Mūsdienās jebkurai valstij, lai tā baudītu citu valstu cieņu un līdztiesīgi iekļautos starptautiskajās attiecībās, tiek izvirzīti vairāki kritēriji. Tai ir jābūt demokrātiskai un tiesiskai valstij. Ja tā turklāt ir arī sociāla valsts, tad tās prestižs ceļas vēl vairāk (vismaz cilvēktiesību aktīvistu, savu pilsoņu un ne tikai savu pilsoņu acīs). Mūsu šodienas tēmas ietveros mēs pakavēsimies pie otrā kritērija – tiesiska valsts.
Par tiesisku valsti tiek runāts, lielākoties lietojot šo vienu jēdzienu. Taču izpratne par tā saturu dažādās kultūrās, piemēram, Rietumu un Austrumu civilizācijās, ir būtiski atšķirīga. Pat Eiropas Savienības valstu ietvaros izpratne par tiesisku valsti niansēs nesakrīt. Proti, Eiropā mēs varam runāt vismaz par trim tiesiskas valsts konceptiem. Senākais ir Anglijā veidojies Rule of Law modelis, kura pamatā ir princips – "sabiedrības locekļu tiesības tiek stiprinātas ar publiski garantētu taisnīgumu". Kā nākamā vēsturiski izveidojās franču Etat de Droit, saskaņā ar kuru vispirms tiek noteiktas pamattiesības un tad tiek veidota sistēma to garantēšanai un aizstāvēšanai. Visbeidzot, trešais ir vācu Rechtsstaat modelis, kurā vispirms tika izveidota likumīga, neatkarīga un augsti profesionāla tiesa un tikai tad sabiedrības locekļiem tika noteiktas aizvien plašākas pamattiesības, kuras šajā tiesā aizstāvēt.1
Mērķis visos trīs modeļos ir viens – garantēt sabiedrības locekļu tiesības un brīvības, taču izpratne, kā tas realizējams, niansēs atšķiras. Tomēr ikviena šī modeļa īstenošana nav iespējama bez atbilstoši veidotas, neatkarīgas un augsti profesionālas tiesu sistēmas darbības.
Vienlaikus ar Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atgūšanu XX gs. nogalē latviešu valodā tika atjaunots jēdziens, kurš atbilst kontinentālās Eiropas izpratnei par tiesību virsvadību valstī, t.i., tiesiskas valsts jēdziens.2 Tiesiskas valsts celšana, pārbūvējot sociālistisko tiesību sistēmu, līdz ar integrāciju Eiropas Savienībā un iestāšanos NATO tika izvirzīta par visu pie varas nonākušo tālaika Latvijas politisko spēku kopīgu politisku mērķi. XX gs. nogalē pieņemtajā Latvijas nacionālajā programmā "Integrācija Eiropas Savienībā" kā viens no kritērijiem demokrātijas attīstībai valstī tika precizēti Latvijas "centieni radīt valsti, kas balstītos uz likuma varu, galveno liberālo tiesību aizsardzību un labu vadību".3 Tā ļoti lakoniski XX gs. deviņdesmito gadu vidus Latvijas politiķi definēja to, ka Latvijā tiek celta tiesiska valsts, paredzot nopietnas reformas tiesā, prokuratūrā, advokatūrā, policijā un valsts pārvaldes institūcijās, jo "šīm iestādēm ir nozīmīga loma demokrātiski pieņemtu likumu varas nodrošināšanā".
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
