ŽURNĀLS Eiropas telpā

Lielākā daļa sabiedrības gan nosliecās par labu pieņēmumam, ka dalība Eiropas Savienībā neskars valsts suverēno varu, un tādēļ Latvija, arī būdama ES dalībvalsts, būs patstāvīga valsts ar visām no tā izrietošām tiesībām un pienākumiem. Tomēr, lai verificētu šādu pieņēmumu un nodrošinātos pret to, ka dalība Eiropas Savienībā tiek turpināta ar nosacījumiem, kas būtiski atšķiras no tiem, kādi bija pirmās tautas nobalsošanas par dalību ES pamatā (it sevišķi, ja šie nosacījumi nozīmētu lielāku integrācijas pakāpi), Satversme tika papildināta ar iespēju rīkot tautas nobalsošanu, ja nosacījumos par dalību ES ir būtiskas izmaiņas. Tā kā ir pieņemts Lisabonas līgums,¹ kas ir Konstitucionālā līguma reanimēšanas mēģinājums, ir pienācis brīdis, lai atkal sāktu diskusiju par dalību Eiropas Savienībā. Diskusija ir svarīga arī tādēļ, ka Saeima Konstitucionālo līgumu ratificēja kā parastu starptautisko līgumu, nesaskatīdama nepieciešamību pēc atkārotas tautas nobalsošanas. Ievērojot minēto, šī raksta mērķis ir atbildēt uz jautājumu, kad piemērojama Satversmes 68. panta ceturtā daļa un vai Lisabonas līgums ir tāds, kas faktiski nosaka atkārtotas tautas nobalsošanas nepieciešamību.

Satversmes 68. panta ceturtās daļas saturs

Satversmes 68. panta ceturtā daļa paredz: "Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā." Izmantojot gramatisko interpretāciju, var secināt, ka tautas nobalsošana rīkojama, ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu un ja tā ir saistīta ar būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību ES. Līdz ar to jāatzīst, ka Saeimas locekļiem ir tiesības nodot tautas nobalsošanai tiesību aktu, kas ir saistīts ar būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību ES. Tomēr secinājums, ka Saeimas locekļiem nav pienākuma nodot tautas nobalsošanai tiesību aktu, kas saistīts ar būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, būtu pārsteidzīgs un neatbilstu arī šīs tiesību normas pieņemšanas apsvērumiem. Turklāt šādā gadījumā Satversmes 68. panta ceturtā daļa nekalpotu arī tiem mērķiem, kādēļ šī un citas Satversmē ietvertās tiesību normas saistībā ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā tika pieņemtas.

Meklējot atbildi par Satversmes 68. panta ceturtās daļas saturu, jāizmanto metodes, kas līdzīgas Satversmes tiesas metodēm, vērtējot šī paša panta pirmās daļas saturu.² Proti, nosakot gadījumus, kad nepieciešama starptautiska līguma ratifikācija Saeimā, Satversmes tiesa, pirmkārt, konstatē ratifikācijas prasības iekļaušanas Satversmē vēsturisko mērķi. Atbilstoši Satversmes tiesai: "Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos starptautiskos līgumus (starptautiskos līgumus, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus) Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas kārtībā izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas."³ Otrkārt, tā analizē attiecīgo mērķi mūsdienu kontekstā, arvien konstatējot, ka prasība apstiprināt Saeimā konkrētus līgumus ir aktuāla un kalpo sākotnējam mērķim. Visbeidzot, treškārt, Satversmes tiesa secinājumus attiecina uz konkrēto tiesisko situāciju. Līdzīgi būtu jārīkojas arī attiecībā uz Satversmes 68. panta ceturtās daļas vērtēšanu.

Ievērojot minēto, atbilde par Satversmes 68. panta ceturtās daļas saturu jāmeklē Satversmes grozījumu, kas attiecas uz tautas nobalsošanu saistībā ar dalību ES, izstrādes un pieņemšanas apsvērumos. Iemesls, kādēļ Satversmē iekļauta tiesību norma, kas tieši regulē jautājumu par tautas nobalsošanas organizēšanu sakarā ar dalību ES, ir kompromiss starp to sabiedrības daļu, kas uzskata, ka dalība ES ne ar ko neatšķiras no dalības jebkurā citā starptautiskā organizācijā,⁴ un to sabiedrības daļu, kas uzstāj, ka dalība ES ierobežo valsts suverēno varu. Pievienojoties pirmajam uzskatam, ka Latvijas Republikas dalība Eiropas Savienībā vērtējama kā pievienošanās starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nozīmētu, ka jautājums par dalību ES būtu izlemts Saeimā attiecīgu starptautisku līgumu ratifikācijas ceļā un ka konkrēto jautājumu atbilstoši Satversmes 73. pantam pat nedrīkstētu nodot tautas nobalsošanai. Savukārt, atbalstot viedokli, ka dalība Eiropas Savienībā skar valsts suverēno varu, būtu jārīko tāda tautas nobalsošana (Satversmes 77.