ŽURNĀLS Redaktora sleja

Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena 15. aprīlī Eiropas Savienības vārdā atvainojās Itālijai par to, ka citas dalībvalstis pieteikami ātri nereaģēja uz tās palīdzības lūgumiem cīņā pret Covid-19 uzliesmojumu. Uz Itālijas palīgā saucieniem sākotnēji nereaģēja neviena ES valsts, jo katra centās pati nodrošināties ar nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu. Pagāja vairākas nedēļas, līdz smagā krīzē nonākušajai Itālijai palīdzību sāka sniegt gan dalībvalstis, gan Eiropas Komisija. Fon der Leiena savā runā Eiropas Parlamentā solīja, ka turpmāk Eiropas Savienība būs "pasaules solidaritātes sirds".

Viens no Eiropas Savienības darbību regulējošiem pamatlīgumiem ir Lisabonas līgums,¹ ar ko būtiski tika grozīts Līgums par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgums. Lisabonas līgumu 27 dalībvalstu pārstāvji Portugāles galvaspilsētā parakstīja 2007. gada 13. decembrī, un tas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī.

Tas sevī ietvēra arī papildinājumu, kas noteica, ka Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.

Tādējādi par vienu no svarīgākajām vērtībām, kas ir arī viens no pīlāriem Eiropas Savienības pastāvēšanai, tika noteikta solidaritāte. Ir jau aizritējuši vairāki mēneši, kopš Eiropas Savienības dalībvalstis dzīvo ārkārtas apstākļos, taču faktiski redzam, ka dalībvalstis pamatā rīkojas ļoti individuāli, praktiski bieži vien aizmirstot par solidaritāti.

Vien pirms dažām nedēļām tika publiskota ziņa, ka Eiropas Savienības valstis dara visu iespējamo, lai palīdzētu cita citai cīņā ar koronavīrusa izraisīto krīzi, sākot no plaušu ventilēšanas aparātu piegādes līdz kritiski slimu pacientu uzņemšanai.² 15. aprīlī Latvijas Ārlietu ministrija ziņoja par Eiropas Savienības dalībvalstu sadarbību iedzīvotāju repatriēšanas pasākumos un savstarpējo palīdzību veselības jomā.

Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle ir paudis viedokli, ka pandēmija ir tests Eiropas institūcijām un pārrobežu sadarbībai.³

Solidaritāte kā vērtību un darbības interpretācijas metode tika pielietota arī pirms pāris gadiem, kad Eiropas kontinents piedzīvoja lielu bēgļu pieplūdumu no Āfrikas kontinenta, kas radīja krīzes situāciju un starp Eiropas Savienības dalībvalstīm noritēja ilgstošas diskusijas, kā šo krīzi risināt, jo visas valstis nevēlējās uzņemt bēgļus, bet dažas ģeogrāfisku iemeslu dēļ bija spiestas pieņemt milzīgu bēgļu skaitu, ar kuriem faktiski nespēja pašas tikt galā.

Kā vēl vienu instrumentu solidaritātes veicināšanai var minēt arī Eiropas Savienības Solidaritātes fondu, kas izveidots, lai reaģētu lielu dabas katastrofu gadījumā un izrādītu solidaritāti katastrofās cietušajiem Eiropas reģioniem. Fondu izveidoja pēc plašiem plūdiem, ko Viduseiropas valstis piedzīvoja 2002. gada vasarā. Kopš fonda izveidošanas tā līdzekļi izmantoti, lai novērstu 80 dažādu dabas katastrofu sekas, tostarp tādas, ko izraisījuši plūdi, mežu ugunsgrēki, zemestrīces, vētras un sausums. Līdz šim palīdzība sniegta 24 Eiropas valstīm, un tās kopējais apjoms ir vairāk nekā pieci miljardi eiro.⁴

Rodas tikai loģisks jautājums: vai solidaritāte ir tikai vārds, vai tomēr tā ir vērtība, kas jau šobrīd vieno un spēcina Eiropas Savienības dalībvalstis? Gribētos teikt, ka šobrīd solidaritāte ir vairāk tikai vārds, ar atsevišķiem izņēmumiem. Eiropas Savienības institūcijām un dalībvalstu pārstāvjiem ir aktīvi jādomā par solidaritātes spēcināšanu, lai Eiropas Savienība kā miera un labklājības projekts pēc Otrā pasaules kara pastāvētu arī turpmāk un Eiropas kontinentā valdītu miers un savstarpējā palīdzība starp dalībvalstīm. Lai solidaritāte kļūtu par patiesu vērtību, lai Eiropas Savienība kļūtu par spēcīgu komandu, kurai vēlētos pievienoties jaunas valstis un kas spētu kopīgiem spēkiem stāties pretī jebkuriem izaicinājumiem.