"Paradīzes dokumentu" dēļ novembra sākums varētu būt nepatīkams tai daļai pasaules bagāto cilvēku jeb vienam procentam, kuri savus ienākumus novirza uz nodokļu ziņā mazāk prasīgām jurisdikcijām. No juridiskā viedokļa nodibināt uzņēmumu jebkurā pasaules jurisdikcijā, atvērt bankas kontu un veikt maksājumus ir likumīgi. Tomēr šādu darbību ētiskais pamatojums licis sabiedrībai citādi paskatīties uz vairākiem saviem līdzšinējiem elkiem, kuru vārdus pat nav iespējams tik viegli uzskaitīt. Pasaules vidusmēra iedzīvotājs lielu daļu savas dzīves strādā, saņemot savu ar nodokļiem aplikto algu vai cita veida atlīdzību. Viņš nezina, ka, nolīgstot juridisko biroju Appleby, šie visi nodokļi nebūs jāmaksā – tikai dažus mēnešus jāizjūt sabiedrības nosodījums...
Jebkuram juristam būtu jāsaprot, ka arī šajās zemo nodokļu un beznodokļu valstīs pastāv sava ekonomiskā vide, sava fiskālā telpa utt., kur darbojas parasti uzņēmēji, kuri nemaz citādi nevar savā dzimtajā zemē veikt saimniecisko darbību, kā tikai maksājot tur likumīgi noteiktos (mazos) nodokļus vai atbilstoši likumam nemaksājot tos vispār nemaz. Ētiski apšaubāmas turpretī ir situācijas, kad kāds Eiropas monarhs vai pasaules lielvalsts vadītājs bez jebkāda redzama saimnieciskā vai kultūras pamatojuma vienkārši novirza savus ienākumus uz šajās valstīs reģistrētajiem veidojumiem. Pelēkajā zonā liekami šķietami privātie un pilnībā privātie biznesmeņi.
"Paradīzes dokumenti", kuros šo rindu rakstīšanas brīdī nav skaidri zināms par Latvijas pārstāvju klātbūtni, ir starptautiskā pētniecisko žurnālistu konsorcija otrais lielais atklājums Rietumu sabiedrībai. Pirmā bija Panamas dokumentu publiskošana, kur figurēja arī ar Baltijas valstīm saistīti uzņēmumi un personas. Par Panamas dokumentu radītāja – juridiskā biroja Mossack Fonseca gaitām līdz 2016. gada aprīlim zināja salīdzinoši šaura sabiedrības daļa, un birojs pat pēc tam noliedza, ka būtu darījis ko nepareizu. Tomēr varas iestādes pret atbildīgajām personām šajā birojā ir vērsušas arī krimināla rakstura piespiedu līdzekļus, kas tomēr norāda uz apsūdzībām par iespējamiem pārkāpumiem.
Nezinot konkrētās lietas detaļas, plašsaziņas līdzekļos parādās jautājumi par diviem dokumentu noplūšanas aspektiem. Pirmkārt, formālā puse – kā tehniski bija iespējams tādu apjomu dokumentu no tāda šķietami nopietna biroja "izcelt"? Tiek pieļauts, ka biroji bijuši pārāk skopi, lai iegādātos jaunāko pieejamo un tāpēc pietiekami drošu informācijas tehnoloģiju nodrošinājumu. Otrkārt, jautājumus rada saturiskā puse – mediju atklātie fakti rada bažas par paša biroja praksi klientu apkalpošanā un spējā izvērtēt savu klientu statusu. Medijos tiek minēts, ka juridiskajam birojam klibojusi KYC (know your client – zini savu klientu) prasību kontrole. Tas savukārt liek uzdot jautājumus par terorisma finansēšanas un noziedzīgi iegūtas naudas atmazgāšanas riskiem nodokļu paradīzēs.
Gribētos secināt un ticēt, ka, atgriežot pareizajās jurisdikcijās visus
lielos nodokļu "optimizētājus", atrisinātos daudzas civilizēto Rietumvalstu
sociālo budžetu problēmas un izaicinājumi, kā arī tiktu apkarots terorisms. No
otras puses, varētu arī pastrīdēties par "aplokšņu algu" maksātāju morālo stāju
un tiesībām kritizēt Panamas vai "Paradīzes dokumentos" atrodamos varoņus.