ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

4. Februāris 2020 /Nr.5 (1115)

Privātpersonu tiesības pieprasīt un saņemt informāciju: aktualitātes un tiesu prakses atziņas

Nesenais Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Augstākā tiesa) 2019. gada 26. septembra spriedums lietā Nr. SKA-476/2019 (Nr. A420187717)1 norāda uz to, ka jautājums par privātpersonu tiesībām pieprasīt un iegūt informāciju joprojām nav zaudējis savu aktualitāti administratīvo tiesu praksē. Augstākā tiesa ir norādījusi uz atšķirīgu informācijas pieprasījuma izpildes kārtību atkarībā no informācijas pieprasītājiem, proti, personām ar žurnālistisku interesi atšķirībā no preses pārstāvjiem ir precīzāk jāpamato sava leģitīmā interese un informācijas pieprasīšanas mērķi.

Tāpat Augstākā tiesa ir atkārtoti uzsvērusi nepieciešamību privātpersonai godprātīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz informācijas pieprasīšanu, kā arī noformulējusi pazīmes jeb apstākļus, kas var norādīt uz to, vai privātpersona patiešām godprātīgi izmanto savas tiesības pieprasīt un saņemt informāciju.

Minētais norāda arī uz nepieciešamību uzsākt diskusiju par iespējamību normatīvajos aktos paredzēt papildu gadījumus, kad iestāde var atteikt izpildīt informācijas pieprasījumu, ja privātpersona negodprātīgi izmanto savas tiesības pieprasīt un saņemt informāciju, piemēram, iesniegusi pēc būtības atkārtotu informācijas pieprasījumu.

 

1. Tiesības pieprasīt un saņemt informāciju

Tiesības uz informāciju kā tiesību uz vārda brīvību sastāvdaļa neatņemami ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatiem. Caur tiesību uz informāciju īstenošanu ir panākams, lai valsts pārvalde būtu atklāta, pieejama un tās darbība – pārskatāma. Tiesību uz informāciju īstenošanas rezultātā sabiedrība var pārliecināties, vai valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs.2

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma3 5. pantu administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību.

Viens no piedalīšanās veidiem ir ietverts Latvijas Republikas Satversmes4 104. pantā, kas garantē ikviena tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldības iestādēs ar iesniegumu un saņemt atbildi. Šīs tiesības tālāk precizētas Administratīvā procesa likuma, Iesniegumu likuma,5 Informācijas atklātības likuma,6 Ministru kabineta iekārtas likuma7 un citu likumu normās.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Intervija
Kā uzlabot likumdošanu un ierobežot likumdevēja netikumus
Šonedēļ, 7. februārī, Saeimā notiks diskusija "Valsts padomes loma likumdošanā", lai uzsāktu domu apmaiņu par nepieciešamību Latvijā izveidot neatkarīgu Valsts padomi. Šādas konsultatīvas, uz likumdošanas kvalitātes uzlabošanu ...
Ineta Ziemele, Sanita Osipova, Aivars Endziņš
Tiesību politika
Par un pret Valsts padomes ideju Latvijā
Vija Kalniņa
Juridiskā literatūra
Aktualizēta grāmata par Eiropas Savienības institucionālajām tiesībām
2020. gada janvārī Tiesu namu aģentūra ir izdevusi otro papildināto izdevumu grāmatai "Eiropas Savienības tiesības. I daļa. Institucionālās tiesības", ko sarakstījis autoru kolektīvs Kaspara Gailīša, Arņa Bukas un Kristofa Šēves ...
Matīss Malojlo
Skaidrojumi. Viedokļi
Par personas tiesībām izvēlēties sev vēlamu nodarbošanos
Darbs kā sabiedriska vērtība laika gaitā ir ieguvis vēl lielāku nozīmi ne tikai paša darba darītāja acīs, bet gan visas sabiedrības uztverē. Darbs ir neatņemams cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā ...
Emīls Rokjānis
Skaidrojumi. Viedokļi
Uzturlīdzekļu prasība par pagājušo laiku
Lielākajā daļā sabiedrības valda pārliecība, ka nemaksāt uzturlīdzekļus bērnam ir slikti un nosodāmi, ko sadzirdējis arī likumdevējs, veicot vairākus grozījumus likumos, lai sekmētu uzturlīdzekļu parāda piedziņu un to ...
AUTORU KATALOGS