Valsts pārvaldes iekārtas likuma 71. panta pirmā daļa un 90. pants vispārīgi regulē amatpersonas civiltiesisko atbildību. Šo tiesību normu piemērošanas jautājumi ir aktuāli gadījumos, kad amatpersona ar nodomu vai rupjas neuzmanības dēļ ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai. Centieni pilnveidot valsts pārvaldi, paaugstinot tajā nodarbināto amatpersonu un darbinieku profesionalitāti,1 nozīmē arī atbildības kritēriju pārskatīšanu. Izšķiršanās noteiktās tiesiskās situācijās pret valsts pārvaldē nodarbināto piemērot civiltiesisko atbildību nav viegls solis. Informācijas iegūšana un apkopošana, tiesiski un faktiski svarīgu apstākļu noskaidrošana, zaudējumu aprēķināšana, vainas konstatēšana, risinājuma meklēšana un varbūtējs tiesvedības process šādas kategorijas lietās var būt sarežģīts un ilgstošs. Rakstā tiks aplūkoti daži amatpersonu civiltiesiskās atbildības aspekti.
1. Latvijas normatīvo aktu regulējums
Valsts pārvaldes iekārtas likuma2 (turpmāk tekstā – VPIL) 71. panta pirmā daļa noteic, ka amatpersona likumā noteiktajos gadījumos par pārvaldes lēmumu ir atbildīga civiltiesiski, krimināltiesiski, administratīvi, bet normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos – arī disciplināri.
VPIL 90. pants paredz: ja amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai, tā prasa, lai amatpersona atlīdzina zaudējumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
Tādējādi atbilstoši gramatiskajai interpretācijai VPIL 71. panta pirmā daļa un 90. pants neparedz rīcības brīvību, ja konstatēti obligātie priekšnosacījumi ar amatpersonas amata pienākumu izpildi radīto mantisko zaudējumu atlīdzināšanai publiskai personai. Abas tiesību normas papildina viena otru, tomēr tām ir dažādi seku iestāšanās priekšnoteikumi. Var nebūt vienkārši konstatēt šo normu savstarpējās vispārīgā un speciālā jēdziena attiecības. VPIL 90. pants zaudējumu atlīdzināšanu saista tikai ar nodomu vai rupju neuzmanību, bet 71. panta pirmā daļa paredz atbildības nosacījumu – "likumā noteiktajos gadījumos" . Dzīves gadījumos vērtējama piemērošanas prioritāte, kas balstīta uz specialitātes attiecībām starp šīm tiesību normām (t. s. tiesību normu konkurence). Jautājums, piemēram, ir, vai VPIL 90. pants vispār ir piemērojams, ja cita likuma speciālajā tiesību normā nav paredzēta amatpersonas civiltiesiskās atbildības iespējamība? Veicama arī sistēmiska (pēc principa lex specialis derogat legi generali) un teleoloģiska iztulkošana. Savstarpējās loģiskās specialitātes attiecības nav grūti risināt, ja sakrīt abu tiesību normu piemērošanas pazīmes (subsidiāra piemērojamība). Ja tā nav, konkrētās situācijās svarīgi ir noskaidrot likumdevēja nolūku līdztekus 71. panta pirmās daļas jēgai un mērķim, kā arī neaizmirst par valsts pārvaldes principu un vispārīgo tiesību principu piemērošanas svarīgumu. VPIL 90. panta norma ir ierobežojoša, un bez tās 71. panta pirmajai daļai nav sevišķas jēgas, jo amatpersonas atbildība varētu iestāties arī vieglas neuzmanības gadījumā. Tomēr VPIL 90. pants uzskatāms par speciālo normu, jo citādi nebūtu amatpersonu aizsargājoša regulējuma, kuru valsts apzināti noteikusi ar stingrākiem piemērošanas priekšnosacījumiem.
Valsts civildienesta likuma3 2. panta ceturtā daļa cita starpā noteic, ka valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas paredz darbinieka materiālo atbildību un termiņus, ciktāl to nenosaka šis likums. Valsts civildienesta likuma 16. panta pirmā daļa noteic, ka ierēdnis, pildot amata pienākumus, ir atbildīgs par savas darbības vai bezdarbības likumību.
Savukārt likuma "Par pašvaldībām"4 77. panta sestā daļa noteic: ja pašvaldības amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi zaudējumus pašvaldībai, tai ir pienākums tos atlīdzināt.
Tomēr, piemēram, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma5 3. panta otrā daļa cita starpā noteic, ka uz amatpersonu neattiecas darba tiesiskās attiecības reglamentējošo normatīvo aktu normas, izņemot normas, kas nosaka darbinieka civiltiesisko atbildību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes