Deliktu tiesības ir civiltiesību apakšnozare, kas regulē tiesiskās attiecības, kas rodas no ārpuslīgumiska tiesību aizskāruma, respektīvi, no kaitējuma nodarīšanas personas veselībai, mantai, godam, cieņai, brīvībai, privātumam un citām mantiskām un nemantiskām tiesībām. Šajā rakstā izklāstītas dažas pārdomas sakarā ar Milānā nesen notikušo konferenci,1 kurā tika formulēti uzdevumi trešā sējuma sagatavošanai deliktu visaptverošas analīzes projektā, par kuru informācija sniegta turpinājumā.
Latvijā deliktu tiesības ir tāda kā novārtā palikusi civiltiesību apakšnozare, kurā netiek izvirzīti un prasīti nekavējoši likumu grozījumi, lai gan tiesu praksē lietas par kaitējuma atlīdzību sakarā ar transporta negadījumiem, cilvēku veselības bojājumiem, sakropļojumiem, goda un cieņas aizskārumiem, mantas bojājumiem, kļūmēm ārstniecībā sastāda nozīmīgu daļu un ikvienā lietā parādās neskaidrības un būtiski teorētiskie jautājumi. Par dažādiem deliktu tiesību jautājumiem rakstus ir publicējuši Agris Bitāns, Inese Lībiņa-Egnere, Solvita Olsena, Līga Mazure, Jānis Kubilis, šo rindu autors un daži citi, taču jāatzīst, ka deliktu tiesības ir zinātnes virziens, kurā sevi apliecināt varētu krietni lielāks zinātnieku pulks.
Maldinošs miers
Plašajā likumprojektu straumē, kas plūst uz Saeimu, pašlaik nav projektu, kas attiektos uz deliktiem. Pēdējā desmitgadē Civillikumā (turpmāk – CL) veikti tikai divi grozījumi, kas skar deliktus. Tie ir grozījumi, ar kuriem CL 1635. pantā nostiprināts pienākums kaitējuma nodarītājam atlīdzināt morālo kaitējumu, un tas vēlreiz atkārtots CL 2347. pantā attiecībā uz miesas bojājumu nodarīšanu. Tiesu praksē zināmas neskaidrības bija par atbildīgo subjektu, ja prasība celta pret Latvijas valsti, kā arī par administratīvo tiesu un vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetences nošķiršanu sakarā ar īpašiem likumiem, kas nosaka atbildību par pārvaldes iestāžu, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu.2 Bet citādi varētu domāt, ka likumi par deliktu risināšanu ir skaidri un pietiekami.
Deliktu lietu izspriešanai par pamatu kalpo CL 1635. pantā rakstītais vispārējais noteikums:
"(..) katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes