Pagājušajā nedēļā pārvietošanās brīvība lielākā vai mazākā mērā bija ierobežota jau vairāk nekā ceturtajai daļai planētas iedzīvotāju. Šie skaitļi noteikti turpinās augt, jo valdībām pagaidām nav citas efektīvas izvēles pandēmijas bremzēšanā, kā vien savu iedzīvotāju "sociālā distancēšana", kaut vai piespiedu kārtā. No Dānijas līdz Krievijai, no Arābijas pussalas līdz Āfrikas tuksnešiem – visur tiek palielināti administratīvie un kriminālsodi par epidemioloģisko prasību pārkāpumiem, ielās patrulē policija un armija, tiek ieviestas komandantstundas. Modernās sabiedrības brīvības šūpulī – Francijas Republikā – drīkst iziet no mājas, tikai līdzi ņemot veidlapu ar apņemšanos nebūt uz ielas vairāk par stundu dienā un tālāk par kilometru no sava mājokļa. Lielākajā pasaules demokrātijā Indijā pašizolācijā ievietotajiem cilvēkiem uz rokas spiež nenomazgājamu zīmogu – tā nēsātāju ieraugot uz ielas, katram ir pienākums ziņot varas iestādēm. Tepat kaimiņos Lietuvā radās ideja pēdējo nedēļu repatriantus piespiedu kārtā uz karantīnas laiku izvietot slēgtajās skolās. Izplatoties informācijai par "antisociālo" situāciju un veselo atbraucēju piespiedu inficēšanās riskiem šajos "puscietumos", radās šaubas par ieceres mērķtiecību.
Vienlaikus skaļāk sāk skanēt arī otrs būtisks jautājums – cik ilgi šādu izolāciju var izturēt ekonomika? Un vai neizbēgamā ekonomiskā lejupslīde, kas jau ir sākusies, galu galā neprasīs vēl lielāku dzīvību skaitu nekā vīruss, jo, samazinoties valstu ienākumiem, zudīs arī to spēja uzturēt savas veselības aizsardzības iestādes, kur ārstē cilvēkus arī no citām kaitēm.
Skaļus vai klusus signālus šai sakarā vēlētājiem jau sākuši sūtīt politiskie līderi. ASV prezidents Tramps skaļi paziņojis par nepieciešamību pēc iespējas ātri atjaunot ekonomisko aktivitāti (daži ASV politiķi pauduši pat gatavību riskēt ar savu dzīvību, ja vien tas nepieciešams mazbērnu labklājībai), likumsakarīgi saceļot oponentu sašutumu par to, ka ekonomiskie rādītāji viņam ir svarīgāki par cilvēku dzīvībām. Tomēr arī daudz uzmanīgākie Eiropas līderi acīmredzot ir nonākuši pie līdzīgiem secinājumiem, apjaušot, ka ar triljonos mērāmiem tautsaimniecības glābšanas plāniem var nepietikt nepieredzēta apmēra ekonomiskas krīzes novēršanai, un nezinot, ko darīt, ja pandēmija ilgst, piemēram, gadu vai divus? Tā, piemēram, Francijas prezidents Makrons, pieprasot no francūžiem stingru sociālo distancēšanos, vienlaikus arī aicinājis uzņēmējus nepārtaukt darbu, ja vien tas ir iespējams, un par to solījies izmaksāt atbalstu. Domājot tieši par ekonomiskajām sekām, ar sabiedrības izolācijas pasākumiem līdz pēdējam vilcinājās arī Lielbritānija, Nīderlande un Zviedrija, kur vismaz pagājušajā nedēļā vēl nebija slēgtas ne skolas, ne restorāni.
Pasaules presē dažādu ekspertu izvirzītie nākotnes scenāriji jau ieguvuši konkrētu apzīmējumu exit strategy, kas aplūko veidus, kā pēc iespējas nesāpīgi "iziet" no pašreizējiem izolācijas pasākumiem, lai kaut cik atdzīvinātu ekonomiku. Tā kā vairs tikai retais optimists cer uz drīzām zālēm vai vakcīnu pret koronavīrusu, tiek arī prognozēts, ka slimība pasaulē var vairākkārt viļņveidīgi atkārtoties – pēc katras izolācijas pasākumu mīkstināšanas nākot jaunam saslimstības pieaugumam, kas atkal jānovērš ar jaunu "sociālo distancēšanos" uz pāris mēnešiem (pirmais apliecinājums šādam scenārijam varētu tikt gūts Ķīnā, kas pašlaik atceļ epidēmijas laikā ieviestos ierobežojumus).
Kāpēc par šīm šķietami galvenokārt veselības aizsardzības un ekonomikas jomas problēmām būtu jādomā juristiem? Pirmkārt, jau tāpēc, ka sarežģītā dilemma starp sabiedrības veselību un ekonomikas lejupslīdi, vienkāršoti runājot, ir jautājums par cilvēka dzīvības cenu – zaudējumiem, ko sabiedrība ir gatava ciest, lai glābtu apdraudētas dzīvības. Tātad tas ir fundamentāls cilvēktiesību pamatjautājums. Vēl pirms simts gadiem izvēle politiķiem būtu bijusi daudz vienkāršāka un ciniskāka. Mūsdienās turpretī pat autoritāri vadoņi ir spiesti rēķināties ar sabiedrisko domu – to pierāda Krievijas prezidenta Putina lēmums pandēmijas dēļ pārcelt tautas balsojumu par konstitūcijas grozījumiem, ar kuru palīdzību viņš savu varu gatavojas nostiprināt uz mūžu. Vai viņš pārcels (atcels) arī savu galveno propagandas izrādi – 9. maija parādi Sarkanajā laukumā, rādīs laiks.
Pagājušajā nedēļā tika publiskoti aptaujas rezultāti, kas rāda, ka eiropieši atbalsta stingros izolācijas pasākumus: tā domā gandrīz visi visvairāk cietušo valstu Itālijas (90 %), Spānijas (87 %) un Francijas (88 %) iedzīvotāji. Turklāt 59 % itāļu un spāņu arī uzskata, ka veselība ir svarīgāka par ekonomiku, un atbalstītu valdību, ja tā lemtu pagarināt ārkārtējo situāciju ilgi uz priekšu.
Tuvākie mēneši vai pat gadi nesīs daudz vairāk izaicinājumu, nekā šobrīd spējam iedomāties.
"Jurista Vārds" turpina sekot notikumiem un aicina visus Latvijas tiesībniekus dalīties domās par šīs krīzes raisītajām problēmām un risinājumiem!
