojuma (attiecīgi – izteiksmes brīvība un tiesības uz pienācīgu taisnu tiesvedību). Ir dažas pavalstis jeb štati, kur vārdu došana vispār nav nekādi reglamentēta. Citu pavalstu likumos ierobežojumi pastāv, bet tie pamatojas uz iepriekš izklāstītajiem praktiskajiem apsvērumiem: ir noteikts maksimālais burtu skaits vārdā vai arī noteikts, ka vārdam jāsastāv tikai no burtiem (tas nedrīkst saturēt ciparus vai piktogrammas). Kalifornijā ir aizliegts civilstāvokļa aktu reģistrā ierakstīt vārdus ar diakritiskajām zīmēm; vārds var sastāvēt tikai no 26 angļu alfabēta burtiem (piemēram, nevis "Jānis Kalniņš", bet tikai "Janis Kalnins"). Visbeidzot, dažās pavalstīs ir aizliegts reģistrēt vārdus ar rupju vai nepieklājīgu nozīmi. Citu ierobežojumu nav.

Raksta sākumā minētajam kantrī dziedātājam Dž. Kešam bērna un pusaudža gados, stingri raugoties, vispār nebija vārda. Viņa vecāki nekādi nevarēja vienoties par dēla vārdu un, kā tas tā laika dienvidu pavalstīs dažreiz notika, viņa dzimšanas apliecībā vārda vietā tika ierakstīti tikai iniciāļi "J.R." (izrunā – džei-ār). Tā šis zēns arī nodzīvoja līdz jaunekļa vecumam kā J.R. Cash. Un tikai pēc tam, kad viņu iesauca karadienestā, karaspēka daļas komandieris pieprasīja, lai viņš izvēlētos sev "normālu vārdu", un tad "J.R." pārveidoja pirmo burtu par John (Džons).

Daži lasītāji varbūt iebildīs: "Jā, bet tas taču ir Amerikā; tur pavisam citi tikumi un paražas nekā Latvijā!" Bet autors atbildēs: "Pagaidiet, pagaidiet – mēs taču runājam par objektīvām bērna interesēm, un, tā kā bērna daba visai Homo sapiens sugai ir vienāda, tad arī objektīvās intereses ir vienas un tās pašas. Piemēram, amerikāņu bērnu nedrīkst sist līdz zilumiem vai seksuāli izmantot tieši tāpat kā latviešu bērnu. Un, ja jau amerikāņu bērnu intereses reti un neparasti vārdi neaizskar, tad kāpēc lai tie aizskartu latviešu bērnu intereses?"

[10] Autors aicina lasītājus padomāt, cik milzīgu un neglītu Pandoras lādi atvērtu iespējamā vecāku tiesību ierobežošana vārda došanas ziņā! Pirmkārt jau tas riskētu dot triecienu mazākumtautību un reliģisko minoritāšu interesēm. Iedomājieties godājamu gruzīnu izcelsmes tēvu, kurš spiests zemoties vienas mazizglītotas ierēdnes priekšā, skaidrodams viņai, ka "Laša" patiešām ir vīrieša vārds, turklāt tā sauca slavenu viduslaiku ķēniņu…

[11] Visbeidzot, daži lasītāji un komentētāji varbūt pakļausies kārdinājumam piesaukt citu valstu likumus, kas vārdu došanas ziņā ir daudz striktāki un ierobežojošāki. Ļoti labi, tā ir šo valstu politiskā izvēle – bet tas nenozīmē, ka Latvijai būtu obligāti jāseko to piemēram. Vai mums drīzāk nebūtu jālepojas ar mūsu pašreizējo ļoti liberālo regulējumu, kas vairāk atbilst brīvības garam un pilnīgāk ievēro vecāku tiesības?

Kāds tad ir gala secinājums? Tas ir ļoti vienkāršs: autors personīgi nesaskata nekādu problēmu bērnu vārdu došanas ziņā, kas būtu jārisina normatīvā ceļā, t.i., ar likumu vai zemāka ranga normatīviem aktiem. Poētiski izsakoties, ja mēs norausim daudzos emociju, estētisko jūtu un taisnīgā sašutuma plīvurus, tad ieraudzīsim, ka zem tiem absolūti nekā nav. Līdz ar to Saeimai un valdībai būtu vienkārši jāliek mierā vecāki un ģimenes un jāpievērš uzmanība reālu un aktuālu problēmu risināšanai: valsts drošība, migrantu krīze, nodokļu politika utt.

* Visi rakstā paustie viedokļi ir autora personiskie viedokļi. Tie nesaista nevienu institūciju vai organizāciju, kurā viņš darbojas.

Gaumes kodeksa meklējumos

Personvārdu jautājums latviešiem vienmēr ir bijis aktuāls. Savulaik par to daudz un plaši stāstījusi bijusī Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva. Tāpēc šajā rakstā izmantoti piemēri no viņas stāstītā Latviešu valodas aģentūrā 2015. gada vasarā, kad tapa raksts par kalendārvārdiem. Savukārt zinātniski pamatotu īpašvārdu pētnieka viedokli savā darbā bieži jautājam LU Latviešu valodas institūta vadošajam pētniekam Dr.habil.philol. Ojāram Bušam – viņš ir tas profesionālis, bez kura padoma un palīdzības sarežģītu jautājumu risināšanā valodas konsultantēm savā ikdienas darbā neiztikt.

Ā. Iklāva, pamatojoties uz savu ilggadējo pieredzi, vienmēr ir teikusi: Latvijā ir personvārdu kults. Personvārdu meklējumi, radošie atradumi un vārda dienu svinēšana kļuvusi gluži vai par nacionālo apsēstību. Latvieši veido, aizņemas no citiem, meklē grāmatu un seriālu varoņus. Savukārt O. Bušs norāda, ka, iespējams, apgalvojums par jūsmīgāko personvārdu nāciju ir emocionāls vai latviešiem raksturīgs pārspīlējums, jo gluži tāpat jau tas notiek daudz kur citur pasaulē, taču, objektīvi vērtējot, šajā ziņā mums patiešām ir, ar ko dižoties.

No personvārdu vēstures

Vācu tautības luterāņu mācītājs un mājas spiestuves īpašnieks Kristofs Harders (1747–1818), strādādams Rubenes draudzē (1772–1816), izdeva arī Vidzemes kalendāru (1781–1790), kurā bez praktiskiem padomiem tika iekļauti arī 88 latviski personvārdi: Ticula, Žēlīte, Sirsnīte, Gudriņš, Bezviltis, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte u.c. No tiem laikiem līdz mūsdienām uz palikšanu "nostiprinājusies" tikai Skaidrīte.

Pastiprināta latviešu interese par saviem personvārdiem sākās ar tautas atmodas laikmetu 19. gadsimta otrajā pusē. Atbilstoši nacionālajam pacēlumam un latviskās pašapziņas pacēlumam Auseklis, 1879. gadā izdodot Latviešu gruntniecības kalendāru, piedāvā 315 jaunus latviešu vārdus un atstāj tikai 40 senos un ierastos. Jaunos latviešu kalendārvārdus Auseklis visvairāk bija ņēmis no latviešu un lietuviešu mitoloģijas un vēstures – Laima, Rota, Smaida, Spodra, Ceronis, Ziedonis u.c.

Taču bez šķietami ierastajiem vārdiem arī tolaik Latvijā dzimušajiem bērniem doti neierasti vārdi, piemēram, Bēgule (1915. gadā) un Daiļprātiņš (1912. gadā Krustpils draudzē), Sapnis (1920. gadā), Veidols (1920. gadā Jelgavā), Dzeja (1926. gadā), Laimzieds (1927. gadā), Sērone (1928. gadā Kosā), Varonis (1933. gadā Kandavā), Spēkonis (1934. gadā), Veikla (1937. gadā Mērsragā), Debestiņš (1938. gadā Rīgā), Zvaigznīte (1948. gadā), Talismans (1926. gadā Dobelē). 1936. gadā Ventspilī dzimušas trīnītes ieguva vārdus Kurze, Vidze un Zemga, bet 1941. gadā Latvijā reģistrēts puisītis vārdā Oktobrēns! Pēdējo noteikti var uzskatīt par nodevu padomju laikam. Tāpēc var teikt, ka tieksme uz oriģinalitāti mūsu tautai ir bijusi jau vēsturiski. Paralēli vienmēr bijis grāmatu un kinofilmu laiks – pēc zināmu grāmatu iznākšanas populāri kļuva Oskari un Anitas, Kaspari, Aivari un Ivetas u.tml. Latvijā dzīvo arī dažas Izauras – "Verdzene Izaura" bija viens no pirmajiem seriāliem, kas tika demonstrēts padomju laikos 20. gadsimta 80. gadu beigās.

