ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Manuprāt, paziņojot, ka visas valsts amatpersonas ir melīgas un korumpantas, kā arī tām ir savas intereses publiski tiesiskajās attiecībās, tiek apšaubīta valsts vara, kā arī tiek veidots tiesisakais nihilisms... Lūdzu, katrā gadījumā konkrētu faktu, kad amatpersona ir rīkojusies prettiesiski, lai var saukt katru konkrēto amatpersonu pie atbildības, nevis mētāties ar vispārīgām, uz statistiku balstītām frāzēm... Pēc šāda principa vadoties, ja notiesā vienu pilsētas mēru par kukuļņemšanu, jāatlaiž visa pilsētas dome, jo viņi taču arī ir potenciālie kukuļņēmēji...

Atļaušos oponēt - rakstā iet runa par gadījumiem, kad tiesā ir liecība pret liecību, nevis gadījumiem, kad tiesa automātiski piešķir lielāku ticamību prtokolā esošajai informācijai un neskata lietu pēc būtības. Tas būtu gan tiesiskais nihilisms.

haha, man liekas, ka kaismīgo inspektoru aizstāvjiem nav vadītāju apliecību un viņi nekad nav runājuši ar personām, kurām tādas ir, un, kurām ir gadījies, ka viņiem tiešām protokols ir ticis sastādīts tikai tāpēc, ka viņi nav pakļāvušies kukuļa izspiešanai. Tak anonīmie komentāri ziņu portālos arī ir pilni ar neskaitāmiem paziņojumiem, ka kādam inspektors ir centies kaut ko \"piešūt\". Diez vai ir liela jēga melot anonīmajos komentāros.

Tā ka, ja tiešām inspektori būtu balti un pūkaini un lieka naudiņa viņiem pie rokām neķertos ( nu gan jau ir arī kāds izņēmums - godīgie kā jau visur), tad būtu pamats ticēt viņu sarakstītajam protokolos uz vārda... pagaidām tiešām stingri jāvērtē arī pārējie apstākļi

Jūsu tēze par to, ka autori norādot, ka atsevišķas valsts amatpersonas var būt un nereti arī ir negodīgas (pie tam pamatojot apgalvojumu ar uz faktiem balstītu statistiku!) apšauba valsts varu ir neloģiska.



Tikpat labi šādu pārmetumu var veltīt žurnālistiem, kuri rakstījuši teiksim par tagad aktuālo tiesas spriedumu Rīgas domes amatpersonu lietā.

[..] Manuprāt, tiesnese ļoti korekti izskaidroja situāciju, ka a priori tam nav piešķirta lielāka ticamība, bet gadījumos, kad tas sakrīt ar liecībām un citiem argumentiem un vienīgais, kas liecina pretēji ir pieteicēja paskaidrojums, lielāka ticamība tiek piešķirta protokolam kopā ar citiem pierādījumiem, jo šie pierādījumi kopumā ir PĀRLIECINOŠĀKI. [..]



Nu redziet cienījamo kolēģi, beidzot Jūs nonācāt pie tā, par ko es vāros jau otro dienu, proti, ka NAV a priori ticamības protokolam un inspektoram, bet ir jāizvērtē visi pierādījumi kopā pēc būtības, jo nav pierādījumu 'karaļa'.



Ja tiesa izvērtē pierādījumus, to ticamību, PAMATO savu spriedumu, viss ir lieliski!



Disputs ir par to, ka nekas netiek izvērtēts un automātiski tiek piešķirts lielāks spēks protokolam un inspektora liecībām. Ja protokols un inspektora liecības ir pārliecinošākas un ticamākas, tad problēmu nav, tikai ir jāmotivē KĀPĒC tās ir pārliecinošākas, tā arī, - KĀPĒC pieteicēja paskaidrojumi ir mazāk pārliecinoši un ticami.



Ar to, ka protokolu ir sarakstījusi valsts amatpersona, nepietiek, ir jāmotivē arī citi katras lietas unikālie apstākļi, tāda, manuprāt, ir sāls šim strīdam.



Kas attiecas uz autoriem, tad es nepārstāvu viņu pozīciju un rakstu kā tādu, es vienkārši diskutēju no savas pozīcijas.

APL 2.panta 2.punkts noteic, ka viens no likuma pamatpērķiem ir pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu.



Tiesa pārbauda administratīvā akta tiesiskumu. (SK APL 103.p) Ir gadījumi, kad tiesa atceļ sodu, skaidri norādot, ka pārkāpums ir bijis, bet nav ievērota kāda procesuāla norma.



Otrkārt, nemaz tik bieži tiesa neizsauc kā "lieciniekus" policistus, to dara brīžos, kad ir pamats kaut ko apšaubīt. Loģiski, ka inspektoram tiesas procesā nav nekāda vara. Līdzīgi kā apelācijas instancē pirmās instances spriedumam var nebūt nekāda ietekme - apelācijas instance var arī norādīt, ka tas ir kļūdains.

Tātad, gadījumos, ja administratīvā pārkāpuma protokols ir noformēts atbilstoši tiesību aktu prasībām, no tā nepārprotami izriet, kāds pārkāpums ir pieļauts un tas sakrīt ar liecinieka, kas arī amatpersona, sniegto informāciju.

Manuprāt, tiesnese ļoti korekti izskaidroja situāciju, ka a priori tam nav piešķirta lielāka ticamība, bet gadījumos, kad tas sakrīt ar liecībām un citiem argumentiem un vienīgais, kas liecina pretēji ir pieteicēja paskaidrojums, lielāka ticamība tiek piešķirta protokolam kopā ar citiem pierādījumiem, jo šie pierādījumi kopumā ir pārliecinošāki.



Runājot par Jūsu norādīto, kas ir valsts varas apšaubīšana - to diezgan atklāti izdarīja šī raksta autori, norādot, ka "tās pašas taisnīgās un nekļūdīgās valsts amatpersonasm kurām itkā neesot pamata neticēt, tiek pieķertas kukuļņemšanā" un pamatojot savas težes ar statistiku. Manuprāt, ne tikai necieņa, bet arī valsts varas apšaubīšana... Jo faktiski arī tika paziņots, ka visi inspektori ir blēži.

Es teiktu, ka labs spriedums ir tāds spriedums, no kura ir saprotams tiesneša domu gājiens, kādēļ pieņemts tieši šāds, bet ne citāds lēmums.

Spriedumi, pēc kuriem tas nav saprotams 1)Grauj uzticību tiesu varai - gan tiesnešu kompetencei, gan arī godīgumam. 2) Biežāk tiek pārsūdzēti - līdz ar to kopējā tiesu noslodze no šāda nekvalitatīva zemāko instanču tiesnešu darba vien palielinās.



Tādēļ es tomēr dotu priekšroku 10 lappušu garam spriedumam, ar pamatīgu & detalizētu argumentāciju.

Tā arī man netapa skaidrs, kādēļ tiek uzskatīts, ka administratīvajā procesā, kura mērķis ir valsts iestāžu/amatpersonu rīcības tiesiskuma PĀRBAUDE, lielāka ticamības pakāpe būtu jāpiešķir amatpersonas teiktajam/rakstītajam.

[..]Oponējot Maza - patiešām - visi cilvēki ir vienādi, taču amatpersona pārstāv valsti un amatpersonai ar privātpersonu ir varas pakļautības attiecības, proti - tai ar likumu ir tiesības novērst privātpersonas iespējamu prettiesisku rīcību. Amatpersona rīkojas valsts interesēs. Sākotnējais lēmums par administratīvā soda piemērošanu ir administratīvais akts, ko konkrēta amatpersona ir izdevusi, pildot tai noteiktos pienākumus. Lai apšaubītu valsts rīcību konkrētajā gadījumā, tiešām ir jābūt pamatotiem iebildumiem. Jo pretējā gadījumā tiek apšaubīta valsts kompetence.[..]



Šai tēzei nepiekrītu, atkal tiek jauktas kopā nesavienojamas lietas. Amatpersona izdodot administratīvo aktu, kas izpaužas kā rīkojums vai jebkura norāde privātpersonai, nenoliedzami, ir jāpilda bez ierunām. Tik tālu viss ir korekti. Tomēr tajā brīdī, kad lieta nonāk tiesā, par amatpersonu, kuras prasības ir jāpilda, kļūst tiesa, savukārt inspektors kā liecinieks un pieteicējs ir pakļauts tiesai kā līdzīgi. Inspektors ir zaudējis konkrētajā procesā kādu papildus varu, jo kā procesa dalībnieks viņš ir liecinieks. Tāpat arī viņa sarakstītais protokols ir tikai un vienīgi viens no pierādījumiem, kuriem, lai gan kādam ļoti vēlētos, tomēr nav kāds pārāks spēks pār citiem pierādījumiem. Diskusijas ietvaros nevienam manam oponentam nav izdevies atrast procesuālu pamatojumu, kāpēc šim protokolam ir kā pierādīšanas līdzeklim ir jābūt ticamākam. Sofistiskas tiesiskās konstrukcijas gan tiek veidotas ar mistisku pamatojumu, ka apšaubot protokolu tiek apšaubīta valsts vara utml. Nebūt! Apšaubīts tiek protokols kā pierādīšanas līdzeklis, apšaubīts tiek inspektora teiktais, nevis valsts vara kā tāda. Valsts varas apšaubīšana būtu nepakļaušanās inspektora prasībām, nepamatota spēka lietošana pret inspektoru, paziņošana, ka visi inspektori ir blēži, soda speciāla nemaksāšana, mēģinājumi pašam ieturēt sodu no inspektora, kurš to ir uzlicis, tiesas zākāšana utml.



Vēl jo projām vēlos dzirdēt sakarīgu pamatojumu, kamdēļ inspektora protokolam un teiktajam būtu a priori lielāks spēks, nekā pieteicēja paskaidrojumiem. Kur tas ir nostiprināts avotos? Nodarbojoties ar sev tīkamu tiesību tālākveidošanu, protams, pamatot var jebko.



Tas, ka kāds tiesājas tiesāšanās pēc, ir viņa tiesības, domāju, tiesu pārstāvji man piekritīs, ka šīs personas jau ir praksē ievērotas un to paskaidrojumu ticamība tiek pastiprināti un kritiski izvērtēta.

...uztver kā normu...

Paldies par labojumu, protokols ir pierādīšanas līdzeklis.

No raksta satura un jēgas var izprast, ka autori vērš uzmanību, ka gadījumā, ja protokols ir sastādīts pareizi un atbilstoši procesuālajām normām, jebkuras šaubas, ko izsaka pieteicējs, ir jāvērtē par labu šim pieteicējam. Neiet runa par gadījumiem, kad ir acīmredzami procesuāli vai materiāli pārkāpumu, būsim godīgi, arī apstrīdēšanas iestāde sākotnēji izvērtē visus apstākļus un neatbilstoši noformēti sodi tiek atcelti un līdz tiesai nemaz nenonāk. Turklāt, pēdējos gados šī tendence ir aizvien lielāka, ja gadus 5 atpakaļ augstāka iestāde galvenokārt visu atstāja spēkā ar domu, lai tiesa izvērtē, vai arī varbūt nepārsūdzēs, tad tagad situācija ir uzlabojusies, jo tiesāšanās iestādei ir izdevumi.



Manā izpratnē, konkrētajā rakstā runa iet par tādiem gadījumiem, kad ir protokols un amatpersonas vārds pret pieteicēja vārdu.



Oponējot Maza - patiešām - visi cilvēki ir vienādi, taču amatpersona pārstāv valsti un amatpersonai ar privātpersonu ir varas pakļautības attiecības, proti - tai ar likumu ir tiesības novērst privātpersonas iespējamu prettiesisku rīcību. Amatpersona rīkojas valsts interesēs. Sākotnējais lēmums par administratīvā soda piemērošanu ir administratīvais akts, ko konkrēta amatpersona ir izdevusi, pildot tai noteiktos pienākumus. Lai apšaubītu valsts rīcību konkrētajā gadījumā, tiešām ir jābūt pamatotiem iebildumiem. Jo pretējā gadījumā tiek apšaubīta valsts kompetence.



Pilnībā piekrītu tiesnesei, ka nav viegli izvērtēt katru atsevišķo situāciju, jo bieži ir pretrunas. No tiesu prakses arī izriet, ka gadījumos, kad rodas pamatotas šaubas par protokola vai lēmuma tiesiskumu, tiesa šo lēmumu atceļ, pretēji raksta autoru norādītajam. Manuprāt, autori runā par gadījumiem, kad kaut kādā veidā vienkārši nav iespējams nofiksēt konkrēto pārkāpumu vizuāli. Piemēram, kad gājējs pāriet pāri ielai pie sarkanās gaismas un pārkāpumu fiksē policists, kas ir bez auto un attiecīgi arī bez videokameras. Šādos gadījumos tiešām tiesā ir vārds pret vārdu bet, pēc raksta autoru norādītā, šādos gadījumos ir jāatceļ sods, jo pieteicējs taču ir izteicis šaubas... Tas nebūtu korekti.

Attiecībā uz ceļu policijas ekipāžām, kam, nezināmu iemeslu dēļ ir izslēgta videokamera, vai arī kāds cits tehniskais līdzeklis - šādas lietas līdz tiesai pārāk bieži nenonāk. Iestāde ņem vērā tiesu praksi, labas pārvaldības principu, kā arī iespējamās šaubas, vismaz, cik esmu to novērojis.



Manuprāt, ir naivi domāt, ka līdz tiesai mūsdienās nonāk lietas, kurās pastāv pamatotas šaubas, ka pārkāpums tiešām nav izdarīts. Es nezinu, vai Maza ir iepazinies ar pēdējo tiesu praksi, bet no savas pieredzes varu noteikti apgalvot to, ka pēdējos gados ļoti rūpīgu pārbaudi veic tieši augstākā iestāde.

Pierādīšanas līdzekļi ir protokols un arī amatpersonas kā liecinieka liecība. Parasti šīs lietas sakrīt. Ja nesakrīt, tad tas ir pamats šaubām. Arī amatpersonas iespējamo kļūdīšanos var pamanīt un parasti tādas lietas pamana.



Un visbeidzot - būsim reāli, privātpersona ir inienteresēta netikt sodīta un principā viņai, atšķirībā no amatpersonas ir tiešs labums no tā. Un to tiesa ņem vērā, bet tas nepatīk aizstāvības juristiem, jo tas ir viņu peļņas avots. Praksē ļoti daudz sodi tiek apstrīdēti sporta pēc, atvieglotas pieejas tiesai pēc. Es zinu vairākus cilvēkus, kas regulāri pārkāpj CSN un gatavo pieteikumus tiesai un attiecīgi apelācijas pieteikumus, rakstot visādus brīnumus līdz pat tam, ka pirms pieciem gadiem esot policistam meiteni atņēmis un tāpēc policists noformējis protokolu atriebības pēc. Kā jau iepriekš minēju, tā ir padomju pilsoņa tiesiskā apziņa - nebūt atbildīgam valsts un sabiedrības priekšā. Pirmkārt jau nevajag ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu uztv

Varu teikt, ka nav patīkami skatīt šādas lietas, kur ir policista vārds pret personas vārdu, jo pareizo risinājumu atrast ir ļoti grūti.



Tomēr autoru skatījums uz šo lietu izskatīšanu, manuprāt, ir vienkāršots. Parasti tomēr nav tā, ka tiesnesis paskatās, ka policists saka tā, bet persona tā, un automātiski lemj tā, kā policists teicis. Parasti tiek izvērtēti pārkāpuma apstākļi - vai vieta bija labi pārredzama vai nebija, vai ir kādi apstākļi, kas norāda, ka policists varēja kļūdīties. Tad vērtē, cik konsekventi ir personas paskaidrojumi - vai jau no protokola sastādīšanas brīža noliedzis pārkāpumu vai arī sākumā nekā nav teicis, bet vēlāk saka, ka pārkāpuma nav. Un, protams, nozīme ir arī personību raksturojošiem apstākļiem. Ja cilvēks gada laikā piekto reizi sodīts par ātruma pārsniegšanu, tad neapšaubāmi viņa paskaidrojumiem tiek piešķirta mazāka ticamība. Parasti, to visu izvērtējot, tiesnesis nonāk pie slēdziena, kuriem paskaidrojumiem piešķirt ticamību.



Pieļauju, ka problēma varbūt ir tā, ka ne viss šis izvērtēšanas process vienmēr ir atspoguļots spriedumā. Taču te arī būtu jādomā, vai tiešām mēs gribam, lai par katru administratīvā pārkāpuma lietu tiktu rakstīts spriedums desmit lapu garumā. Ja gribam, tad jārēķinās, ka tas prasa vairāk laika un lietu izskatīšanas termiņi pieaugtu vēl vairāk.

No sirds ceru, ka neesat tiesu varas pārstāvis, jo pieteicēja paskaidrojumus nevar vērtēt kā 'pīkstienus', tikai tāpēc, ka viņš ir iespējamais pārkāpējs, un, tātad darīs visu iespējamo, lai izvairītos no soda. Tas liecina par nievājošu un neobjektīvu attieksmi jau pašā sprieduma sākuma punktā. Juristi tā nerīkojas.



