2010. gada 25. martā stājās spēkā Darba likuma grozījumi, kuri skar 41 pantu jeb aptuveni vienu ceturto daļu no likuma.1 Kā minēts skaidrojumā,2 Darba likuma grozījumi veidoti četrus gadus, iesaistot galvenokārt Labklājības ministrijas, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un nozaru arodbiedrību ekspertus. Atsevišķu pantu grozījumi tika izstrādāti, lai ieviestu Eiropas Savienības direktīvu, piemēram, Nr. 2003/88/EK "Par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem", Nr. 2006/54/EK "Par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (pārstrādātā versija)" un Nr. 2009/52/EK (ar ko nosaka minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu piederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi), standartus, kā arī ieviestu Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (piemēram, Darba likuma 117. panta pirmā daļa). Tomēr vairums Darba likuma pantu grozīti, lai panāktu darba tiesību noteiktību un viennozīmīgu piemērošanu praksē, veicinot elastdrošību3 darba tiesiskajās attiecībās un apkarojot nereģistrēto nodarbinātību. Rakstā analizēti Darba likuma grozījumi, grupējot grozītās normas tēmās.
1. Tiesības apvienoties organizācijās (grozīts 8. pants)
a. Apvienošanās brīvība
Atbilstoši Darba likuma 8. panta pirmajai daļai "darbiniekiem, kā arī darba devējiem ir tiesības brīvi, bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas saistībā ar kādu no šā likuma 7. panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem apvienoties organizācijās un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas sociālās, ekonomiskās un profesionālās tiesības un intereses un izmantotu šo organizāciju sniegtās iespējas". Ar Darba likuma grozījumiem 8. panta pirmajai daļai pievienoti vārdi: "izmantotu šo organizāciju sniegtās iespējas".
Papildus Darba likuma 8. pantam ir jāmin Latvijas Republikas Satversmes 108. pants,4 likums "Par arodbiedrībām"5 un universālie un reģionālie cilvēktiesību dokumenti,6 kā arī Darba devēju organizāciju un to apvienību likums.7 Darba tiesībās apvienošanās brīvībai ir noteikts mērķis: aizsargāt un īstenot ekonomiskās un sociālās tiesības un intereses. Vienīgi ievērojot darba tiesības, ir iespējama ekonomikas un valsts attīstība,8 jo šobrīd uzņēmumā finanšu kapitāla stratēģisko lomu pakāpeniski aizvieto cilvēkresursu kapitāls. Cilvēks ir pamatvērtība, un viņa tiesības ir jāaizsargā. Arī darbs nav vienīgi ekonomiska aktivitāte izdzīvošanai, bet personības attīstīšanas veids.9 Kolektīva tiesību un interešu aizsardzība, izmantojot kādu organizāciju, ir sistēmiskāka un līdz ar to efektīvāka nekā individuāla aizsardzība, kas nereti noved pie fragmentāras un nesakārtotas darba tiesiskās vides.
Lielākā organizācija, kas apvieno darbiniekus, ir Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, bet lielākā darba devēju organizācija ir Latvijas Darba devēju konfederācija. Tās kopā ar Ministru kabineta izvirzītajiem pārstāvjiem uz paritātes pamatiem veido Nacionālo trīspusējo sadarbības padomi, lai saskaņotu šo organizāciju intereses sociālajos un ekonomiskajos jautājumos, tādējādi garantējot sociālo stabilitāti valstī.10 Minētās trīs puses ir sociālie partneri un veido sociālo dialogu valsts līmenī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes