ŽURNĀLS Redaktora sleja

Vai mašīnrakstītāja nacistu koncentrācijas nometnes komandantūrā var tikt atzīta par slepkavību līdzdalībnieci? Vācijas augstākās tiesu instances – Federālās Augstākās tiesas – piektais krimināllietu Senāts (Leipcigā) piekrita, ka arī pakļautības attiecībās esoši civilie nodarbinātie nes krimināltatbildību par masu slepkavībām,¹ 20. augusta spriedumā noraidot Štuthofas koncentrācijas nometnes kādreizējās stenogrāfistes Irmgardes Furhneres (Furhner) kasācijas sūdzību un atzīstot viņu par līdzvainīgu 10 500 personu nonāvēšanā laikā no 1943. gada līdz 1945. gadam. Notiesātajai pašlaik ir 99 gadi. Laikā, kad viņa strādāja par stenogrāfisti koncentrācijas nometnē, I. Furhnerei bija 18–19 gadi.

Šis spriedums iezīmē robežu laikā – tā visdrīzāk būs pēdējā tiesvedība, lai tiesātu nacistu pastrādāto noziegumu izdarītājus. Šīs tiesvedības plašāku kontekstu Vācijā apzīmē ar jēdzienu Vergangenheitsbewältigung – proti, tie ir totalitārās pagātnes apzināšanas un pārvarēšanas procesi. Tas ļauj tagadējām Vācijas iedzīvotāju paaudzēm saprast notikušo, piešķir vienlīdzīgu balsi ikvienam upurim un ļauj tiesā aizstāvēties vainīgajiem.

Protams, šī vēstures lappuse ir arī nesaraujami saistīta ar Latviju: daudzi nacistu represētie Latvijas iedzīvotāji – ebreji, poļi, latvieši un citi, kā arī no Trešā reiha uz Latvijas teritoriju deportētie ebreji nonāca Štuhofas nometnē.²

Vācijas Federālā Augstākā tiesa atzīmējusi, ka I. Furhnere bija daļa no "hierarhiskas vadības ķēdes" (hierarchische Befehlskette). Tiesa piekrita, ka apsūdzētā pati nepieņēma noziedzīgus lēmumus. Tomēr viņas darbam nebija vienīgi "ikdienas raksturs" (Alltagscharakter) – tā bija "apzināta palīdzība" galvenajiem vainīgajiem, kas plānoja un īstenoja ieslodzīto nonāvēšanu koncentrācijas nometnē, un tas ļauj viņu ievietot minētajā lēmumu pieņemšanas ķēdē.

Šis elements, šķiet, ļauj nošķirt I. Furhneri, piemēram, no Henrika Gavkovska (Gawkowski) – vilcienu vadītāja uz Treblinkas nometni, kuru deviņu stundu garajā dokumentālajā filmā Shoah intervēja Klods Lancmans (Lanzmann).³

Par ko tieši tika apsūdzēta I. Furhnere? Ar viņas rokām tika pārrakstīti rīkojumi par deportācijām uz nāves nometnēm, nāvējošās gāzes Zyklon B pasūtījumi, saraksti ar personām, kuras nosūtīja nāves gājienos, utt. No I. Furhneres loga bija redzama gāzes kamera. Viņa bija daļa no nometnes darba organizācijas, un viņai bija jāapzinās sava līdzdalība šajā nonāvēšanas sistēmā.

Šis spriedums neizbēgami aktualizē arī ētiskus jautājumus: vai ir jēga spriest tiesu 80 gadus pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, pat ja šādiem noziegumiem nav noilguma, un kāda ir noziedzīgas sistēmas hierarhijas lejasgala izpildītāju atbildība?

Hanna Ārente (Arendt) pirmā norādīja uz problemātiku tiesvedībās par kara noziegumiem.⁴ Parasti kriminālsoda mērķis ir aizsargāt sabiedrību no noziegumiem, labot noziedznieku, atturētu citus, kā arī atjaunot taisnīgumu. Neviens no šiem elementiem neattiecas uz noziegumiem pret cilvēci. Apsūdzētie nav parasti noziedznieki, kas varētu turpināt savu darbību, turklāt sods neuzlabos šos indivīdus, un nav garantijas, ka notikumi neatkārtosies citā laikā un vietā. Tomēr atteikties no šādām tiesvedībām būtu kliedzošā pretrunā ar taisnīgumu.

I. Furhneres krimināllietas sakarā jāatzīst: nav iespējams atdarīt tos noziegumus, par kuriem viņa ir notiesāta. Spriedums drīzāk runā ar mūsdienu paaudzi, parādot, ka ikviens nes atbildību par savu rīcību.