ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 10 gadi un izpratne par līgumsodu ir mainījusies – ikviens tagad atzīst, ka līgumsods nevar būt bezgalīgs, un kā dogmu ir akceptējis, ka taisnīguma robežas ir "100% no parāda summas!". Arī likumdevējs vairākās normās¹ ir norādījis, ka līgumsods lielāks par 100% no pamatparāda apmēra nav pieļaujams. Lai cīnītos ar nesamērīgiem līgumsodiem, kopš 2009. gada Civillikumā līdzīgi kā citās Eiropas valstīs ir atrodama norma, kas dod tiesības tiesai samazināt līgumsoda apmēru, ja to lūdz tā cietējs. Tomēr praksē arī pēc šīm izmaiņām judikatūrā un tiesību normās joprojām jāsaskaras ar dažādu apmēru līgumsodiem, kuri nereti izraisa šaubas par to tiesiskumu un/vai samērīgumu. Lai arī 2009. gada grozījumi Civillikumā bija vērsti uz līgumsoda samazināšanu, tomēr spēkā esošais regulējums bieži vien ierobežoja tiesas, jo tām nebija nedz piešķirtas tiesības, nedz arī uzlikts pienākums pēc savas iniciatīvas samazināt pieprasīto līgumsodu, ja to nelūdza parādnieks.

Saistībā ar brīvu un nekontrolētu līgumsoda institūta piemērošanu pušu tiesiskajās attiecībās līgumsoda funkcijas bija stipri izkropļotas, to realizācijā vairakkārt pārsniedzot to sākotnējo mērķi – atvieglot zaudējumu atlīdzināšanu cietušajai pusei. Neskatoties uz to, ka līgumsoda prasījumam kā civiltiesiskās atbildības izpausmes veidam ir jākonstatē mazāk priekšnoteikumu nekā zaudējumu atlīdzības prasījumam, tiesu praksē novērojama situācija, ka tieši ar līgumsodu prasījumiem tiek piedzītas naudas summas, kas bieži vien vairakkārt pārsniedz zaudējumu apmēru. Tādējādi līdzšinējā, vietām pārāk liberālā pieeja līgumsoda institūtam ir novedusi pie tā, ka prakse samērā strauji attīstījusies tieši līgumsoda jomā, savukārt zaudējumu atlīdzības institūta attīstība ir iekavējusies. Te nevar vainot praktiķus, jo tie vienmēr izvēlas vieglāko ceļu mērķa sasniegšanai. Ja noteiktu naudas summu (caur līgumsoda institūtu) var piedzīt, pierādot vien prettiesiskas rīcības faktu (līguma pārkāpumu), tad kāpēc pakļaut sevi riskam un iet sarežģīto zaudējumu pierādīšanas ceļu, kas prasa pierādīt vēl papildus gan zaudējuma apmēru, gan cēloņsakarību? Tas ir smagi un sarežģīti, tāpēc jau sākotnēji līgumā kreditors pielīgst līgumsodu, lai vieglāk aizsargātu savas tiesiskās intereses. Tomēr tas tiesību zinātniekiem vienmēr radījis jautājumu – vai civiltiesiskais aizsardzības līdzeklis (līgumsods), kuru likums atļauj piemērot daudz vieglāk nekā smagnējo zaudējumu atlīdzināšanas līdzekli, kas uzliek cietušajam daudz lielāku pierādīšanas nastu, drīkst būt labvēlīgāks un ērtāks kreditoram? Vai ir pareizi, ka caur atvieglotu pierādīšanas ceļu kreditors ir tiesīgs iegūt vairāk mantiskā labuma, nekā pierādot konkrētu zaudējumu apmēru un cēloņsakarību? Loģika saka, ka caur vieglāk izvēlēto pierādīšanas ceļu nedrīkstētu sasniegt labāku mantisko ieguvumu nekā caur sarežģīto. Šāda tēze izriet arī no civiltiesību teorijas, jo saskaņā ar to galvenais civiltiesisko aizsardzības līdzekļu mērķis ir atjaunot cietušā mantisko un tiesisko stāvokli, kāds tas bijis pirms pārkāpuma. Vienlaikus likums nosaka, ka cietušais pamatā savu mantisko stāvokli atjauno caur tādu civiltiesisko aizsardzības līdzekli kā zaudējumu atlīdzība, nosakot tā izmantošanai pierādīt trīs kritērijus – prettiesisku rīcību, zaudējumu apmēru un cēloņsakarību starp pirmajiem diviem. Tikai pierādot visus trīs pamatus, cietušā mantiskais stāvoklis tiek atjaunots atbilstoši sākotnējam. Tas rada pamatotu jautājumu – ja jau likumdevējs ir izvirzījis tik augstas prasības cietušajam, lai tas varētu pretendēt uz sava mantiskā stāvokļa sākotnējo atjaunošanu, vai ir pareizi iztulkot līgumsoda institūtu kā tādu, caur kuru drīkst apiet likumdevēja augstās prasības, bet vienlaikus iegūt tādu pašu vai pat lielāku mantisku labumu? Jurista intuīcija saka, ka atbildei vajadzētu būt nē, lai gan līdzšinējā prakse nereti apstiprināja pretējo.

