ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Līgumu iztulkošana

Līguma, kura saturs būtu tik kristāldzidrs un pilnīgs, ka nevienam līdzējam nerastos šaubas par savu tiesību un saistību apjomu un izpildi, sastādīšana droši vien ir katra jurista sapnis, tomēr jāatzīst, ka pastāv kāds visur esošs līgumtiesību fenomens: pat pilnīgi izstrādātam un acīmredzami precīzam līgumam pēc rūpīgas izpētes var būt vajadzīga iztulkošana.

Bac. iur. cum laude Edvīns Danovskis, LU Juridiskās fakultātes maģistrants

Autors pateicas zinātniskajam vadītājam asoc.prof. Dr.iur. Kasparam Balodim, kā arī atsaucīgajiem konsultantiem – prof. Dr.habil.iur. Kalvim Torgānam un LL.M Sergejam Rudānam par vērtīgajiem padomiem un līdzjušanu. Paldies Rīgas apgabaltiesas kancelejas darbiniekiem par laipnību un atsaucību un īpaši stud.iur. Ilvaram Tomsonam!

Redakcijas piebilde: E. Danovska bakalaura darbs “Līgumu iztulkošana” (darba vadītājs asoc. prof. Dr.iur. Kaspars Balodis) “Jurista Vārda” rīkotajā studentu pētniecisko darbu 2007.gada konkursā ieguva otro vietu civiltiesību nozarē, un konkursa žūrija to ieteica publicēšanai.

Foto: no personiskā arhīva

“Pēdējās dekādes notikumi saistībā ar [..] Eiropas līgumtiesību normu modernizāciju un unifikāciju, kā arī apstāklis, ka Latvijas Civillikums lielā mērā ir 19. gs. un vēl agrāku gadsimtu juridiskās domas atspoguļojums, liek aktualizēt jautājumu: vai Latvijas saistību tiesības atbilst jaunākajām līgumtiesību prasībām un to mainībai?”¹ Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, vajadzīgs izvērtēt katru Civillikuma (CL) institūtu atsevišķi.

Līgumu iztulkošanas institūts aprakstīts gandrīz katrā fundamentālā ārvalstu saistību tiesību apskatā un, nenoliedzami, iztulkošanas jautājums ir daudzu tiesu lietu centrālā problēma.² Tādēļ varētu likties, ka līgumu (tiesisku darījumu) iztulkošana, kurai CL velta tikai septiņus pantus, ir elementāras patiesības, no kuru atkārtota izklāsta ir jāizvairās.³ Diemžēl jāatzīst, ka Latvijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē šādas patiesības atrodamas pārāk maz. CL noteikumi par tiesiska darījuma iztulkošanu (CL 1504.–1510. p.) ir nedaudz pārveidota 1864. gada Vietējo civillikumu kopojuma 3093.–3104. un 3273.–3275. panta redakcija, un par šo pantu izpratni kopš 1914. gada līdz mūsdienām atrodamas tikai dažas publikācijas, kurās ne pārāk pilnīgi un dažviet pretrunīgi skaidroti līgumu iztulkošanas noteikumi. Arī tiesu praksē līgumu iztulkošanas noteikumi tiek piemēroti fragmentāri un virspusēji, kas neliecina par šī institūta dziļu izpratni, tādēļ tieši līgumu iztulkošana darba autoram likās neapgūts un pievilcīgs izpētes objekts.

CL noteikumu izolēta aplūkošana nesniegtu pilnīgu priekšstatu par CL iztulkošanas noteikumu atbilstību jaunākajām līgumtiesību tendencēm. Šādā perspektīvā noderīgi aplūkot CL noteikumus salīdzinājumā ar citiem civiltiesību kodifikācijas aktiem. Viens no pašlaik autoritatīvākajiem līgumtiesību principu apkopojumiem Eiropā ir Eiropas līgumu tiesību principi⁴ (ELTP), kuros sintezētas Eiropas valstu spēcīgākās līgumtiesību sistēmas. Tādēļ ELTP var uzskatīt par atzītu modernu līgumtiesību modeli, kura salīdzināšana ar CL noteikumiem varētu sniegt derīgu rezultātu.

