Raksta mērķis ir identificēt kritērijus, kas nodrošinātu līdzsvaru starp personas tiesībām uz sava vārda un uzvārda atveidi un valsts noteiktajiem ierobežojumiem, izanalizējot Latvijai saistošo dažādu līmeņu starptautisko tiesu un cilvēktiesību aizsardzības institūciju praksi. Rakstā galvenokārt analizēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) prakse un ANO Cilvēktiesību komitejas prakse, uzraugot Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ilustrēta Latvijas Republikas Satversmes tiesas nostāja analizējamajā problēmjautājumā.1
Citvalodu personvārdu atveide oficiālajos dokumentos atbilstoši valsts valodas prasībām var aizskart atsevišķas personas cilvēktiesības. Tā kā vārds un uzvārds veido daļu no personas identitātes un pašidentifikācijas, vārda un uzvārda atveide ietilpst personas tiesību uz privāto dzīvi tvērumā.2 Vārda un uzvārda atveide saistāma arī ar minoritātēm piederīgo personu tiesībām saglabāt savu no vairākuma atšķirīgo identitāti.3 Visbeidzot valsts noteiktie ierobežojumi citvalodu personvārdu atveidē var radīt šķēršļus, piemēram, brīvai personu kustībai Eiropas Savienībā, un var tikt uzskatīti par diskrimināciju, pamatojoties uz personas valstspiederību.4
Personas tiesību ierobežošana per se vēl nenozīmē, ka valsts ir pārkāpusi personas cilvēktiesības uz privāto dzīvi, minoritātēm piederīgo personu tiesības uz savas identitātes aizsardzību vai diskriminācijas aizliegumu. Diskusijas objekts ir jautājums, cik tālu valsts, pamatojoties uz oficiālās valsts valodas aizsardzības un vienotas publiskās kārtības nodrošināšanu, var ierobežot personas tiesības uz sava vārda un uzvārda atveidi oficiālajos dokumentos. Par šo jautājumu vairākkārt diskutēts Latvijas tiesību doktrīnā un tiesu praksē.5 Personas ir apstrīdējušas valsts noteikto regulējumu citvalodu personvārdu atveidei, gan pamatojoties uz personas privātās dzīves aizskārumu,6 gan uz personas vēlmi saglabāt savu no vairākuma atšķirīgo etnisko identitāti.7 Latvijas tiesu secinājumi, izvērtējot valsts noteikto ierobežojumu samērību ar personas tiesībām, ir bijuši atšķirīgi. Taču visu Latvijas tiesu nolēmumos būtiska loma piešķirta valsts valodas aizsardzības nepieciešamībai un iespējamam apdraudējumam, ko varētu radīt izmaiņas spēkā esošajā personas vārda un uzvārda atveides regulējumā.
Lai rastu atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem, rakstā vispirms analizēta Latvijas Republikas Satversmes tiesas prakse, kas sniedz izvērstu pamatojumu Latvijā spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, kurš ierobežo citvalodu personvārdu atveidi. Tālāk izvērtēta ECT prakse līdzīgu un identisku lietu izskatīšanā, atspoguļojot tiesu prakses evolūciju šajā jautājumā. Nobeigumā analizēti ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātie kritēriji šādu lietu izskatīšanā un konstatēti iespējamie izaicinājumi, ko Cilvēktiesību komitejas praksē paustās atziņas var radīt Latvijas spēkā esošajam regulējumam attiecībā uz citvalodu personvārdu atveidi.
1. Latvijas Republikas Satversmes tiesas prakse
Latvijas Republikā tiesisko ietvaru citvalodu personvārdu atveidei nosaka Latvijas Republikas Satversmes 4.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes