Tiesiskumam valstī jābūt organizētam. Tāpat kā ikvienam procesam. Valsts prezidents 2013. gada 28. oktobrī likvidēja 2007. gadā izveidoto Konstitucionālo tiesību komisiju, kas sniedza neatkarīgu akadēmisku viedokli par svarīgiem konstitucionālo tiesību jautājumiem, kurus valsts iestādes un tiesas izmantoja savu lēmumu pamatošanai. Šobrīd komisijas vietā ir tukšums, jo lēmuma pieņemšanas brīdī netika izanalizēts komisijas paveiktais, tās nozīme un nepieciešamība, kā arī apspriestas un radītas alternatīvas. Šis piemērs parāda, kas notiek, ja kāds process netiek vadīts.
Tiesiski pārvaldītu valsti raksturo spēja efektīvi vadīt valstiskos procesus. Arī likumu efektivitāte nav pašsaprotama. Lai uzlabotu likumu satura kvalitāti, jāievieš tiesību normu pirmslikumdošanas jeb ex ante novērtēšana un arī pēclikumdošanas jeb ex post novērtēšana. Likumdevējs nevis prezumē, bet pastāvīgi pārbauda likuma mērķa un rezultātu sasniegšanu. Ja konstatējamas novirzes, tad likumā tiek veiktas izmaiņas. Tādā veidā tiek organizēta likuma efektivitāte. Apstāšanās pie likumu un citu normatīvo aktu pieņemšanas ir ļaušanās pašplūsmai un nonākšana pie tikai nojaušama rezultāta, turklāt rada tiesisko nedrošību un vairo tiesību pārkāpumus.
Tiesiskums organizējams ikvienā dzīves situācijā, un par to ir atbildīga gan valsts, gan privātpersona. Tiesiskos darījumus jāsastāda nevis atbilstoši internetā atrastajam paraugam, bet profesionāļa vadībā un uzraudzībā. Naktij nomainot dienu, ielām nevis jāieslīgst tumsā, bet tās jāapgaismo, lai persona redz, kur spert soli un kas sper soli viņai pretī. Pludmalē jāizvieto pietiekamā daudzumā atkritumu tvertnes. Gar šosejām mežainos apvidos jāizbūvē žogi, lai dzīvnieki nevar izskriet uz ceļa un izraisīt ceļu satiksmes negadījumus. Uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl.
Protams, tiesisko darījumu var sastādīt atbilstoši internetā atrodamajam paraugam un ielas neapgaismot, pludmalē neizvietot vai izvietot tikai dažas atkritumu tvertnes un žogu gar šosejām mežainos apvidos nebūvēt, bet tad jārēķinās ar tiesību pārkāpumu un juridiskām un cita veida negatīvām sekām, kas kā domino kauliņi izraisa citas problēmas.
Varētu teikt, ka šādi piesardzības pasākumi izmaksā finansiāli daudz un kāpēc būtu jātērē publiskie līdzekļi kaut kam nezināmam un varbūtējam, turklāt tikai dažu personu labā, kurām tumsā uzbrūk laupītājs, kuru vadītais auto saskrienas ar meža dzīvnieku utt. Tomēr izmaksas, kas saistītas ar šiem piesardzības pasākumiem, manuprāt, kopumā ir mazākas nekā tās, kas saistītas ar negadījuma un tiesību pārkāpuma juridisko un cita veida seku novēršanu.
Diemžēl Latvijā uzsvars tiek likts uz tā saukto “ugunsdzēsēja” tiesiskumu – ja būs tiesību pārkāpums, tad arī valsts nodrošinās institūcijas, kas personai nodrošinās tiesību aizsardzību un visu pārējo. Tomēr, šādā veidā izprotot tiesiskumu, nav iespējama Latvija kā labklājības valsts. Dzīvei labvēlīgus apstākļus veido tiesiski sakārtota un droša vide.