ŽURNĀLS Atsaucoties uz publicēto

Autors uzsver, ka svaŗīga ir tieši joma (komerctiesiskā joma) un ir sekundāri, kas ir otra darījuma puse. Vai šo ideju nevar attīstīt? Kāpēc ir tik svarīgs ir tieši komersanta statuss. Vai loģiskāk un no tiesību sistēmas pareizāk nebūtu, ka tiešām vērtē jomu, nevis formālo statusu? Proti, ja abas puses ļoti labi apzinās, ka darījums ir saimnieciskās darbības veikšanai un abas puses ir profesionāļi, tad kāpēc pēc līdzības nevar atzīt, ka tā ir komerctiesību sfēra un piemērot 3 gadu noilgumu. Tagad iznāk, ka darījuma pusei ir jāvērtē, vai otrai pusei formāli ir piešķirts komersanta statuss.
Vēl globālāk - vai tā nebija kļūda komercdarījumu regulējumu attiecināt tikai un vienīgi uz komersantiem, nevis visiem profesionāļiem (ne patērētājiem). Diez vai kāds patērētājs pat iedomāsies noslēgt, piemēram, ekspedīcijas līgumu. Ja jau LU konferences laikā izskanēja ideja, ka visiem varētu paredzēt noilgumu 3 gadi, tad jāiet vēl solis uz priekšu un jāparedz, ka visiem (profesionāļiem/ne patērētājiem) vajag attiecināt visu komercdarījumu daļu.

Kad kāds apgāž tavu "doktrīnu" (sk. zemāk)

Ir ļoti vienkārši - noilgums uz likuma pamata izveidojušās saistībās nav atkarīgs no personas ierakstīšanas komercreģistrā, bet ir atkarīgs no likuma, kas nosaka konkrētās tiesiskās attiecības.
Likuma "Par zemes reformu LR pilsētās" 4. panta piektā daļa nosaka, ka attiecībās, kuras šī likuma 12. pants neregulē, piemērojami Civillikuma noteikumi, secīgi noilgumu nosaka CL1895. pants.
Lai tiesa contra legem nospriestu pretēji minētajām normām, ir jāpastāv ārkārtīgi nozīmīgiem apstākļiem un ļoti nopietnam pamatojumam, kāpēc minētās normas šādos apstākļos nav piemērojamas, kur šāda pamatojuma trūkums ir patstāvīgs pamats sprieduma atcelšanai (skat., 2017.gada 29.septembra Sprieduma lietā Nr.C15144217, SKC 1628/2017 tēzes)
Jānorāda, ka pat gadījumā, ja saistība rodas no komersanta noslēgta rakstveida līguma, tas ne vienmēr ir uzskatāms par komercdarījumu. Tā, piemēram, pilnvarojuma līgums ne vienmēr ir komercdarījums Komerclikuma 406. panta izpratnē. Viens no lielākajiem namu apsaimniekotājiem Latvijā ir SIA “Rīgas namu pārvaldnieks”. Namu pārvaldnieks ar dzīvokļu īpašniekiem slēdz apsaimniekošanas līgumus. Taču šie līgumi pēc savas dabas ir pilnvarojuma līgumi, tāpēc prasībām, kas izriet no šiem līgumiem noilgst 10 gadu laikā (un piemēram, ēkas remontam veidotie uzkrājumi nepāriet namu pārvaldnieka īpašuma pēc trijiem gadiem).
Kā savā 2017.gada 13.februāra spriedumā lietā Nr. C30673715 pareizi norāda Rīgas apgabaltiesa: “Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 11 .panta pirmo daļu, pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, ciktāl tās neregulē šis likums, piemērojami Civillikuma noteikumi par pilnvarojuma līgumiem. Atgūstot parādus, prasītāja rīkojas dzīvokļu īpašnieku vārdā kā pilnvarnieks. Apsaimniekotājs ir nevis patstāvīgs subjekts, bet gan dzīvojamās mājas kopības pārstāvis (skat Augstākās tiesas spriedums lietā SKC- 160/2015). Līdz ar to secināms, ka nav pamata konkrētajā gadījumā piemērot Komerclikuma 406.pantā noteikto noilguma termiņu, jo strīdos, kas izriet no pilnvarojuma līgumiem, noilguma termiņš ir desmit gadi atbilstoši Civillikuma noteikumiem.
Līdzīgas tēzes tiesas neskaitāmas reizes ir izteikušas arī attiecībā uz tā saucamo zemes piespiedu nomu (jau pieminētais SKC-40/2016): “Konkrētajā gadījumā starp pusēm pastāv zemes piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Tas nozīmē, ka nomas attiecībām ir piespiedu raksturs, jo tās pastāv neatkarīgi no zemes īpašnieka gribas, proti zemes īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu ierobežo speciālās tiesību normas (likuma „Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 12.panta pirmās daļas 2.punkta piezīmē ietvertais noteikums ,£kas īpašniekam ir garantētas zemes nomas tiesības”) situācijās, ja uz tā zemes īpašuma atrodas citai personai piederošs ēku īpašums. Tādējādi uz likuma pamata pastāvošas nomas tiesiskās attiecības nevar kvalificēt kā komercdarījumu. Šādā situācijā atlīdzība nomas maksas veidā pēc juridiskās dabas pielīdzināma maksājumam par zemes īpašuma tiesību aprobežojumiem."

