ŽURNĀLS Numura tēma

1. Augusts 2017 /Nr.32 (986)

Kultūras priekšmetu repatriācija uz izcelsmes valsti kā starptautisko tiesību paraža

Kultūras priekšmetu kontrabanda jau kopš 19. gadsimta ir bijusi viens no ienesīgākajiem prettiesiskajiem naudas pelnīšanas veidiem, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sasniedzot otro vietu un piekāpjoties tikai narkotiku biznesam. Tomēr, lai arī mūsdienās šī tendence ir samazinājusies, tāpat ik gadu kultūras priekšmetu zādzība un prettiesiska izvešana no valsts sasniedz vismaz 10 miljardu dolāru zaudējumu apmēru.1 Šobrīd kultūras priekšmetu aizsardzība un zādzības aizliegums ir kļuvuši aktuāli 2017. gada 24. martā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (turpmāk ANO DP) pieņemtās rezolūcijas2 dēļ, kas iezīmēja starptautiskās sabiedrības nosodījumu ISIS darbībām Tuvajos Austrumos, iznīcinot dažādus kultūras pieminekļus un izzogot kultūras priekšmetus, lai finansētu teroristiskās darbības.3 Raksta pamatā ir autores bakalaura darbs "Kultūras objektu repatriācija uz izcelsmes valsti kā starptautiskā paražas tiesība", kura mērķis bija noskaidrot, vai pastāv starptautiskā paražas tiesība, kas uzliktu par pienākumu valstīm, tai skaitā arī Latvijai, kurām nav saistošas konvenciālās normas, repatriēt prettiesiski izvestus un zagtus kultūras priekšmetus.

Kultūras priekšmeta definīcija

Kā jau 1869. gadā rakstījis krievu zelta laikmeta rakstnieks Ļevs Tolstojs romānā "Karš un miers": "Šī kultūras vēsture izskaidros mums rakstnieka vai reformētāja motīvus, dzīves apstākļus un domu."4 Citāts atspoguļo arī mūsdienās pastāvošo uzskatu, ka cilvēces attīstības izpētei un sabiedrības vērtību novērtēšanai laika gaitā nepieciešams izzināt to kultūru un vēsturi un ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 15. pantā5 ietvertās cilvēka tiesības uz kultūru.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un starptautiskajā mērogā kultūras priekšmetu pārvietošanu regulē vairāki normatīvie akti – Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija direktīva Nr. 2014/60/ES par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu,6 Hāgas 1954. gada konvencija par kultūras īpašuma aizsardzību bruņota konflikta laikā,7 UNESCO 1970. gada konvencija par kultūras objektu prettiesiskas importēšanas, eksportēšanas un īpašumtiesību maiņas aizliegumu un novēršanu,8 kā arī UNIDROIT 1995. gada konvencija par zagtiem un prettiesiski eksportētiem kultūras objektiem9 un citi.10

Tieši tā iemesla dēļ, ka tas nav ikdienišķs objekts, jau vēsturiski bijuši mēģinājumi definēt, kas ir kultūras priekšmets – sākot ar Lēbera kodeksu 1863. gadā11 un Vašingtonas jeb Rēriha paktu 1935. gadā12 līdz pat UNIDROIT 1995. gada konvencijai. Tā kā visi minētie normatīvie akti ir saistīti ar kultūras priekšmetu aizsardzību un atgriešanu izcelsmes valstij, definīcijai, kas tad īsti ir kultūras priekšmets, vajadzētu būt vienotai, lai efektīvi aizsargātu un saglabātu šos dārgumus. Diemžēl šobrīd tā nav konsekventa tāpēc, ka ir ļoti sarežģīti apvienot visu suverēnu uzskatus un izveidot vienu konkrētu definīciju. Taču, apskatot iepriekš minētos normatīvos aktus, autore vēlas piedāvāt kultūras priekšmeta definīciju, kas aptvertu gan direktīvu, gan konvencijas un varētu apzīmēt kultūras priekšmetu, respektīvi,

"kultūras priekšmets ir tāds priekšmets, kas neatkarīgi no sekulāriem vai reliģiskiem uzskatiem un materiāla vai vērtības ir daļa no valsts vai tās sabiedrības daļas vēstures, attīstības un aizvēstures. Kultūras priekšmeti ir tādi priekšmeti, kas ir saistīti ar nacionālajiem varoņiem, vadītājiem, kā arī arheoloģiskie izrakumi un īpaši floras vai faunas eksemplāri. Priekšmeti, kas saistīti ar mākslu vai rituāliem gan atsevišķi, gan kolekcijās un kuru valsts ir identificējusi kā kultūras priekšmetu.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Jurista Vārds
Numura tēma
Novitāte Latvijā – mākslas tiesības
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas īsā laika periodā Latvijas juristu saimei vajadzēja krasi paplašināt savas zināšanas, un augstskolām radās nepieciešamība pēc jaunām mācību programmām, tajās iekļaujot ne tikai jaunu ...
Jurista Vārds
Akadēmiskā dzīve
Jauni tiesību zinātņu doktori divās Latvijas augstskolās
Latvijas tiesībzinātniekiem piepulcējušies divi jauni tiesību zinātņu doktori – Jānis Kubilis un Rolands Neilands, kuru darbi izstrādāti civiltiesību nozarē un kuri ir orientēti uz ideju un zinātnisku priekšlikumu izstrādi Latvijas ...
Irina Oļevska
Numura tēma
Īsumā par kultūras mantojuma un mākslas tiesību nozari Baltijas valstu reģionā
Kultūras mantojuma un mākslas tiesības sadzīvē ir uzskatāmas par luksusa tiesību jomu. Šāds iespaids rodas no izsoļu namu paziņotajām rekordlielām pārdošanas cenām un presē aktīvi atspoguļotajiem mākslas darbu zagšanas vai ...
Vadims Mantrovs
Numura tēma
Ielu māksla, grafiti un huligānisms (vandalisms)
Ar ielu mākslu tiek saprasti tādi ielu mākslinieku radošās darbības rezultāti jeb darbi, kuri izvietoti publiskās vietās un kuru saturs ir sabiedrībai pieņemams. Ielu mākslas svarīgi elementi ir publiskums un slepenība, jo ielu ...
Līga Ābele, Anita Vaivade
Numura tēma
Praktisks skats uz normatīvo regulējumu kultūras mantojuma jomā
Lai detalizētāk aplūkotu pašreizējo situāciju mākslas tiesību jomā, un konkrētāk – kultūras mantojuma regulējumā un nākotnes perspektīvās, "Jurista Vārds" lūdza sniegt savu komentāru divām ekspertēm mākslas tiesību jomā: ...
AUTORU KATALOGS