ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

M Jur (Dist.) (Oxon) Mārtiņš Paparinskis, M Phil (Oxon) students, jurists zv.adv. birojā “Sorainen un Vilgerts”¹

Foto: no personiskā arhīva

Tikai pēc raksta “Ārvalstu vēstniecību imunitāte darba strīdu jautājumos”² nodošanas publicēšanai autoram radās iespēja iepazīties ar Andrus Smaļukas (Andrius Smaliukas) un Ivonnas Goldameres (Yvonne Goldammer) (turpmāk – “autori”, ja vien no konteksta nav izprotams citādi) rakstu par valsts imunitāti Lietuvā.³ Ņemot vērā, ka šajā rakstā izvērtētie tiesību jautājumi ir diezgan tuvi tiem, ko autors izvērtēja savā iepriekšējā rakstā, ir vietā īsi salīdzināt tiesisko analīzi un izvērtēt, vai autora izdarītie tiesiskie secinājumi ir bijuši pamatoti.

Iepriekšējā raksta nobeigumā autors izvirzīja vairākas tēzes. Pirmkārt, ne vēstniecību tiesībsubjektība, ne diplomātiskā imunitāte, ne sprieduma izpildes neiespējamība neliedz tiesai izskatīt darbinieka prasību pret vēstniecību kā darba devēju. Otrkārt, iespējams šķērslis šādas prasības skatīšanai varētu būt valsts imunitāte. Tā kā Latvijā nepastāv ne likums, ne saistoša starptautisko līgumtiesību norma par valsts imunitāti, jāpiemēro starptautiskās paražu tiesības. Starptautiskās paražu tiesības attiecībā uz valsts imunitāti no darbtiesiskām prasībām pret vēstniecībām ir diezgan neskaidras, jo tām ir jāatrisina konfliktējošās intereses valstīm nodrošināt darba tiesību piemērošanu attiecībā uz tās iedzīvotājiem tās teritorijā un valstīm uzturēt neatkarīgu publiskās pārvaldes struktūru, kā arī indivīdu interese uz piekļuvi taisnīgai tiesai. Lai gan starptautisko tiesību saturs šajā jautājumā nav pilnīgi skaidrs, autora piesardzīgais secinājums bija, ka lex lata ir ierobežotā imunitāte, t.i., noteiktos gadījumos vēstniecībai nav imunitātes. Treškārt, nav pilnībā skaidrs, kādēļ likumdevējs nav pieņēmis likumu vai pievienojies kādai konvencijai par imunitāti, atstājot regulējumu paražu tiesībām, un likumdevēja klusēšana šajā jautājumā nedod nekādu norādi uz patiesajiem iemesliem.