Gadās, ka sākotnēji vārdi ir neierasti, bet pēc tam pie tiem pierod. Tādi vārdi savulaik bijuši Jasmīne, Narcise, Enija, pret kuriem sākotnēji daudziem ir bijušas pretenzijas.

Kurš izstrādās labas gaumes vai saprāta kodeksu? Latviešu valodas aģentūras loma

Latviešu valodas aģentūra ar personvārdu "došanu" un reģistrēšanu ir saistīta pastarpināti: mēs bērnus nereģistrējam un dokumentus neizdodam, taču cenšamies kolēģiem dzimtsarakstu nodaļās un pasu daļās palīdzēt no valodas viedokļa. Viņi pie mums sūta problēmgadījumos, kad, iespējams, cer: mēs ar saviem argumentiem spēsim vecākus pārliecināt. Pašreizējās likuma normas paredz, pirmkārt, vārdu skaitu. Likuma "Par civilstāvokļa aktiem" 30. pantā ir teikts: bērnam var dot ne vairāk kā divus vārdus. Vārds, kurš reģistrā ierakstīts pirmais, uzskatāms par pamatvārdu (likums stājās spēkā 1993. gada 28. oktobrī).

Otrkārt, jāņem vērā Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 "Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju" (noteikumi izdoti 2004. gada 2. martā saskaņā ar Valsts valodas likuma 19. panta trešo daļu un 23. panta trešo daļu). Vecākiem jāatceras, ka "personvārdus raksta saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstības noteikumiem:

11.1. patskaņu garuma apzīmēšanai lieto horizontālu svītriņu virs patskaņa burta (nevis patskaņu dubultojumu vai h aiz patskaņa);

11.2. personvārdu atveidē nelieto šādus līdzskaņu dubultojumus: bb, cc, dd, ff, gg, hh, kk, pp, ss, tt, vv, zz;

11.3. nelieto no citām valodām aizgūtas līdzskaņu kombinācijas ch, ck, dt, th, tc, tz, kuras latviešu valodā raksta un izrunā šādi: h, k, t, c [..]" utt.

Te nu diemžēl jāpiebilst, ka "lāča pakalpojumu" personvārdu rakstībā izdarījis Augstākās tiesas Senāta lēmums 2010. gadā, kad tiesa pretēji valodnieku uzskatam nolēma: valstij ir jāļauj vecākiem reģistrēt bērniņu ar vārdu Otto.¹

Šīs sekas jūtam savā ikdienas darbā, jo šādu gadījumu kļūst vairāk, turklāt ne tikai vārda Oto sakarā, bet arī citos personvārdos citu troksneņu dubultojumā.

Tādējādi pašreizējais normatīvais regulējums attiecas tikai uz personvārdu pareizrakstību, savukārt personvārdu izvēlē atliek vienīgi cerēt uz vecāku gaumi, arī saprātu un situācijas izpratni, domājot par vārda nozīmi, labskaņu, nepārspīlētu oriģinalitāti utt. Likumu par labu gaumi un ētiska rakstura ierobežojumiem nav. Kā var pateikt: kas labs un kas slikts? Kurš būs tas, kas izstrādās labas gaumes vai saprāta kodeksu? Kas vienam liekas nepieņemams, citam, iespējams, izraisa sajūsmu! Kā gan citādi Latvijā būtu reģistrēti tādi personvārdi kā Pī, Pirāts, Prezidents, Afrikants, Tautmīlis, Tagadne u.c.? Ā. Iklāva zināja stāstīt, ka 2015. gadā esot bijis mēģinājums reģistrēt bērnu ar vārdu Vampīrs – šajā gadījumā esot izdevies vecākus atrunāt.