Arī raksta autora izvēlētā metode argumentum a contrario jeb slēdziens no pretējā ir piemērota acīmredzami aplami. Tā piemērā par saistību rašanos uz likuma pamata raksta autors piemin likumiskos procentus, kuru maksāšanas pienākums neapšaubāmi var izrietēt arī no likuma (Civillikuma 1756. pants). Taču raksta autors noklusē, ka noilgums procentu prasījumam ir pakārtots pamatsummas prasījuma noilgumam (Civillikuma 1760. pants nosaka, ka likumiskie procenti (1759.p.) prasāmi nevis atsevišķi, bet reizē ar galveno saistību, un tādēļ tos nevar prasīt vēlāk, ja attiecīgā laikā par tiem bijis noklusēts vai galvenā parāda samaksa pieņemta bez piebilduma.)
Ne mazāk aplami ir pārējie autora piemēri slēdzienam no pretējā. Tā, piemēram, attiecībā uz cesiju autors aplami prasības tiesību rašanos sasaista ar cesijas līguma noslēgšanu, bet, attiecībā uz dzīvojamo telpu īri, faktu, ka iepriekšējā ēkas vai dzīvokļa īpašnieka noslēgtie līgumi ir sasitoši jaunajam ēkas īpašniekam. Līdzīgi secinājumi ir attiecībā arī uz reorganizāciju vai uzņēmuma pāreju. Jānorāda, ka ar pēdējiem no likuma izrietošās attiecības rodas šo attiecību dalībniekiem, nevis trešajam personām, kuriem mainās kontrahents, nemainoties tiesību un pienākumu apjomam. Savukārt noilgums, piemēram, uzņēmumu parejas dalībniekiem, ir noteikts speciālajos likumos (uzņēmumu pārejai ir pakļauti gan komersanti, gan arī citas juridiskas personas, piemēram, zemnieku saimniecības, universitātes, kā arī fiziskas personas).
Visai diskutabls un pirmšķietami aplams ir autora secinājums: “Nosakot noilguma termiņu komerctiesībās, vadoties vien no tā, uz kāda pamata prasījums ir radies, rodas neatrisināmas problēmas, jo viens prasījums (uz likuma pamata) vienlaikus var būt ar 10 gadu noilguma termiņu, bet, to cedējot tālāk, tas iegūst trīs gadu noilguma termiņu, jo cesionārs šo prasījumu ir ieguvis uz komercdarījuma pamata, vai arī tieši pretēji – tas saglabā 10 gadu termiņu, ņemot vērā, ka cesija nedrīkstētu izmainīt saistības saturu, t.sk. tās terminēto spēku. Nevienam nevar palikt nepamanīts, ka šāda kolīzija ir neatrisināma un ved vēl lielākā bezizejā. Tāpēc pieļaut komersanta komerctiesisko prasījumu noilguma termiņa aprēķināšanu, vadoties no komersanta īpašā stāvokļa, nevis no jomas, kurā prasījums pastāv, ir nepareizas komerctiesību noilguma institūta izpratnes rezultāts.”
Ir ļoti vienkārši – noilgums uz likuma pamata izveidojušās saistībās nav atkarīgs ne no fiziskās vai juridiskās personas ierakstīšanas komercreģistrā, ne no komersanta vai citas juridiskas vai fiziskas personas, piemēram, zemnieku saimniecības, individuālā uzņēmuma, Latvijas universitātes, darbība sfēras. Tas ir atkarīgs no likuma, kas to nosaka.
Attiecibā uz zemes nomu dalītajos īpašumos tā ir likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta piektā daļa, kas precīzi nosaka piemērojamās tiesību normas - attiecībā uz prasības noilgumu: Civillikumu.

Raksta autors nav precizējis par kādas prasības noilgumu rakstā iet runa, proti, prasības par nomas attiecību nodibināšanu prasībai vai prasībai par nomas maksas piedziņu. Tāpat raksta autors rakstā nav pieminējis tiesību normu, kas nosaka šādās tiesiskās attiecības regulējumu, proti, likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” 4. panta piekto dalu, kas nosaka, ka, ja zemes un apbūves īpašnieki ir dažādi, viņu savstarpējās attiecības regulējamas saskaņā ar šā likuma 12. pantu, bet attiecībās, kuras minētais pants neregulē, piemērojami Civillikuma (nevis, piemēram, Komerclikuma) noteikumi.
Nav šaubu, ka tiesas (un arī raksta autors) šo tiesību normu var interpretēt ar visām tiesību normu interpretācijas metodēm, taču rakstā tas nav darīts, kas rakstu būtiski diskreditē un mazina uzticību autoram.
Rakstu un tajā izteikto viedokli apšaubāmu padara autora acīmredzami aplamās atziņas, piemēram “Zemi, kura atrodas dalītā īpašumā, komersants vienmēr ir iegādājies komercdarījuma rezultātā (piemēram, pirkuma līguma ietvaros) vai cita privāttiesiska darījuma rezultātā – reorganizācijas, uzņēmumu pārejas u.tml., līdz ar to ir uzskatāms, ka komersants, slēdzot darījumu, ir zinājis vai tam vajadzēja zināt par dalītā īpašuma pastāvēšanu.” Patiešām? Komersanta definīcija rakstā nav pieminēta, tāpēc nav izprotama autora domu gaita. Norādu, ka zeme komersanta īpašumā var nonākt arī citos veidos, piemēram, fiziskai personai, kurai ir atjaunotas īpašuma tiesības uz zemi, sevi ierakstot komercreģistrā kā komersantu.
Atgādinu, ka komersants ir komercreģistrā ierakstīta fiziskā persona vai komercsabiedrība, proti fiziska vai juridiska persona, kura sevi ieraksta komercreģistrā. Zemes īpašniekam ir jāreģistrē sava saimnieciskā darbība - nomas maksas saņemšana no dzīvokļu īpašniekiem. Fiziska persona var savu saimniecisko darbību reģistrēt VID vai UR, kur pēdējā gadījumā ir izvēles tiesība – individuālais uzņēmums (jeb zemnieku saimniecība), kas nav komersants, vai arī individuālais komersants.
Faktiski bez nekādas analīzes raksta autors secina “Svarīgi ir nevis, kā komersants nokļuvis saimnieciski tiesiskajās attiecībās ar citu subjektu, bet gan vai šīs attiecības ir ar komerciālu raksturu. Tāpēc arī piespiedu nomas attiecībās ir pamatoti secināt, ka, neraugoties uz to, ka šīs attiecības nav tīri līgumiska rakstura, tomēr uz tām pēc analoģijas ir piemērojams KCL 406. panta regulējums.” Jāatgādina, ka Satversmes 105. pants, par kura piemērošanu zemes piespiedu nomas attiecibām, atzīstot, ka īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tostarp ienākumus un augļus, vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu, 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.2008-36-01 10. punktu, 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. punktu)...

Diskutabls ir jautājums, vai ar likumu piešķirtas tiesības saņemt piespiedu nomas maksu ir pakļautas noilgumam. Kā jau godātais autors minēja, tās ir līgumam līdzīgas attiecības, kas ne vienmēr ir vērtējamas kā līgums.To apstiprinājusi arī Augstākā tiesa lietā Nr. SKC-349/2016: "Uz likuma un tiesas sprieduma pamata pusēm izveidojas līgumam līdzīgas attiecības, bet ne līgums.(citāts iz raksta)". Tātad tiesa ir atzinusi, ka pastāv nomas tiesībām līdzīgas attiecības, kas nav noma. Lai izprastu piespiedu nomas attiecību būtību, nepieciešams apzināties, ka Latvijas Republikā pastāv īpašuma tiesībām līdzīgas tiesības, kas tomēr nav īpašuma tiesības. Valsts ekskluzīvās tiesības noteikt nodokļus par nekustamā īpašuma atrašanos personas rīcībā rada faktisku stāvokli, ka jebkurš nekustamā īpašuma īpašnieks ir faktiski zemes nomnieks, jo nekustamā īpašuma nodoklim nav nekādas korelācijas ar īpašnieka mantisko stāvokli, t.i., valsts nodokļa nesamaksas gadījumā atņem īpašniekam zemi. Pieskaitīsim dažus ierobežojumus rīcībā ar zemi - pašvaldības pirmpirkuma tiesības, aprobežojumi atsavināt lauksaimniecības zemi, aizliegums sadalīt zemesgabalu, ja neatbilst teritorijas plānojumam u.t.t., un top skaidrs, ka īpašnieka tiesību apjoms ir palicis bezmaz tikai cēlajā nosaukumā. Valsts savu diskrecionāro zemes kunga varu var deleģēt arī privātpersonām, izskatāmās tematikas tvērumā tā ir deleģēta zemes īpašniekam, uz kura zemes atrodas citai personai piederoša ēka. Valsts tik vienkārši nevar atsaukt savu deleģējumu, kā seniors nevar atņemt feodālim piešķirto lēni. Tāpēc sagaidāms, ka piespiedu noma tiks korrrroborēta zemesgrāmatā kā mantojama lietu tiesība, attiecībā uz dzīvojamo ēku iedzīvotājiem tiks piemēroti Civillikuma nosacījumi par dzīvnieku ķeršanu, savukārt dzīvojamās mājas zemes īpašnieks ar laiku iegūs īpašumā ar ieilgumu, kas neatbrīvos dzīvokļu īpašniekus no pienākuma turpināt maksāt nomas maksu kā personisku saistību.