Cik gan nesen likās – visa pasaule ir draudzīgi sadevusies rokās!
Manas padomju bērnības civilās aizsardzības mācības bija izkūpējušas gaisā kā rēgs, kuru atcerēties vai nu ar kaunu, vai jokiem: papīra krustu līmēšana uz skolas logiem (un sekojošā nost kasīšana), paštaisītās sejas maskas no marles, kuras – visiem bija skaidrs – ir domātas nevis atomkara pārdzīvošanai, bet jautrībai pa ceļam uz stadionu vai ēdnīcu, kur skolēniem vajadzēja sapulcēties, lai kopā interesantāk sagaidītu pasaules galu, jo nekāda racionāla izskaidrojuma šādai "kopābūšanai" kara gadījumā taču nebūtu.
Tad sekoja gandrīz vai necerētais brīnums – PSRS un visas sociālisma nometnes sabrukums un it kā pilnīga miera perspektīva, vismaz Eiropā jau nu noteikti. Amerikāņi slēdza karabāzes Eiropā, Latvija un daudzas citas valstis atteicās no obligātā militārā dienesta (tomēr igauņi un somi ne). Vēl tikai pirms nedaudz gadiem pat joks par Krievijas militāru agresiju pret Latviju visdrīzāk tiktu uzskatīts par bezgaumību. Ārpolitiskas domstarpības, diplomātiski dzēlieni – jā, bet ne jau karš!
Diemžēl viss ir mainījies: Gruzija, Krima, Donbass, Sīrija... Kurš būs nākamais? Ar šo jautājumu nepārtraukti nodarbojas analītiskie žurnālisti, politiķi, militāristi, sociālo tīklu iemītnieki utt. Beidzot pie šīs tēmas nonākuši arī tiesībnieki. Pavisam īsā laika nogrieznī par to lika domāt pat vairāki notikumi.
23. februārī Saeimā uz Juridiskās komisijas izveidotās darba grupas sanāksmi pulcējās desmitiem lietpratēju, lai analizētu Satversmē noteiktās Valsts prezidenta defensīvās funkcijas, īpaši uzsverot nepieciešamību valsts aizsardzības normatīvo regulējumu pielāgot mūsdienu jaunākajām "kara vešanas" metodēm, it īpaši hibrīdkaram, kura sākumu (Satversmes vārdiem – "ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām") nemaz nav iespējams noteikt, līdz ar to var arī nokavēt īso mirkli, kad vēl iespējams aicināt bruņotos spēkus un tautu uz pretošanos un sabiedrotos uz palīdzību.
Nemaz nerunājot par acīmredzamu arhaismu atmešanu ("Valsts prezidents [..] pasludina karu") un vajadzību Satversmes līmenī nokārtot Latvijas iespējas iesaistīties NATO kolektīvajā aizsardzībā, sanāksmē izskanēja arī tādi detalizēti priekšlikumi kā aizliegums vienlaikus ārpus valsts doties un nekādā ziņā vienā lidmašīnā nelidot trim augstākajām valsts amatpersonām (lai krīzes brīdī būtu, kas uzņemas vadību), normatīvi noteikt to amatpersonu secību, kurām ir tiesības veidot ārvalstīs valdību, ja tāda vairs nevar darboties Latvijā, u.c.
Pat 20. gadsimta 90. gadi, kad Latvijā vēl atradās Krievijas armijas karabāzes, salīdzinot ar šodienu, bija "miera laiks", tāpēc Satversmes 42.–44. pantam neviens lielu uzmanību nepievērsa, – 23. februāra sanāksmē norādīja bijušais prezidents Guntis Ulmanis. Savukārt prezidents Raimonds Vējonis (iepriekš – aizsardzības ministrs) ir iniciators gan diskusijai par šo Satversmes normu uzlabojumiem, gan plašajiem grozījumiem Nacionālās drošības likumā, Nacionālo bruņoto spēku likumā un Ministru kabineta iekārtas likumā, ko Saeima pieņēma dažas dienas vēlāk – 25. februārī.
Si vis pacem, para bellum – ja gribi mieru, gatavojies karam. Klasisko romiešu politiķu frāzi dažādos laikos izpratuši dažādi. Šoreiz ļoti gribētos palikt pie šauri gramatiskā tulkojuma.