Bija vecāki, kas savu bērnu vēlējās saukt par Kārli Divpadsmito; kāda māmiņa, sajūsminoties par jaunajām atkritumu savācējmašīnām "Norba", šādu vārdu vēlējusies arī savai meitiņai. Dažkārt reāli fakti pārtapa par anekdotēm, piemēram, ironizējot par personvārdu Angīna (taisnības labad gan jāsaka, ka garumzīme uzradusies vēlāk – mūsdienu tautas folklorā, jo vecāki vēlējušies likt vārdu Angina). "Māte, palīdzi, atsūti naudu, es guļu ar angīnu." Māte atbild: "Dēls, kamēr Tu gulēsi ar šo sievieti, es nekādu naudu nesūtīšu."

Vai laika gaitā kas mainījies? Nē, un par to var pārliecināties, lasot tīmekļa vietnē cālis.lv Aijas Rutkas rakstu "Kāpēc Ķīselei, Žikivatoram un virknei citu nebūs oficiālo vārda svētku?", kurā rakstīts: "Žikivators, Kakadžans, Gopallodzintars, Ķīsele Elga Ērika, Presibella Opū Matilde, Bļuma – tie ir vien daži Latvijā dzimušiem bērniem dotie personvārdi, kuri daudziem šķiet visai dīvaini."² Šajā rakstā savu viedokli meitas vārda izvēlē paudusi arī Līvas Lapsas mamma:" [..] Mums šis vārds liekas ļoti latvisks, labskanīgs, turklāt šis ir īsts lapsu gads – tās ir visapkārt – gan apģērbu uzdrukās, gan ietinamajos papīros, reklāmās, traukos utt. Mums šķiet forši, ka paaugoties mazā Lapsa varēs ēst lapsiņkonfektes ("Fazer" ražojuma), dungot "What does the fox says" un skatīties "Fox TV" kanālu. Bet daļēji tādēļ, ka abām vecākajām māsām ir pa diviem vārdiem un arī kā nodevu mūsu konservatīvajai sabiedrībai, izvēlējāmies likt arī otru, tradicionālāku vārdu, kaut gan mums joprojām liekas dīvaina cilvēku neizpratnes pilnā attieksme, izdzirdot mūsu meitiņas vārdu, jo nez kāpēc par Alni, Irbi, Jautrīti vai Rasu neviens nebrīnās."

Pērnā gada vasarā portāls nra.lv³ publicēja retāko un dīvaināko personvārdu apkopojumu. Lūk, daži piemēri (katram vārdam viens reģistrēšanas gadījums): Zieds, Liedars, Vilks, Lācis, Rubenis, Zaķe, Labīte, Rudens, Mudiņš, Paparde (zēns), Žikivators, Pirāts, Tarzāns, Barons, Baronesa, Klusums, Kosmoss, Orions, Zvaigzne. Ir arī pamazināmās formas Jancis, Jančuks. Nez kā jutīsies šie bērni, kad būs pieauguši? Vai vecāki ir padomājuši, kā pret Pirātu, Prezidentu un Tarzānu izturēsies skolā? Vai iztēlojaties situāciju, kad kāda valsts amatpersona, vadītājs vai direktors varētu būt ar vārdu Jančuks? Tie ir tikai daži piemēri – ar paplašināto sarakstu katrs lasītājs portālā var iepazīties pats. Nav likuma, kas ierobežotu vecāku fantāziju, egoismu, dažos gadījumos – varbūt skarbi skan, arī patvaļu. Un reizēm ir grūti saprast, kā vecāki ko tādu var nodarīt savam bērnam.

