Nekustamā īpašuma (turpmāk – īpašums) atsavināšana sabiedrības vajadzībām un tās tiesiskais tvērums ir specifisks jautājums, ar kuru ikdienā nākas saskarties relatīvi šauram personu lokam. Tomēr šis jautājums ir nozīmīgs, raugoties no tāda aspekta, ka saistīts ar Satversmes 105. pantā nostiprināto tiesību uz īpašumu ierobežošanu to smagākajā formā. Proti, īpašuma atsavināšanas sabiedrības vajadzībām dēļ tiek zaudētas īpašuma tiesības. Attīstoties infrastruktūrai, arvien biežāk nākas ierobežot personu tiesības uz īpašumu, tos atsavinot, lai nodrošinātu sabiedrības vajadzības. Tādējādi ikviena persona var nonākt situācijā, kad tās īpašums var kļūt nepieciešams un pakļauts atsavināšanai, lai valsts vai pašvaldība varētu nodrošināt tās sabiedrības vajadzības, par kurām tā ir atbildīga. Kā jau ierasts, ja tiek radīts jauns regulējums, nākas atbildēt arī uz daudziem jautājumiem. Tādēļ, neizvirzot uzdevumu sīki skaidrot jaunā tiesiskā regulējuma būtību, raksta mērķis ir atspoguļot vispusīgu informāciju par jaunā regulējuma nepieciešamību un sniegt atbildes uz vismaz dažiem jautājumiem, kas sabiedrības vajadzībām nepieciešamā īpašuma atsavināšanas tiesiskā regulējuma piemērotājiem varētu rasties.
I. Jauna tiesiskā regulējuma izstrādes nepieciešamība
Līdz 2011. gada 1. janvārim īpašuma labprātīga atsavināšana sabiedrības vajadzībām normatīvajos aktos nebija īpaši noregulēta un īpašumi tika atsavināti uz vienošanās starp valsti vai pašvaldību un privātpersonu pamata. Tādējādi īpašuma labprātīga atsavināšana bija atstāta vispārējā civiltiesisku darījumu regulējuma ietvaros, kas nenodrošināja labprātīga atsavināšanas procesa caurskatāmību un konsekvenci, jo katrai institūcijai bija izveidojusies sava prakse šā jautājuma risināšanā. Savukārt, ja nebija iespējams panākt vienošanos par īpašuma labprātīgu atsavināšanu, tā notika saskaņā ar 1923. gada likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”, kas 1992. gada 15. septembrī atjaunots ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu, un Augstākās padomes 1992. gada 15. septembra lēmumā “Par Latvijas Republikas likuma “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām” spēkā stāšanās kārtību” (turpmāk – 1923. gada Atsavināšanas likums) paredzēto kārtību.
2005. gada 16. decembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 2005-12-0103, kurā analizēja pastāvošo īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām regulējumu un iekļāva norādes par aspektiem, kas ņemami vērā, lai nodrošinātu tiesisku īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Ievērojot minētajā spriedumā izdarītos apsvērumus, analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu valstu praksi, tika izstrādāts jauns tiesiskais regulējums, kurš regulē ne tikai īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, bet, lai nodrošinātu, ka tiek garantēts vienlīdzīgs īpašuma īpašnieka (turpmāk – īpašnieks) stāvoklis neatkarīgi no tā, vai īpašums sabiedrības vajadzībām tiek atsavināts labprātīgi vai piespiedu kārtā, – arī īpašuma labprātīgu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.
|
Izstrādāts jauns tiesiskais regulējums, kurš regulē ne tikai īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, bet arī nodrošina, ka tiek garantēts vienlīdzīgs īpašuma īpašnieka stāvoklis neatkarīgi no tā, vai īpašums sabiedrības vajadzībām tiek atsavināts labprātīgi vai piespiedu kārtā. |
2011. gada 1. jūlijā aprit pusgads, kopš īpašuma atsavināšanu sabiedrības vajadzībām regulē jauns likums – Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likums (turpmāk – Atsavināšanas likums). 2011. gada 26. martā spēkā stājās Ministru kabineta 2011. gada 15. marta noteikumi Nr. 204 “Kārtība, kādā nosaka taisnīgu atlīdzību par sabiedrības vajadzībām atsavināmo nekustamo īpašumu” (turpmāk – Atlīdzības noteikumi).
Atsavināšanas likumā noregulēti gadījumi, kad pieļaujams atsavināt īpašumu sabiedrības vajadzībām, īpašuma daļas atsavināšanas pieļaujamības gadījumi, institūcijas tiesības atsavināšanas procesā, atsevišķi jautājumi, kas saistīti ar atlīdzības noteikšanas kārtību, un kritēriji, kas ņemami vērā, nosakot atlīdzību, īpašuma labprātīgas atsavināšanas kārtība, līguma noslēgšanas kārtība un tā saturs, īpašuma piespiedu atsavināšanas kārtība, atlīdzības izmaksāšanas kārtība, gadījumi, kad institūcijai ir pienākums nodrošināt īpašnieku ar līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, īpašuma atbrīvošanas kārtība, īpašuma tiesību iegūšanas kārtība.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes