ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Atļaušos palabot kometētāju, kurš piedāvāja interesantu, bet aplamu domu graudu, tulkojot personvārdu Viktorija kā iedomību. Nebūt ne!:) Uzvara, veiksme, pašpārliecinātība...domāju, ka darba autori vislabāk raksturotu pēdējais!



Kritika veicina izaugsmi un tas nav apstrīdams, bet ir nožēlojami, ka cilvēki, atļaujas savos izteikumos kritizēt ne konkrētās publikācijas nepilnības, bet gan censties nomelnot tā autori (pie kam anonīmi, kas padara šo situāciju vēl komiskāku). Rodas vēlme jautāt - šis ir juridisks izdevums vai tenku lapa? Jums juristiem, advokātiem un topošajiem juristiem būtu jāiemācās apspiest cilvēciskās vājības un uz situāciju raudzīties objektīvi, salti.

Collegialis piedāvātā \"brīnumrecepte\" ir burvīgs līdzeklis kā nomierināt gan cilvēkus, kuri pamatoti komentāros norādīja uz patiesām raksta nepilnībām, gan arī tos, kam vienkārši gribās nomelnot kādu savos anonīmajos komentāros (jautājums tikai- vai kļūst labāk?). Prakse liecina, ka tā mēdz darīt vāji cilvēki, kam pašiem neiet kā gribētos. Žēl, ka cilvēkiem nav žēl izniekot laiku šāda veida aktivitātēm.



Domāju, ka autore spējīga uzrakstīt kvalitatīvāku darbu, novēršot darba nepilnības, un ticu, ka viņa to darīs!



Uz priekšu Viktorij!:)

Re, kā komentētāji savu laiku nemaz nežēlo, bet izlasa. Un ne tikai izlasa - arī iesaka, kā uzlabot! Es Jūsu vietā tikai priecātos!

Jarkinas kundze, domāju neviens nebūtu skāris Jūsu personību, ja:

1)raksts būtu kaut vai tāds kā ir, bet ar atsaucēm uz izmantotajiem autoriem, kuri savos pētījumos bija oriģināli;

2)saņemot kritiku, Jūs tajā arī ieklausītos un to pieņemtu, nevis aicinātu anonīmos komentētājus ierasties pie sevis birojā, t.i. aci pret aci polemikai par ko - rakstu vai personīgajam duelim ar tiem, kas atļaujas izteikt kritiku?

Es, piemēram, izlasīju rakstu, bet nekomentēju to, līdz šodien izlasīju autores komentārus ar, manuprāt, diezgan apšaubāmo apgalvojumu par autores domas oriģinalitāti un Egles pieminēto autoru secinājumu neizmantošanu raksta tapšanā, kā arī mājienu par komentētāju nākšanu uz tepiķa.

Viena lieta noved pie nākamās un tā es arī nolēmu tomēr paust savu viedokli, starp citu - vairāk aplūkojot tieši raksta saturu un esošajā situācijā nevarot nepasmaidīt arī par autores reakciju uz kritiku.

Vai gadījumā autore pati neveicina tieši ieslīgšanu personību analīzē, nevis polemikai par savu rakstu? Jūs radījāt priekštatu par sevi un saņēmāt reakciju, samierinaties ar to, kāda tā ir, un kā raksta Collegialis - nākamreiz uzrakstiet uz teicami, tie paši, kas pašreiz Jūs kritizē, varbūt izteiks uzslavu.

Jā, Viktorija, Jūsu raksts nav īsti izdevies. Es varbūt neteiktu "zem katras iespējamās kritikas robežas", bet nu tuvu tam.

Bet zināt ko? Man ir viens noslēpums, viena brīnumrecepte, kā to labot. Un šo noslēpumu es labprāt Jums atklāšu. Uzrakstiet nākamreiz vienu patiesi izcilu rakstu – tādu, kur ir gan nevainojami loģiska struktūra, gan oriģinālas atziņas, gan bagātīgs atsauču klāsts. Parādiet visiem kritiķiem, ko spējat! Lai viņi visi nogroza galvas brīnīdamies! Un tad – es Jums garantēju – viņi visi klusēs, jo neko nevarēs ne labot, ne piebilst. Nopublicējiet šo rakstu – un rezultāts būs atbilstošs Jūsu vārdam Viktorija, kas nozīmē – uzvara!

Kā Jūs pati domājat?

