Viens no vieglākajiem veidiem, kā īsi un konspektīvi izprast kādas tautas mentalitāti, ir tās folkloras un tradīciju iepazīšana (arī anekdotes šim nolūkam der) vai arī uzzināt, kādas "birkas" tām piezīmētas. Var jau būt, ka 21. gadsimtā spilgtās pazīmju krāsas pazūd, tomēr vēl joprojām, tiklīdz iedomājamies vāciešus, tad pirmie īpašību vārdi, kas nāk prātā, būs "pedantiskums, kārtība, taupīgums (skopums)", savukārt francūžu dzīvi, šķiet, joprojām vada "dzīves baudīšana, greznība, vīns un māksla". Tā ir tikai un vienīgi sagadīšanās, taču pēdējo nedēļu laikā, lasot akadēmisko literatūru un apmeklējot franču valodas nodarbības, interesi piesaistīja divas personības: Barbara Emme un Bernārs Tapī (Bernard Tapie). Kopīgs šīm personām ir tas, ka tiesu lietas, kurās tās tikušas iesaistītas, guvušas plašu rezonansi (Francijā gandrīz katrs zina, ko nozīmē "Tapī sāga", savukārt Vācijā plašus strīdus un pat piketus izraisīja "Barbaras lieta" jeb Emmely), bet ar to arī līdzība beidzas.
Ar īstu franču vērienu mūziķis un biznesmenis Bernārs Tapī jau 20. gadsimta 80. gados ārkārtīgi veiksmīgi darbojās, pērkot un pārdodot bankrotējušus uzņēmumus un kļūstot par miljonāru. Aktīvi vadīja un uzstājās dažādos TV šovos, 1985. gadā pat tika atzīts par "otru seksīgāko vīrieti" Francijā aiz Alēna Delona. Tomēr jau 90. gados Tapī nonāca ciešā saskarē ar tiesībsargājošajām iestādēm (korupcijas skandāli), paralēli kam aizsākās "Tapī sāga", kurā daudzu ķēdes darījumu centrā bijis pasaulslavenais sporta apģērbu ražotājs "Adidas". Tapī uzņēmumiem piederošais sporta gigants tika pārdots grupai, kurā ietilpa pats kreditors – valstij piederoša banka Credit Lyonnais, kas to pēc īsa laika par manāmi lielāku summu vēlreiz pārdeva. Sajuties piekrāpts, Tapī uzsāka ilgstošu tiesāšanos, kas vainagojās ar panākumiem: pateicoties toreizējās Francijas finanšu ministres Kristīnas Lagardas rīkojumam, strīdu nodeva izskatīšanai privātā šķīrējtiesā, kas lēma par labu Tapī, liekot izmaksāt viņam 404 miljonus eiro, no kuriem 45 miljoni – par nemantisko kaitējumu. Pati Lagarda šī lēmuma sakarā 2016. gada decembrī tika atzīta par vainīgu "aiz neuzmanības". Arī Tapī tomēr bija jāšķiras no dāsnās kompensācijas: 2016. gada vasarā Francijas Kasācijas tiesa anulēja šķīrējtiesas lēmumu, jo tas ticis simulēts un pieņemts krāpniecības rezultātā.
Vācijā asu viedokļu apmaiņu pirms vairākiem gadiem izsauca Kaiser"s lielveikalu ilggadējās darbinieces (veikalu ķēdē nostrādājusi 31 gadu) Barbaras Emmes atlaišana no darba par to, ka viņa bija izmantojusi kāda klienta atstātus bonusa kuponus 1,30 eiro apmērā. Tā dēvētā Emmely lieta (tikai Federālā darba tiesa Erfurtē 2010. gadā atzina uzņēmuma rīcību par neproporcionālu) sadalīja juristus divās frontēs, argumentiem sliecoties no uzstādījuma par prioritāro darba devēja uzticību līdz nosodījumam par sprieduma netaisnīgumu un "barbarismu". Gadījums tika plaši atspoguļots medijos, kā arī populistiskos nolūkos to pamanījās izmantot politiķi, kas saredzēja lietā šķiru nevienlīdzības izpausmes.
Protams, divas nejauši satikušās dažādu Eiropas valstu tiesu lietu sāgas nepieļauj vispārinājumus, tomēr vēlreiz apstiprina to, ka ne jau naudas summa noteiks to, vai kāds tiesisks strīds radīs plašu sabiedrības rezonansi vai ievērības cienīgu analīzi akadēmiskajā literatūrā. Dažkārt pat vāciska "knauzerēšanās" ap pāris centiem paver jurisprudencē jaunu, noderīgu lapaspusi.