ŽURNĀLS Notikums

Šie jaunie abi komentāri jau ir labāki mazliet. Iepriekšējie vairums pantu vispār bija tikai vēsturisks grozījumu apskats un panta pārstāsts citiem vārdiem.

.. CPL likuma komentāri tradicionāli ir vistukšākie \\\"okulokulaka\\\" komentāri no visiem esošajiem, cerams ar putām uz lūpām tos aizstāvat pamatoti.

Vai Jūs būtu jau starp tiem vairāk nekā 400 cilvēkiem, kuri šos komentārus potenciāli varētu būt izlasījuši? Vai tomēr spriežat, vadoties tikai pēc glaimīgo komentāru, publikāciju un paziņojumu izstudēšanas, pašu grāmatu bildēs apskatot?



Un, jā, zinātniska publikācija, ko tiesību teorijā mēdz saukt par doktrīnu, arī ir tikai palīgavots. Vai Jums tā ir liela vilšanās?

Jebkuras jaunas juridiskas grāmatas izdošana, protams, ielīksmo zinātkāra jurista sirdi. Ir tikai slavējami, ka šādi komentāri tapuši. Arī glaimīgie komentāri, publikācijas, paziņojumi saprotami. Latviskā garā tomēr rodas tieksme kādu darvas karotīti pameklēt, tā tīri konstruktīvi kritiski.

Pirmkārt, komentāru struktūra īsti nav piemērota praktiskam darbam. Lai sameklētu risinājumu kādam vienkārši praktiskam jautājumam (piem., vai konkrēts nolēmums ir pārsūdzams, vai nodeva jāmaksā), jārokas pa visiem saistītajiem pantiem, turklāt pārliecinošu atbildi izlobīt reti izdodas. Otrkārt, apgalvojums, ka komentāri „izsmeļoši atspoguļo šā brīža tiesu praksi un doktrīnu”, ir hipertrofēts un realitātē negūst apliecinājumu. Jau komentāru 1.grāmatā daudziem pantiem netika apskatīti svarīgi un interesanti aspekti, kas juridiskās publikācijas iepriekš minēti. Dažviet tiesu prakses pārstāti visai gari, vairāki par to pašu, nevis kodolīga nolēmumā ietvertās tiesību atziņas norāde. Treškārt, kvalitātes jautājums... Lasot pašu priekšvārdu 2.grāmatai, sastopam apgalvojumu – „zinātniskās publikācijas [..] nav uzskatāmas par tiesību avotiem, bet ir izmantojamas vienīgi kā tiesību palīgavots, t.i., kā zinātnes atziņu sastāvdaļa”. Iedvesmojoši...

Citēt jau citēs, jo citas alternatīvas, ko citēt mūsdienu juridiskās literatūras kontekstā, nav. Pirmā grāmata sagādāja nelielu vilšanos, jo tur vai nu pārrakstīti tie paši \"vecie\" komentāri, vai vienkārši pārstāstīts panta saturs citiem vārdiem. Turklāt nav iekļauti pat vairāki praksē un doktrīnā aktualizēti jautājumi daudzu pantu komentāros.

Jācer, ka otrā grāmata, apkopojot visu to, kas ir \"labākais, ko šā brīža Latvijas tiesību zinātne un prakse var sniegt\", tīešām ir šo vārdu cienīgs.