ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Vienlaikus tā ir lēmuma pieņemšanas procedūra, jo Satversmes tiesa, izskatot iesniegto pieteikumu, lemj par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu. Tā ir arī pieteikuma iesniedzējam izšķiroša stadija, kurā tiek izlemts, vai attiecīgais gadījums (jautājums) pēc būtības ir izskatāms Satversmes tiesā. Ne vienmēr iesnieguma (pieteikuma) iesniegšana Satversmes tiesai ir pamats lietas ierosināšanai. Pareizāk būtu teikt, ka tikai daži no Satversmes tiesai iesniegtajiem iesniegumiem ir veiksmīgi, proti, tādi, kurus Satversmes tiesa atzīst par Satversmes tiesas likumam atbilstošiem. Piemēram, Satversmes tiesā 2012. gadā tika saņemts 561 iesniegums. No tiem 347 tika atzīti par acīmredzami nepiekritīgiem, bet 214 reģistrēti kā pieteikumi un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijā (turpmāk arī – kolēģija).⁴ Turklāt lielākā daļa pieteikumu, precīzāk, pat 85 procenti, pēc kolēģijas ieskata, neatbilda Satversmes tiesas likuma prasībām, un tādēļ lietas ierosināšana tika atteikta. Ņemot vērā norādīto statistiku, kas gan nav nekas pārsteidzošs Eiropas valstu kontekstā, rakstā analizēta Satversmes tiesas prakse lietas ierosināšanas stadijā, īpašu vērību veltot Satversmes tiesas likuma 20. panta piektajā un sestajā daļā ietvertajam regulējumam, kas nosaka gadījumus, kad kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu. Rakstā sniegts komentārs par katru likumā ietverto kritēriju kopsakarā ar Satversmes tiesas prakses analīzi.

Pēc autoru domām, tieši šā Satversmes tiesas likumā ietvertā regulējuma piemērošanas prakses analīze var izgaismot lietas ierosināšanas stadijas nianses, jo juridiskais pamatojums lēmumam par atteikšanos ierosināt lietu tiek balstīts vienīgi uz Satversmes tiesas likuma 20. panta piektajā un sestajā daļā ietverto tiesību normu interpretāciju.

Vienlaikus jānorāda, ka šis raksts ir daļa no plašāka pētījuma par Satversmes tiesas procesa jautājumiem.⁵ Tādējādi šajā rakstā atspoguļoti vienīgi tie prakses un teorijas jautājumi, kas līdz šim nav plaši diskutēti tiesību zinātnē.

Kolēģijas un rīcības sēdes kompetence

Ekskluzīva funkcija – lemt par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu – ir piešķirta kolēģijai – Satversmes tiesas tiesnešu uz vienu gadu veidotai organizatoriskai vienībai. Citas funkcijas kolēģijai nav, jo vienīgi Satversmes tiesa ir tiesīga vērtēt apstrīdētās tiesību normas atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Lai pēc iespējas pilnīgāk nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī izslēgtu šaubas par kolēģijas lēmumu pamatotību, 2009. gada 10. decembrī Satversmes tiesas likums tika grozīts, tā 20. pantu papildinot ar 7.¹ daļu, kura paredz: "Ja kolēģija lemj par atteikšanos ierosināt lietu un tiesnesis – kolēģijas loceklis – balso pret šādu kolēģijas nolēmumu, turklāt viņam ir motivēti iebildumi, pieteikuma izskatīšanu un lēmuma pieņemšanu nodod rīcības sēdei pilnā tiesas sastāvā."⁶ Šā regulējuma mērķis ir nodrošināt arī tādu pieteikumu vispusīgu un rūpīgu analīzi, par kuru vai kuru daļas atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībām radušās šaubas. Tā, piemēram, ja izskatāmajā pieteikumā ietvertie argumenti rada šaubas par pamattiesību aizskāruma esamību, bet viens kolēģijas loceklis uzskata, ka šaubām nav pamata un lieta ir jāierosina, tad šis tiesnesis var lūgt, lai pieteikums tiek izskatīts Satversmes tiesas rīcības sēdē pilnā tiesnešu sastāvā.

Pēc autoru rīcībā esošajām ziņām, 2012. gadā šādā kārtībā, proti, rīcības sēdē, ne reizi nav lemts par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu. Atbildi uz jautājumu, vai lietas ierosināšanas tiesību nodošana rīcības sēdei ir sevi attaisnojusi, var meklēt 2011. gada Satversmes tiesas praksē. Proti, izskatot biedrības "X" pieteikumu, kurā bija lūgts izvērtēt Pāvilostas novada domes 2010. gada 26. augusta saistošo noteikumu Nr. 22 "Īpašuma Dzintaru ielā 2E, Pāvilostā, Pāvilostas novadā, izmantošanas un apbūves noteikumi" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam, 2. kolēģijas sēdē "2011. gada 7. aprīlī divi tiesneši nobalsoja par lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, bet viens tiesnesis nobalsoja pret šādu kolēģijas nolēmumu".⁷ Tādēļ pieteikuma izskatīšanas termiņš tika pagarināts un šā pieteikuma izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai par to tika sasaukta rīcības sēde. Analizējot Satversmes tiesas 2011. gada 12. aprīļa rīcības sēdes lēmumu, ar kuru tika ierosināta lieta, secināms, ka šaubas radīja jautājums par biedrību tiesībām vērsties Satversmes tiesā. Tātad rīcības sēde pretēji kolēģijas sākotnējai nostājai tomēr pieņēma lēmumu par lietas ierosināšanu,⁸ apliecinot, ka šāds regulējums ir nepieciešams, jo tas nodrošina iespēju īpaši rūpīgi analizēt pieteikuma atbilstību Satversmes tiesas likuma prasībām.

Tātad lēmumu par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu var pieņemt, izskatot pieteikumu Satversmes tiesas kolēģijas sēdē un noteiktos gadījumos arī rīcības sēdē. Lai gan Satversmes tiesas likuma 20. panta piektā un sestā daļa tiesības lemt par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu paredz Satversmes tiesas kolēģijai, šīs tiesības neapšaubāmi piemīt arī visai Satversmes tiesai, kas var izskatīt pieteikumu rīcības sēdē.