2016. gada 30. oktobrī Eiropas Savienība (ES) un Kanāda parakstīja Visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu (CETA). CETA līgums provizoriski stājās spēkā 2017. gada septembrī, un daļa tā noteikumu jau ir piemērojami, bet pilnīgai ieviešanai nepieciešama tā ratificēšana visos ES dalībvalstu parlamentos. CETA līguma mērķis ir veicināt ES un Kanādas savstarpējo tirdzniecību, tostarp radot jaunas darbavietas, veicinot ekonomisko izaugsmi un sniedzot jaunas iespējas uzņēmumiem. CETA līgums paredz muitas nodokļu likvidēšanu, kā arī citus savstarpējo tirdzniecību atvieglojošus noteikumus, vienlaikus tiecoties saglabāt ES pārtikas drošumu, sociālo un vides aizsardzību.
2016. gadā Beļģijas dienvidu reģions Valonija atteicās apstiprināt līgumu, iebilstot pret strīdu risināšanas mehānismu un vides standartiem. CETA līgums paredz izveidot mehānismu strīdu izšķiršanai starp ieguldītājiem un valstīm, ko veidotu šķīrējtiesa un apelācijas tiesa, kā arī ilgākā termiņā – daudzpusējo ieguldījumu tiesa. Pēc ilgām sarunām tika panākta vienošanās ar Beļģiju, pievienojot CETA līgumam precizējumus, kā arī lūdzot Eiropas Savienības Tiesai (EST) pārbaudīt, vai CETA līgumā paredzētais strīdu risināšanas mehānisms atbilst ES tiesībām. Atzinuma lūgumā rosināts pārbaudīt, vai CETA līgumā paredzētais strīdu risināšanas mehānisms neietekmēs EST kompetenci sniegt ES tiesību galīgo interpretāciju un tādējādi arī ES tiesību sistēmas autonomiju, kā arī pārbaudīt CETA līguma saderīgumu ar vispārējo vienlīdzīgas attieksmes principu un ES tiesību efektivitātes prasību, kā arī to, vai strīdu risināšanas mehānismā ir ievērotas tiesības uz piekļuvi neatkarīgai un objektīvai tiesai.
2019. gada 30. aprīlī EST sniedza atzinumu 1/17, atzīstot, ka CETA paredzētais strīdu izšķiršanas mehānisms starp ieguldītājiem un valstīm ir saderīgs ar ES tiesībām. Turklāt EST atzina, ka ir pieļaujams, ka CETA ir ietekme uz ES iestāžu kompetenci, ja ir ievēroti būtiskie nosacījumi attiecībā uz šīs kompetences rakstura saglabāšanu un ja tādējādi ar to netiek apdraudēta ES tiesību sistēmas autonomija, kura ir balstīta pati uz savu konstitucionālo ietvaru, kurā ietilpst ES pamatvērtības – cilvēka cieņas, brīvības, demokrātijas, vienlīdzības, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošana.
EST secinājumi balstījās, pirmkārt, uz to, ka ES tiesības neliedz izveidot šķīrējtiesu, apelācijas tiesu un vēlāk – daudzpusēju ieguldījumu tiesu, kā arī piešķirt tām kompetenci interpretēt un piemērot nolīguma normas starp CETA pusēm. Otrkārt, CETA līgumā noteiktajām tiesām nav piešķirta nekāda kompetence interpretēt vai piemērot ES tiesības, kā vien kompetence attiecībā uz CETA līguma noteikumiem. Treškārt, EST secināja, ka CETA ir iekļauti noteikumi, ar kuriem strīdu izšķiršanas mehānismā ietilpstošajām tiesām ir atņemta jebkāda kompetence apšaubīt demokrātiskās izvēles, kuras ir veiktas kādā nolīguma pusē, tāpēc CETA līgums neapdraud ES tiesību sistēmas autonomiju. Ceturtkārt, EST arī atzina, ka apdraudējumu ES tiesību efektivitātei neradīs tas, ka ar CETA līgumu izveidotās šķīrējtiesas nolēmums ārkārtas apstākļos varētu radīt tādas sekas, ka tiek neitralizēts naudas sods, kuru Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde ir uzlikusi par konkurences tiesību pārkāpumu, jo ES tiesībās ir atļauts atcelt naudas sodu, ja tam ir kāds trūkums, ko var konstatēt CETA šķīrējtiesa.
Saskaņā ar Beļģijas ārlietu ministra Didjē Reindersa (Didier Reynders) izteikumiem EST atzinums ir novērsis visas šaubas, kas Beļģijai bija par CETA līgumu. Attiecīgi EST atzinums noteikti pozitīvi ietekmēs CETA līguma ratificēšanu ne tikai Beļģijā, bet arī citās dalībvalstīs, kuras līdz šim ieņēma nogaidošu pozīciju. Jāatgādina, ka Latvija bija pirmā ES dalībvalsts, kas 2017. gada 23. februārī ratificēja CETA līgumu, taču vairākas dalībvalstis, tostarp Francija, Vācija, Itālija un Nīderlande, CETA līgumu vēl nav ratificējušas.