Es, piemēram, uzskatu, ka visi cilvēki tiesas acīs ir labticīgi, to iesniegtās ziņas procesā ir jāizvērtē VIENĀDI, - amatpersonas, liecinieki un pieteicēji ir jāuzklausa kā līdzīgi.



Ja pieteicējs saka melns, bet inspektors saka balts, tad tas nevar nozīmēt to, ka inspektoram ir taisnība, jo pieteicējs nevar radīt Jūsu importētās 'saprātīgās šaubas' no KPL. Tas nozīmē to, ka ir jāveic papildus objektīvā izmeklēšana, jānoskaidro, kāpēc nebija no inspektora puses pielietoti šie tie tehniski līdzekļi, jo tie taču ir CP rīcībā, jānoskaidro, vai pāriniekam nav citas versijas, mutiski tieši izjautājot pieteicēju ir jāizprot nianses. Jāizvērtē, vai protokolā nav sarakstītas aplamības, ko tajā ir paskaidrojis pieteicējs. Un tā tālāk. Neslinkojam!



Starp citu, - neiet runa vienmēr par dienesta viltojumiem vai kādām apzinātām ļaunprātībām, bet par to, ka amatpersonas kļūdās fiksējot protokolu.



Kamdēļ Jūs uzskatāt, ka tiesa nevar vērtēt protokola tiesiskumu, tā attiecināmību un pieļaujamību kā pierādījumam? Kāpēc tas ir kaut kur vispār jāsūta ar blakus lēmumu, lai kaut ko secinātu? Kur Jūs šādas tiesību normas esat atradis? Likumā gan ir rakstīts(LAPK 286.16.prim), ka tiesa VAR šādu lēmumu pieņemt, nevis tāds ir jāpieņem un visa izmeklēšana jāuzveļ prokuratūrai vai vēl kādam citam.



Padalieties, neturiet taču sveci zem pūra, savukārt par putras maisīšanu es pilnīgi Jums piekrītu un iesaku tā nedarīt.

Kādā tad veidā administratīvā tiesa, Jūsuprāt, varētu izmantot šo objektīvās izmeklēšanas principu šādās lietās? Kādas darbības tiesai būtu jāveic, lai konstatētu, ka amatpersona ir protokolu viltojusi un sava prieka pēc to sastādījusi? Pie katra personas, kura saukta pie atbildības, piedošanu, "pīkstiena" rakstīt blakus lēmumu un sūtīt prokuratūrai? Tas nav administratīvo tiesu kompetencē. Kā jau minēju iepriekš, ar to nodarbojas citas iestādes un jebkurai personai ir tiesības un pat pienākums ziņot par šādiem gadījumiem. Tāpat jau minēju iepriekš, ka, kamēr likumā noteiktā kārtībā nav pierādīts, ka amatpersona ir izdarījusi dienesta viltojumu, tikmēr, manuprāt, nav pamata šim pierādījumam neticēt.



Turklāt nedaudz nekorekta ir norāde, ka administratīvajā procesā pie administratīvās atbildības sauktā persona tiek nopratināta - administratīvajā procesā pie administratīvās atbildības sauktā persona sniedz paskaidrojumus, nevis tiek nopratināta. Nopratina lieciniekus - policijas darbinieku, kas sastādīja protokolu, viņa pārinieku u.c. personas pēc nepieciešamības. Pieteicējs nav liecinieks un netiek pratināts.



Viss šis satraukums jau ir samērā novēlots - no 2012.gada visas APK lietas pāries vispārējās jurisdikcijas tiesu pārziņā, kur tām bija jābūt jau no sākta gala. Būšu pārsteigts, ja vispārējās jurisdikcijas tiesas ieņems citu nostāju un protokolu kā pierādījumu uzskatīs par absolūti neticamu pie jebkura pie administratīvās atbildības sauktās personas iebilduma.



Turklāt vai tikai Jūs pats iepriekš neminējāt, ka LAPK kārtībā izskatāmās lietas ir "mazās krimināllietas" ECT izpratnē. Manā izpratnē tas nozīmē arī KPL principu iespējamu piemērošanu šo lietu izskatīšanā. Objektīvās izmeklēšanas princips ir īpašs administratīvā procesa princips, taču tas neliedz administratīvajā procesā piemērot principus, kas attīstīti kaut vai tajā pašā kriminālprocesā. Jo īpaši tas attiecas uz administratīvo pārkāpumu lietām iepriekšteiktā dēļ.