A.god./Ļ. Cien. kolēģi un kolēģes,



Man tiešām ir liels prieks, ka mans raksts izraisīja tik plašas diskusijas un kritiku. Žēl, ka liekāka diskusijas daļa bija veltīta manai personībai nevis raksta saturam, kas jebkurā gadījumā nenoņem no manis atbildību ņemt vērā jūsu komentārus, kas nav saistīti ar manu personību.





Cieņā,



Viktorija Jarkina

Pilnībā piekrītu Egles komentāram un paskaidrošu kamdēļ.

Izlasot nav skaidrs, no kā vadoties autore ir nonākusi pie secinājumiem, ko izsaka apgalvojuma veidā, analizējot normas vai praksi, vai abus kopā, vai vienkārši izsaka secinājumus tā starp citu, bez nopietnas argumentācijas.

Piemēram, ka CPL 137. panta 1. daļa neprasa pierādījumu iesniegšanu, pretēji CPL 139. panta 1. daļā noteiktajam? Šāds viedoklis, cik atceros un šķiet ka atceros gan, ir tieši pausts 2007. gada AT apkopojuma secinājumos, papildus secinājumam ka šaubas ir pietiekams pamats prasības nodrošinājumam. Ja otrais secinājums ir aplams, vai juridiski pētnieciskā rakstā neprasītos izvērtēt arī pirmā secinājuma iespējamo aplamību? Ja tas ir juridiski pētniecisks raksts.

Savukārt, ja autore uzskata, ka pierādījumi nav jāsniedz, tad kas ir pamatā šādam apgalvojumam, lūdzu argumentus? It sevišķi, ja aplūko CPL 137. panta 1. daļu sistēmiskā kopsakarā ar CPL normām par pierādījumu iesniegšanu.

Iespējamais atbildētājs atbilstoši CPL 139. panta 1. daļai baudot lielāku aizsardzību, nekā atbildētājs, pret kuru tiek vērsts prasījums par prasības nodrošinājumu līdz ar prasības celšanu (CPL 137. p. 1. daļa). Tad kur ir problēma, to autore neatklāj. Jo pēc būtības abām normām mērķim būtu jābūt vienam, tikai diemžēl praksē piemērojamība atšķiras. CPL 139. panta 1. daļa uzliek par pienākumu tiesai izvērtēt prasības pamatotību? Un kādā veidā autore ir nonākusi pie šāda secinājuma? Pēc būtības prasījuma pamatotības pārbaude būtu veicama gan piemērojot prasības nodrošinājumu pirms prasības celšanas, gan līdz ar prasības celšanu, jo – ja prasiba nav pamatota, tad prasības nodrošinājums nav nepieciešams pēc būtības, tajā pat laikā jautājums šis jautājums nav tik vienkāršs (viltojumu lietas u.tml.) un nevajadzētu aizmirst, ka kad runājam par prasības nodrošinājumu, ne vienmēr runa iet tikai par naudas prasījumu, prasības nodrošinājuma līdzekļi paredz arī aizliegumu noteikšanu. Pie tam, ir daudz nolēmumu, kur nepārprotami tiesas ir noteikušas to, ka, izskatot jautājumu par prasības nodrošinājumu, nav izskatāms jautājums par prasījuma pamatotību. Tad atkārtošu jautājumu, kā autore ir nonākusi pie secinājuma, ka prasījuma pamatotība ir jāizvērtē? Un jau nākamajā rindkopā parādās apgalvojums, ka tiesai jākonstatē arī atbildētāja negodprātība, kā autore ir nonākusi pie šāda secinājuma?

Protams, var jau pieņemt, ka publicēta pētījuma saīsinātā versija, bet, ņemot vērā, ka nav redzama loģiska saite, kā ir nonākts pie tā vai cita secinājuma, es, piemēram, viennozīmīgi sliecos pie uzskata, ka autore IR izmantojusi Škutāna un Brieža rakstos paustos secinājumus un šeit tos uzdod par saviem. Manuprāt, tieši tamdēļ, ka pētījuma bāze nav sava, autore haotiski un neargumentēti nonāk rakstā pie tā vai cita secinājuma.

Par autores reakciju uz Egles komentāru, var tikai pasmaidīt. Manuprāt, nevajadzētu aizmirst, ka specializētus žurnālus parasti lasa tās pašas nozares speciālisti, nevis vidējais statistiskais pilsonis un tamdēļ nevajadzētu lēkt augstāk pār latiņu, ko var pārlekt.

Es saprotu, ka var kritizēt autores rakstu, bet ar personīgiem apvainojumiem pamatot savu viedokli ir nenobriedušu personību rakstura iezīme.



Jā, arī manā ieskatā raksts kopumā nepasaka neko jaunu no jau iepriekš Brieža un Škutāna un vēl, ja nemaldos, arī advokātu no ZAB "Spilbridge" par šo tēmu publicētā, bet vajadzētu nodalīt polemiku no personīgiem apvainojumiem.



Tāpēc būsim koleģiālāki un iecietīgāki viens pret otru. ;)

Paliekot anonīmam viegli kritizēt...

Jā, raksts tāds pavājš un pasekls. Beigās tikai sešas atsaucītes. Uz Škutāna un Brieža rakstu fona šis raksts izskatās... nekāds. Bet es palasīju arī citus šīs pašas autores rakstus "JV" – nu, apmēram tas pats vien ir. Žēl.

Izlasot šo Jūsu rakstu, varu komentēt to tikai ar sonetu.



SONETS LEPNAJAI JURISTEI



Kaut es rindas šīs cenšos ar saprātu lasīt,

Domas klīst projām, kā tramīgu putniņu bars.

Manu sirdi spiež skumjas, man nemierīgs gars –

Taču ko vēl es varu no likteņa prasīt?



Jūs sakāt, ka pār visu augstāk stāv Jums likums –

Tam es ticu labprāt. Jūsu acīs nav sievišķās aušības rēgs,

Un nav saltums. No tām dveš soģes Deboras spēks,

Kleopatras apņēmība un Lukrēcijas tikums.



Taču ļaujiet jel priekam pār likumu celties,

Un no jaunības dzirkstošā avota smelties,

Kamēr priekpilnās Hēbes dienas vēl nav pagājušas –



Jo, kad gribēsiet dzīves skaistumu tvert,

Un kvēlām lūpām saldo prieka biķeri dzert,

Tad dzīves jaukās rozes jau būs novītušas.

A. god./Ļ. cien. S,



Visupirms, paldies par Jūsu viedokli.



Vienlaicīgi norādu, ka atbilde uz Jūsu jautājumu (piezīmi) ir Jūsu komentārā. Tāpat atzīmēju, ka raksta mērķis nav saistīts ar manas personības vērtēšanu, pat, ja es Jums tik ļoti nepatiku. Par šo jautājumu vienmēr laipni uzklausīšu Jūs personīgi savā prakses vietā.





Ar cieņu,



Viktorija Jarkina

Nu jau doktorei un zv. advokātei V.J. vienmēr ir bijušas zināmas problēmas ar paškritisku pieeju savam darbam - itin visās darbības jomās, publikācijas ieskaitot. Tīri vai jābrīnās, no kurienes šai gados jaunajai kolēģei ir tik milzīga pašpārliecinātība,kurai diemžēl nav pienācīga seguma....

Kolēģe,



Mans mērķis bija vairāk vērsts tikai uz savā rakstā piedāvāto CPL grozījumu nepieciešamību, bet jebkurā gadījumā paldies par Jūsu komentāru. Neskatoties uz to, ka neesmu pārkāpusi kolēģu autortiesības, bez šaubām Škutāna, Brieža un citu kolēģu raksti šajā jomā ir interesanti un kvalitatīvi darbi un problēmas mums ir līdzīgas. Kas tomēr jebkurā gadījumā atstāj man zināmu brīvību izlemt par nepieciešamajām atsaucēm pašai.

Kolēģe Jarkina,



Vispirms, paldies par atkārtoto šīs tēmas uzsvēršanu - nav šaubu, ka prasības nodrošinājuma institūts esošajā redakcijā ir nepilnīgs un netaisnīgs, un grozījumi būtu vajadzīgi.



Taču mani nepatīkami pārsteidza, ka Jūs šajā rakstā neatsaucāties uz pēdējos pāris gados JV publicētajiem vairāku autoru rakstiem par šo pašu tēmu - pat īpaši nemeklējot, man atmiņā ir kolēģa Škutāna divi raksti un kolēģa Brieža raksts. Jāatzīst turklāt, ka šie raksti bija krietni detalizētāki, ar vairāk atsaucēm uz judikatūru un priekšlikumiem normatīvā regulējuma maiņai nekā Jūsējais. Manuprāt, akadēmisks godīgums prasītu norādīt atsauces šādā gadījumā.