ŽURNĀLS Redaktora sleja

Eiropas mēroga zvaigžņu stundu šajās nedēļās piedzīvojis kāds gadu vecs Šveices Federālās tiesas Civillietu nodaļas spriedums (Nr. 4A_533/2018, 23.04.2019.), kurā tiesa aplūkojusi jautājumu par to, vai darba devējam ir jākompensē darbinieka īres izdevumi par mājokli, ja viņš darbu veic attālināti. Konkrētajā gadījumā bija strīds starp darba devēju un tā bijušo darbinieku – grāmatvedi, kuram nebija tikusi piešķirta darba vieta birojā un kurš bija ilgstoši veicis darbu no mājām, turklāt glabājis tur arī darba devēja dokumentus, tādējādi viena viņa dzīvokļa istaba funkcionēja ne vien kā darba vieta, bet arī darba devēja arhīva telpa. Neskatoties uz to, ka īres kompensācija par šo vienu istabu nebija iepriekš iekļauta darba līgumā, tiesa lēma par labu darbiniekam. Argumentāciju katrs pats var iepazīt spriedumā,¹ bet īsais kopsavilkums ir šāds – izdevumi par darba vietu (tāpat kā par darbarīkiem un darba materiāliem) ir jāsedz darba devējam, un, ja šos izdevumus uzņemas darbinieks, tie ir jākompensē. Uzskatāma analoģija ir plaši izplatītā kompensācija darbiniekam, ja tas dienesta vajadzībām izmanto savu privāto automašīnu vai mobilo telefonu.

Fakts, ka šis spriedums tieši šopavasar ir kļuvis par soctīklu hītu, nepārsteidz: sākot no marta vidus, arī Latvijā visi, kam vien darba specifika to ļāva, pandēmijas apstākļos "pašizolējās" un darbu turpināja katrs savās mājās. Gandrīz uzreiz sākās arī runas par to, ka šī krīze pasteidzinās "tradicionālā biroja" nāvi un darbs no mājām turpmāk kļūs par normu. Cita starpā, daudz kur pasaulē un arī Rīgā tika pat nobremzēta jaunu biroja ēku celtniecība, un pašlaik nav skaidrs, vai tā jebkad atsāksies iepriekš plānotajos apjomos.

Personāla organizācijas jautājumi nav gluži "Jurista Vārda" specifika, bet darba tiesības gan. Šveices sprieduma komentētāji norāda, ka pienākums kompensēt izdevumus par darba vietai nepieciešamajām telpām (un arī interneta pieslēgumu, datortehniku, elektrību utt.) varētu neattiekties uz īslaicīgu attālinātu darbu, kas turklāt ir noticis nevis pēc darba devēja gribas, bet ārkārtas situācijas dēļ. Turpretī, ja darba devējs un darba ņēmējs, novērtējot priekšrocības, kas gūtas no pandēmijas laika pieredzes, vienosies, ka turpmāk pastāvīgas darba vietas darbiniekam birojā vairs nebūs, vai arī viņš regulāri dalīs darba laiku starp mājām un biroju, tad gan ar kompensācijas pienākumu visticamāk būs jārēķinās.

No šī žurnāla iznākšanas dienas līdz valdības noteiktās ārkārtējās situācijas beigām atlikusi nedēļa. Tomēr jau tagad ir skaidrs, ka nekas nebeigsies 9. jūnijā – vīruss joprojām ir starp mums, un tā ietekme jomās, kas ir ārpus veselības aizsardzības, tai skaitā tieslietās, tikai pamazām sāk iezīmēties. Šajā žurnālā lasāmajā intervijā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs tuvākajos gados prognozē līdzīgu krīzes lietu "vilni" tam, kāds Latvijas tiesas pārpludināja pēc 2008.–2009. gada finanšu krīzes, savukārt darba tiesību lietpratēja Irēna Liepiņa analizē attālinātā darba līdzšinējo regulējumu un nepieciešamos uzlabojumus, pielāgojoties jaunajai situācijai. Bet valdība un Saeima steigšus strādā pie "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma", kam jāaizstāj ārkārtējās situācijas regulējums. Arī par šo projektu īsumā ziņojam saviem lasītājiem, bet paralēli tam esam sākuši pārrunas ar projekta autoriem par iespējamu likuma komentāru "Jurista Vārda" lappusēs.

Normatīvais regulējums, dabiski, gandrīz vienmēr ir pussoli aiz tiesiskās realitātes, un tiesiskajai sistēmai ir jāspēj elastīgi pielāgoties sabiedrības vajadzībām un tiesiskajiem priekšstatiem. Izaicinājumu pilns laiks.