ELTP, tāpat kā CL, līgumu iztulkošanas noteikumus formulē diezgan skopi, tomēr tiem nepiemīt CL noteikumiem raksturīgais kategoriskums: ELTP iztulkošanas noteikumi ir ieteikuma formā. Pavirši raugoties uz ELTP iztulkošanas noteikumiem, varētu likties, ka ELTP regulējums no CL ievērojami atšķiras. Tomēr jāatzīst, ka pat dažas fundamentālās atšķirības neliedz apsvērt abu tiesību avotu kopojumu harmonizāciju.

Iztulkošanas noteikumu teorētiska analīze būtu nepilnīga un nelietderīga, ja to veiktu atrauti no iztulkošanas normu piemērošanas tiesu praksē. Diemžēl ELTP un CL šķir vēl kāda aiza. Tā kā ELTP vēl nevienā valstī nav ieguvuši normatīvu raksturu, Latvijas tiesas tos var piemērot vienīgi izņēmuma gadījumos,⁵ un tāpēc tiesu praksē atspoguļojas tikai CL noteikumu izlietošana.

1. Līgumu iztulkošanas mērķis un piemērošanas robežas

Nav šaubu, ka ikkatra līguma noslēgšanas pamats ir personu saziņa jeb mijiedarbības akts, kas rada tiesiskas sekas. Saziņa var būt auglīga vienīgi tad, ja abas personas viena otru saprot un spēj vienoties par kopīgu darbību. Tādā pašā veidā norisinās arī ļaužu ikdienas gaitas, kad, izmantojot dažādas sazināšanās formas, viņi spēj uztvert viens otra domas un saskaņoti rīkoties. Daži ir apguvuši tādu komunikācijas mākslu, ka spēj sazināties pat no pusvārda, tomēr reizēm ar pusvārdu, vārdu vai pat teikumu nepietiek, jo otrs neuztver vai citādi uztver domu, ko izteicis pirmais. Šādus gadījumus ikdienā dēvējam par pārpratumiem, bet līgumu attiecībās – par strīdiem.

Vai ir iespējams sastādīt tādu līgumu, kura saturs būtu tik kristāldzidrs un pilnīgs, ka nevienam līdzējam nerastos šaubas par savu tiesību un saistību apjomu un izpildi? Tāds līgums droši vien ir katra jurista sapnis, tomēr jāatzīst, ka pastāv kāds visur esošs līgumtiesību fenomens: pat pilnīgi izstrādātam un acīmredzami precīzam līgumam pēc rūpīgas izpētes var būt vajadzīga iztulkošana.⁶

Ievērojot to, ka līgumslēdzēju domstarpību iemesls parasti ir pretēji vērstas intereses, liekas tikai pašsaprotama katra līdzēja vēlme iztulkot līguma noteikumus tā, lai tie pēc iespējas apmierinātu viņa intereses. Tomēr gadījumos, kad līdzēji strīdu pašu spēkiem atrisināt nevar un strīds nonāk tiesā, tieši tiesneša (tiesas) uzdevums ir neatkarīgi un objektīvi noskaidrot līdzēju tiesisko attiecību saturu, lai tam varētu piemērot materiālās tiesību normas un strīdu atrisināt.

Dažādās tiesību sistēmās jautājums par to, vai tiesas ir pakļautas kādiem iztulkošanas noteikumiem, ir risināts atšķirīgi. Jau tradicionāli īpaši izceļama atšķirība starp anglosakšu un kontinentālās Eiropas tiesību sistēmām. Civillikums, tāpat kā ELTP, ietver noteikumus par līgumu iztulkošanas mērķi, secību un iztulkošanas prezumpcijām, tādējādi nosakot tiesas rīcības brīvības robežas, lai noskaidrotu līguma saturu. Civillikuma un ELTP ietvertās līgumu iztulkošanas normas raksturo:

1) lakonisms un precizitāte – ELTP un Civillikumā katrā ietverti tikai septiņi panti;

2) vispārīgs formulējums – normas nav kazuistiskas un piemērojamas daudzveidīgiem gadījumiem;