Atceros kādu māti, kas, risinot problēmsituāciju, pie mums bija ieradusies ar tikko dzimušo meitu. Viņa teica: "Ko jūs iedomājaties, ka jums būs tiesības noteikt, kā sauc manu bērnu?" "Nē, tādas ir tikai man!" viņa bija pārliecināta. Domāju, ka vecākiem, izvēloties neparastus vārdus, vajadzētu iepazīties ar to vārdu sarakstu, no kuriem Latvijas iedzīvotāji gribējuši atteikties. Arī tāds ir pieejams internetā.⁴ Lasu, viens no tiem Mārcisaivars – kā saka, divi vienā. Uzreiz atcerējos kādu tēvu, kurš bija gatavs sarakstīt visus iecerētos vārdus vienā, lai tikai dēls tiktu pie vairākiem vārdiem. Viņa aprēķins bija vienkāršs: rakstīt personvārdus ar defisi, kad to neļāvām (latviešu valodā ar defisi raksta tikai uzvārdus), bija gatavs rakstīt vienā vārdā. Tā arī nezinu, ar ko tas beidzās. Teorētiski pašlaik, ja vecāki vēlas, savu bērnu var nosaukt visneiedomājamākā saliktenī.

Ir bijuši arī indivīdi, kuri izmanto faktu, ka likumā nav noteikts dzīves laikā iespējamo vārdu maiņu skaits. Šie cilvēki ik pa laikam maina vārdu, uzvārdu, kā saka, ir nepārtrauktos savas identitātes meklējumos. Piemēram, bija kāds vīrietis, kas teica: es patiešām jūtos kā attiecīgais dekoratīvais krūms (ētisku apsvērumu dēļ šo augu neminu, jo vīrietis ar šādu vārdu patiešām Latvijā eksistē), tāpēc vēlos šādu uzvārdu; ir bijis puisis, kurš nevar sadzīvot ar sava uzvārda pamazināmo formu – izskaņa -iņš viņu galējot nost. Kas to zina, var jau būt, ka viņš tā arī jūtas, bet viņš savu skanīgo un latvisko vārdu nomainīja uz absolūti nelabskanīgu un, mūsuprāt, dīvainu uzvārdu. Mēs neko nevarējām iebilst. Taču pēc divām nedēļām viņš bija klāt atkal un gribēja jau citu uzvārdu! Mūs apmeklēja arī kāda jauna sieviete, kas naktī dzirdējusi: kāds viņu sauc – Priscilla! Tā viņa savu gluži jauko vārdu vēlējās mainīt uz naktī dzirdēto. Diemžēl pēc kāda laika arī viņa bija atkal klāt – nu kāds viņu naktī bija saucis citā vārdā. Tie ir atsevišķi gadījumi, taču likuma normu, kas ierobežotu vārda maiņu skaitu, šādos gadījumos gribētos gan. Pašlaik šādu ierobežojumu nav. Ko darīt ar šādiem cilvēkiem? Attiecīgo vārdu maiņa ir viņu vissvētākā pārliecība! Šajā sakarā dzirdēju arī pretargumentu: laulāties (un šajā sakarā mainīt uzvārdu) taču drīkst neierobežoti! (Te atceramies kaut vai Elizabeti Teilori un viņas septiņus vīrus!)

Šorīt, braucot uz darbu, radio dzirdēju ziņas par džihādistiem. Diemžēl jau ierasti, taču problēma cita: jau atkal kādi vecāki savu bērnu grib saukt šādā vārdā – Džihads. Arābu cilmes vārds, sākotnējā nozīme "cīnītājs (par ticību), (ticības) saglabātājs". Tiktāl viss kārtībā, bet tālāk jau pamazām nonāk pie nozīmes "svētais karš", un mūsdienu rietumu civilizācijas kontekstā un rietumu valodās pēdējos pāris gados tas faktiski nozīmē arī "terorisms". Tātad no semantikas viedokļa vārds nebūtu ieteicams, un tas sagādās bērnam problēmas.

Un tad seko jau ierastais skaidrojums: formāli vārda "Džihads" rakstība atbilst latviešu valodas normatīvajām prasībām, taču, protams, izvēloties bērnam vārdu, būtu jāņem vērā gan vārda labskaņa, gan nozīme, ar to domājot ne tikai pamatnozīmi, bet arī visus nozīmes uzslāņojumus.

Vai vecāki ieklausīsies šajā padomā?