Maisa putru, nevis normas.

Jūtos pagodināts par manis it kā atmaskošanu, jo manas akadēmiskās zināšanas un pieredze ne tuvu nav tāda, kāda ir autoriem. Patīkami, ka mani novērtē.



Jūsu komentāru es neiztirzāšu viena iemesla dēļ, raugi, Jūs esat bez paskaidrojumiem par attiecināmību un analoģiju iemaisījis KPL normas disputā par APL un LAPK. APL un likums 'Par tiesu varu' nosaka objektīvās izmeklēšanas vispārējo tiesību principu, kuram nav analogu ne CPL, ne KPL, tāpēc tāda vienkārša maisīšana kopā ir prasta sofistika.



Ja Jūs palasītu likumu, tad ievērotu to, ka APL un LAPK nav nedz apsūdzības, nedz alibi, nedz saprātīgās šaubas, kuras Jūs tā vienkārši importējat no citas tiesību nozares bez paskaidrojumiem.



Palasiet, ko nozīmē tiesas objektīvās izmeklēšanas princips.

Jauki, ka raksta autori nav pamanījuši, ka aiz loga jau ir 2011.gads un rakstā atsauces (izņemot vienu) ir uz 2008./2009.gada judikatūru. Vispār jau arī parastās rajona (pilsētas) tiesas skata APK par atsevišķiem ceļu satiksmes pārkāpumiem ar tādu pašu aktualitāti, bet laikam tikai administratīvās tiesas ir autoru „lielā sāpe”. Tomēr šajā kontekstā varēja vērtēt arī svaigāko judikatūru.

Atsauce uz KNAB sniegto informāciju laikam ir kāds kuriozs – kopš kuriem laikiem vienkārša statistiska informācija aizstāj tiesas spriedumu, ar kuru atzīta personas vaina?

Par pierādīšanas pienākumu saistībā ar sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka amatpersona nepatiesi sastādījusi protokolu par pārkāpumu (ja jau atsaucamies uz krimināltiesībām un procesu). Kriminālprocesa likuma 126.panta ceturtā daļa nosaka, ka uz albi jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību un ja uz to nenorāda, apsūdzībai nav pienākums pierādīt tā neesamību un tiesai tas nav jāvērtē.

No raksta izriet autoru viedoklis, ka pilnīgi visas šaubas ir jāvērtē par labu iespējamai vainīgai personai un tādu saprātīgo šaubu nemaz nav un viņi šādus kritēriju nezina. Jāsaka, ka šāds autoru traktējums ir ne tikai absurds, bet arī diletantisks. KPL 19.panta trešā daļa, kā reizi arī min terminu „saprātīgas šaubas par vainu”. Tieši pierādījumu un no tiem izrietošo šaubu vērtēšana ir tikai tiesas prerogatīva, darbs un kompetence.

Kopš kuriem laikiem Latvijā piemērojama anglosakšu tiesību sistēma? Tas izrietētu no Orvela ?

Kopumā šis sacerējums ir visai diletantisks, pat skolniecisks, jo ir neizstrādāts – viss sagāzts vien putrā un brīžiem trūkst loģikas.

Kā var nojaust no „Mazas” komentāru konteksta ar bez pārtraukuma pieminēto vienīgo zināmo latīņu terminu „a priori”, tad komentētāja ir viena no raksta autoriem. Tāpēc žetons par kaismīgo aizstāvību! :)

Nevis pierādījums, bet gan pierādījuma līdzeklis.



No jūsu citētās LAPK 243.panta otrās daļas izriet, ka par pierādījumu līdzekli uzskatāmi arī tās personas paskaidrojumiem, kuru sauc pie administratīvās atbildības.



Citiem vārdiem sakot - nav pamata amatpersonas sastādītajam administratīvā pārkāpuma protokolam automātiski ticēt "uz vārda", ignorējot citus pierādījumu līdzekļus t.sk. administratīvi sodītās personas paskaidrojumus.

Patiess prieks, ka beidzot esam pievērsušies procesuālajiem jautājumiem, kuri tad ir arī visa šī konkrētā disputa pamatā, raugi, attiecībā uz tiesāšanos un pierādījumu novērtēšanu, pieļaujamību un attiecināmību.



Nelielai atkāpei izteikšu mazu repliku, ka visiem juristiem ir sen zināms viens interesants LR spēkā esošs likums, kurš ir spēkā vēl no PSRS laikiem, ir mainīts, grozīts, interpretēts, kā arī ne gluži atbilst LR tiesību sistēmai. Un tas ir Jūsu minētais LAPK. Ja nemaldos, tad tiek šobrīd izstrādāti divi jauni, mūsdienām atbilstoši likumi, proti, Administratīvo sodu likums un tā procesuālās normas(šeit varu kļūdīties nosaukumā, bet tam nav īpašas nozīmes). Bet tas nu tā, atkāpei, vienkārši uz šo likumu jāskatās nedaudz kritiski.



Cik nu man ir izpratne par procesuālajām tiesībām un pierādīšanas teoriju, tad protokols, nenoliedzami, ir pierādījums. Par to šaubu nav. Savukārt tāds pats pierādījums ir pārkāpēja sniegtās liecības, jo tiesa to nopratina, attiecināms ir, pieļaujams arī ir, ja ievēroti pratināšanas noteikumi. Esmu piedalījies adm. pārkāpumu lietās, raugi, tiesa vienmēr izsauc paskaidrojumu sniegšanai un nopratināšanai arī konkrēto inspektoru, kas to lēmumu kā amatpersona ir pieņēmis, izprasa apstākļus, dažādas nianses. Arī šie paskaidrojumi ir kā atsevišķs pierādījums blakus protokolam un pārkāpēja sniegtajām ziņām. Visiem juristiem vienmēr ir mācīts, arī tālajos PSRS laikos, ka nav pierādījumu karaļa vai karalienes. Tiesa tos izskata pēc būtības. Faktiski šeit šāds karalis tiek izveidots, un tas ir protokols un amatpersonas liecības. Šeit norma, - APL 154.p.2.d.: nekādiem pierādījumiem nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.



Citiem vārdiem sakot, nav vārds pret vārdu, ir pierādījums pret pierādījumu un vēl kāds pierādījums(-i). Tiesai ir jāizvērtē. Šeit ir kāzuss par to, ka, pirmkārt, viens pierādījums, raugi, protokols, ir spēcīgāks par kādu citu, raugi, ziņām ko ir sniedzis pārkāpējs, otrkārt, tas notiek, ejot tieši pret nevainīguma prezumpciju, kad pierādīšanas smagā nasta guļas uz valsti, kuras amatpersonas kādu vaino. Un visbeidzot nav pēc būtības ievērots tas pats APL 154.p.3.d., jo kā pamats tiek norādīta materiālā norma, kurai ir cita nozīme, proti, imperatīva norma par to, ka amatpersonai ir JĀBŪT neieinteresētai.



Kāzuss ir par to, ka tiek štancēti spriedumi, kuros viens pierādījums a priori tiek noteikts spēcīgāks pār citu. Kāpēc, īsti nav skaidrs, kā arī pastāv šaubas, vai šādi netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi, kurus pielietojot ir jāaizpilda procesuālās normas ar saturu un mērķi, kā arī jānosaka to ietvari.



Es uzskatu, ka CP ir specializētas automašīnas, kuras ir aprīkotas ar kamerām un citām dārgām, sarežģītām un sertificētām ietaisēm(pirktas par mūsu naudu), līdz ar to es nesaskatu problēmu visus pārkāpējus nofilmēt, resursi taču ir. Cita lieta, ka tas netiek darīts, un tiesai nekas neatliek kā nodarboties ar apšaubāmu interpretāciju. Kas ir nepareizi.



Gadījumos, kad fiksēšana ar tehniskiem līdzekļiem nav iespējama, atkāpi vēl varētu kaut kā pievilkt, bet tad parasti vienmēr ir papildus pierādījumi bez protokola.

Vai jūs tiešām uzskatāt, ka visos gadījumos jābūt video vai forofrāfijai - vai pārbraukšanu pār sarkano gaismu luksoforā, ko redz policists, nevar sodīt, ja nav video ierasts? Vai cilveks, kurš nakst laikā pārvietojas pa ceļu bez atstarotāja, būs jānofotogrāfē no visām pusēm ko modelis? Vai būs jāfilmē tas, kā vadītājs atsakās vai pūš trubuņā? Vai mēs nepārvērtīīsimies par tik sasodīti formālu valsti, ka pat Napaliona civilkodekss nestāvēs klāt? :)