3) norādīta iztulkošanas secība – panti piemērojami loģiskā virknējumā. Turpretim anglosakšu tiesību sistēmā atrodamie iztulkošanas noteikumi ir daudzu gadu desmitu laikā pašu tiesu radītas normas par to, kā katrā gadījumā ar iztulkošanas palīdzību atklājams darījuma saturs. Šīs normas aprakstītas Karaliskās tiesas (Royal Courts of Justice) tiesneša Kima Levisona (Kim Lewison) grāmatā “Līgumu iztulkošana”⁷, un jāatzīst, ka anglosakšu tiesībās līgumu iztulkošanas noteikumiem raksturīga:

1) daudzveidība un kazuistika;

2) grūti nosakāma iztulkošanas noteikumu piemērošanas secība;

3) tiesas var izvēlēties piemērotāko iztulkošanas metodi vai radīt jaunu. Tomēr Apvienotās Karalistes līgumu iztulkošanas noteikumos 1998. gadā notika ievērojams pagrieziens iztulkošanas principu unifikācijā, kad lords Hofmans (Lord Hoffmann) kādā Lordu palātas spriedumā formulēja piecus vispārīgos līgumu iztulkošanas noteikumus.⁸ Tādējādi arī anglosakšu tiesību sistēma tuvinās kontinentālās Eiropas tiesībām tādā veidā, ka līgumu iztulkošanas noteikumus ietver pēc iespējas vispārīgos formulējumos un atsakās no kazuistikas.

Līgumu iztulkošanas noteikumi vispirms ir domāti tiesai, tomēr tie ir vienlīdz saistoši arī līdzējiem. Līguma iztulkošanas noteikumu saistošais spēks uz līdzējiem attiecas divējādi.

Pirmkārt, līdzējiem ir saistošs tiesas sniegtais līguma iztulkojums, kas nodibināts ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu [Civilprocesa likuma (CPL) 203. panta piektā daļa].

Otrkārt, līguma iztulkošanas noteikumi attiecas uz jebkura līguma noslēgšanu un tādējādi ir vērtējami kā likuma priekšraksts līdzējiem, nosakot faktus un apstākļus, kas līdzējiem jāņem vērā pie līguma noslēgšanas.

Piemēram, ELTP 5:102 paragrāfs sniedz apstākļu uzskaitījumu, kuri jāņem vērā, iztulkojot līgumu. Tāpēc līdzējiem jau iepriekš jāievēro, ka līgumā var būt lietderīgi iekļaut noteikumus par līguma noslēgšanas apstākļiem, līdzēju iepriekš noslēgtajām saistībām, kā arī līguma terminiem, jo tos vajadzības gadījumā vērtēs tiesa. CL 1504. pants līdzējiem iesaka pievērst uzmanību darījumā lietoto vārdu nozīmei un prasa izvairīties no divdomīgiem formulējumiem; līdzējiem šis noteikums jāievēro, jo tiesa ņems vērā tikai vārdu parasto nozīmi, ja vien abas puses nevienojas par citu nozīmi vai viena puse nepierāda vārdu pretrunas ar dalībnieku gribu.

Ievērojot iepriekšminēto, var izšķirt vismaz trīs līgumu iztulkošanas izpausmes, kas apliecina nepieciešamību pēc kodificētiem līgumu iztulkošanas noteikumiem.

Pirmkārt, līgumu iztulkošanas virsmērķis ir tiesiska strīda atrisināšana. Līguma iztulkošanas noteikumiem parasti ir sekundāra loma, jo paši par sevi, atrauti no citām CL normām, tie nevar būt prasījuma pamats. Taču iztulkošanas noteikumu pareiza piemērošana var būt izšķiroša, lai apmierinātu galveno prasījumu; tāpat arī pareiza materiālo tiesību normas piemērošana ir atkarīga no darījuma satura noskaidrošanas un tiesai ir jāveic darījuma iztulkošana, lai uzzinātu darījuma dalībnieku patieso gribu.⁹

Piemēram. Prasītājs lūdzis atzīt par spēkā esošu noslēgto pirkšanas-pārdošanas līgumu, ar kuru prasītājs nopircis mēbeļu garnitūru par 12 500 rubļiem, un izdot to viņam. Savu prasību prasītājs pamato ar to, ka viņš, nopērkot garnitūru, iemaksājis atbildētājam 200 rubļus un atlikumu apņēmies iemaksāt “līdz 10.