Latvijas pieredze līgumsoda izpratnes evolūcijā interesantā kārtā stipri līdzinās tai līgumsoda izpratnes attīstībai, kādai kādreiz cauri izdzīvoja romiešu tiesības. Sākotnēji romiešu juristi uzskatīja, ja ir pielīgta saistība un par tās neizpildi ir jāmaksā līgumsods, tad līgumsoda samaksa pārjauno sākotnējo saistību, t.i., parādnieks samaksā līgumsodu, un pirmā saistība izbeidzas caur pārjaunojumu.² Līdz ar to līgumsods darbojās kā atsevišķa alternatīva galvenā saistība, kas rodas caur pārjaunojumu. Pamatojums šādam traktējumam atrodams digestā³ D. 44. 7 fr. 44 § 6.⁴ Tomēr laika gaitā romiešu tiesību jurists Papiniāns attīstīja šo domu tālāk, norādot, ka abas ir izpildāmas kā saistības (pamatojumu sk. digestā D. 45. 1 fr. 115 § 2⁵). Visbeidzot romiešu juristi izvēlējās daudz racionālāku vidusceļu starp šīm divām līgumsoda izpratnēm. Līgumsodā viņi saskatīja zaudējumu atlīdzināšanas surogātu, kas tādējādi piešķīra kreditoram izvēles tiesības prasīt līgumsoda samaksu vai atlīdzinājumu sakarā ar galvenās saistības neizpildi. Ja līgumsods nedeva pilnu atlīdzinājumu, tad par papildus daļu viņš varēja prasīt zaudējumu atlīdzību (ieskaita princips). Pamatojumu šādam traktējumam nostiprināja jurists Juliāns digestā D. 19. 1 fr. 28 un Ulpiāns digestās D. 17. 2 fr. 41. 42. 71 pr. Būtiskākā un akceptētā digesta ir jurista Upiāna (D. 17. 2 fr. 41), kurā norādīts: ja viena puse ir pielīgusi ar otru līgumsodu, viņš nevar prasīt saistības [partnerības] izpildi, ja prasītais līgumsods ir vienāds ar interesi, ko viņš saņemtu no izpildes. Tāpat kā būtiska ir jāatzīmē digesta L 4, § 7. D. 44, 4, kas nosaka: ja jāpiegādā vergs līdz noteiktam laikam un līgumsods ir pielīgts par nepiegādāšanu, tad prasītājam ir ierobežojums prasīt gan verga, gan līgumsoda saņemšanu; piešķirt īpašumu uz vergu un arī piedzīt līgumsodu būtu netaisnīgi. Šeit arī saskatāma ideja, ka līgumsods nedrīkst radīt jaunus naudas ieguvumus un pārsniegt līguma ekonomisko interesi. Līdzīgi kā patlaban Latvijā, arī romiešu tiesībās ideja, ka līgumsods nevar būt nesamērīgs, attīstījās pakāpeniski, līdz nostiprinājās princips, ka nesamērīgi līgumsodi nav spēkā. Pamatojumu šim apgalvojumam var atrast jurista Papiniāna digestā L 13, § 26. D. 19, 1, kurā norādīts: ja pielīgts, ka gadījumā, ja pirkuma cena nav samaksāta laikā, tad jāmaksā divreiz vairāk, tad šāds noteikums ir pretējs konstitūcijai, jo pārsniedz likumisko interesi.