ŽURNĀLS Numura tēma

Ideja par "Jurista Vārda" (turpmāk – JV) speciālizdevuma tapšanu radās 2019. gadā, kad Eiropas Savienības Vispārējā tiesa (turpmāk – VT) gatavojās atzīmēt savu 30 gadu jubileju. Tomēr šis laidiens iznāk gadu vēlāk, nekā bija plānots, jo dzīve ieviesusi savas korekcijas. 2020. gads kļuva par īstu izaicinājumu sabiedrībām un valstīm, jo Covid-19 globālās krīzes ietekmē bija nepieciešams pielāgot pastāvošās valstu un sabiedrības struktūras un darba metodes jaunai realitātei. Nacionālajām, pārnacionālajām un starptautiskajām tiesu instancēm šis izaicinājums nav gājis secen. Bija nepieciešamas aktīvas pārdomas un rīcība, lai varētu turpināt lietu skatīšanu. Arī VT nokļuva šī izaicinājuma priekšā. Turklāt pandēmijas krīze iestājās brīdī, kad noslēgumam tuvojās pirms pieciem gadiem uzsāktā VT reforma¹ un bija plānots izvērtēt ar šo reformu īstenoto pasākumu efektivitāti.² Taču, lai lasītājs labāk saprastu visus šos sarežģītos, savstarpēji ne vienmēr saistītos notikumus, sākšu no paša sākuma.

VT tika izveidota 1989. gadā 1. septembrī. Sākotnēji VT tika saukta par Pirmās instances tiesu, jo tās mērķis bija pirmajā instancē izskatīt strīdus par konkurences tiesību jomā pieņemtiem Eiropas Savienības (turpmāk – ES) iestāžu lēmumiem. Papildus VT tika piešķirta kompetence izskatīt strīdus starp ES³ un tās darbiniekiem. Tādējādi Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) tika atbrīvota no tādu jautājumu skatīšanas, "kas bieži prasa sarežģītu faktu izmeklēšanu", atstājot tai tiesību interpretētāja lomu.⁴ Taču laika gaitā, paplašinoties ES kompetencēm un izpratnei par pamattiesībām, tika paplašinātas arī VT kompetences, iekļaujot arī citus jautājumus un mainot arī tās nosaukumu, kas pareizāk atspoguļotu šīs tiesas darba būtību.

VT ir par 37 gadiem jaunāka nekā tās vecākā māsa – EST. Manuprāt, būtu atbilstoši teikt, ka VT savus jaunības gadus pavadīja sevis meklējumos. Tās kompetences tika pakāpeniski paplašinātas, lai atspoguļotu arī ES kompetenču paplašināšanos un tādējādi nodrošinātu efektīvu tiesiskuma kontroli pār ES iestāžu un struktūru lēmumiem un darbību. Pēdējo reizi VT kompetence tika paplašināta ar Lisabonas līgumu,⁵ paplašinot personu loku, kas var vērsties VT.⁶ Un šis process nebūt nav beidzies arī brieduma gados. VT attiecības ar "vecāko māsu" EST un "kuplo ģimeni", kurā ietilpst Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments un ES dalībvalstis, ne vienmēr ir bijušas gludas. Brīžiem VT tika pārprasta,⁷ ne vienmēr atbilstoši novērtēta⁸ un pat zināmā mērā apdalīta.⁹

Pārāk maz zināšanu par ES tiesībām un tiesām

Latvija iestājās ES pirms vairāk nekā 15 gadiem. Tomēr jāatzīst, ka vēl joprojām vidējā izpratne par ES procesu un tiesību lomu plašākā Latvijas sabiedrībā, tai skaitā juristu vidū, diemžēl ir ierobežota.¹⁰ ES tiesu instanču darbs nav piedzīvojis labāku likteni. Šādai situācijai, manuprāt, ir vairāki iemesli.

Uzskatu, ka galvenais iemesls ierobežotai izpratnei par ES jautājumiem ir tas, ka Latvijā vēl joprojām trūkst visaptverošas attiecīgai profesionālai nozarei pielāgotas vispārīgas izglītības par ES un specifiski – par ES tiesībām. Līdz ar to ikdienā vēl joprojām netiek pietiekamā mērā un apjomā atpazīti ar ES saistīti jautājumi. Citreiz, pat ja tie tiek atpazīti, par tiem trūkst intereses, jo nav izpratnes par to nozīmi vai zināšanu par iespējamiem risinājumiem. Zema aktivitāte Eiropas Parlamenta (turpmāk – EP) vēlēšanās, kas līdztekus ES Padomei ir ES likumdevējs un kam ir milzīga ietekme ES tiesību un politikas satura noteikšanā, ir tam spilgts piemērs.¹¹ Pozitīvu impulsu lielākai interesei un labākai izpratnei par ES jautājumiem deva pirmā Latvijas prezidentūra ES Padomē 2015. gada pirmajā pusē, kuras laikā Latvijā norisinājās vairāki nozīmīgi ES pasākumi,¹² kā arī Latvijas valsts pārstāvjiem, politiķiem un ierēdņiem bija jāuzņemas vairāku ES procesu vadība.¹³ Šie notikumi tika samērā plaši atspoguļoti Latvijas medijos. Arī Covid-19 pandēmija, manuprāt, ir ļāvusi Latvijas diskusijās priekšplānā vairāk izvirzīties ES, jo Latvijas mediji plaši atspoguļoja Briselē notikušās diskusijas par finansiālu atbalstu ES dalībvalstu uzņēmējiem un tagad notiekošās diskusijas par centralizētu vakcīnu iegādi.

Ceru, ka Latvijas mediji turpinās pievērst uzmanību ES jautājumiem, nākotnē padziļinot savas zināšanas un paplašinot apskatāmo jautājumu loku. Tomēr Latvijas mediji nevarēs pilnvērtīgi veikt savu darbu bez visaptverošas institucionalizētas un pilnvērtīgas apmācības ES jautājumos. Turklāt šis darbs būs grūti īstenojams, ja Latvijas politikā būtiski nepieaugs tādu cilvēku skaits, kas apzināsies ES jautājumu nozīmi, būs gatavi tos izvirzīt priekšplānā un par tiem diskutēt ikdienā. Man personīgi vēl joprojām pietrūkst ES diskursa Latvijas ikdienas politiskajā diskusijā. Jo bez Covid-19 krīzes ir bezgalīgi daudz citu jautājumu, kur ES ietekmē Latvijas iedzīvotāju dzīvi ikdienā.¹⁴

Šobrīd mediji nodrošina labu pieeju informācijai par ES jautājumiem latviešu valodā (t.sk. par notiekošajām budžeta sarunām, breksitu, ES ārpolitiku u.c.), kur savu pienesumu dod arī atvērta Ministru prezidenta biroja un Ārlietu ministrijas komunikācijas politika. Taču vēl joprojām pietrūkst debašu, viedokļu apmaiņas. Kāpēc tas būtu svarīgi? Tāpēc, ka politiskais pieprasījums rada iekšējo stimulu valsts pozīcijas veidošanai un attiecīgi ierēdņu zināšanu un kapacitātes celšanai. Debates savukārt to veicina, kā arī kalpo kā inkubators elementiem, kas varētu tikt iestrādāti valsts pozīcijā. Šis iekšējās kapacitātes celšanas elements ir svarīgs, gatavojoties nākamajai Latvijas prezidentūrai ES Padomē 2028. gadā, kas no institucionālā viedokļa ir pavisam drīz. Es ceru, ka tajā Latvija spēs nodrošināt lielāku un profesionālā ziņā ne mazāk spējīgu un spēcīgu profesionāļu komandu kā pirmajā Latvijas prezidentūrā ES Padomē 2015. gadā.

Visbeidzot, nevar aizmirst, ka Latvijas tiesību sistēma ir nesaraujami saistīta ar ES tiesību sistēmu. Tādējādi atbilstošas un aktuālas zināšanas par ES tiesību jautājumiem un procesiem ir būtisks faktors, kas ietekmē Latvijas likumdošanas procesa kvalitāti, kā arī vēlāk tiesību piemērošanu un interpretāciju.

Tagad īsumā par vēl joprojām ierobežoto izpratni par ES tiesu darbu. Manuprāt, kā bāzes iemeslu tam var minēt brīžiem mulsinošu ES Līgumu tekstu. Termins "ES Tiesa" tajā vienlaikus apzīmē gan institūciju kopumā (kas sastāv no divām tiesu instancēm – VT un EST), gan arī EST kā tiesu instanci.

Patiesu izpratni neveicina arī VT un EST tiesas sēžu pieejamības internetā un judikatūras publikāciju politika. ES tiesu instances krietni atpaliek no dalībvalstu tiesām un arī citām starptautiskajām tiesām jautājumā par tiesas sēžu translāciju internetā.¹⁵ Līdzīgi arī VT judikatūras tulkošanas politika vēl joprojām ignorē faktu, ka sabiedrības daļa, kas prot franču valodu, ir krietni mazāka nekā tā, kas prot angļu valodu. Neskatoties uz breksitu, angļu valoda bija un paliek galvenā lingua franca juristu vidū. Par to liecina arī pašas VT statistika attiecībā uz tiesvedības valodām.¹⁶ Turpretim lielākā daļa EST judikatūras tiek iztulkota visās 24 oficiālajās valodās.¹⁷

Nenoliedzot, ka EST ir augstākā tiesu instance ES līmenī un ka tās judikatūrai ir būtiska nozīme, gribētos tomēr piebilst: tas nenozīmē, ka tikai EST judikatūrai ir nozīme ES tiesību piemērošanā un interpretācijā. Pirmkārt, atsevišķos jautājumos VT faktiski ir pēdējā instance, kas izskata lietu. Ar jaunu pārsūdzības iepriekšējas pieļaujamības mehānismu¹⁸ iespēja panākt kasācijas tiesvedības¹⁹ ierosināšanu EST ir niecīga.²⁰ Ar laiku tiek plānots paplašināt jautājumu loku, kam būs nepieciešams līdzīgs iepriekšējs pieļaujamības vērtējums. Tas nozīmē, ka šajos jautājumos galvenā judikatūras attīstība notiek tieši VT līmenī. Turklāt, izskatot lietu, tieši VT veic faktu un pierādījumu pārbaudi, kamēr EST var piedāvāt padziļinātu vai atšķirīgu tiesību normu interpretāciju. Citiem vārdiem sakot, arī pārsūdzības gadījumos VT spriedums ir svarīgs, lai pareizi saprastu EST sprieduma motivāciju. VT politika tulkot un publicēt spriedumus tikai izlases veidā balstās ierobežotā budžetā, un iekšēji tiek veikts nepārtraukts un ļoti nopietns darbs, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku pieeju tās judikatūrai, īpaši paturot prātā perspektīvu, ka pārsūdzības iespējas tiks tālāk sašaurinātas. Līdzīgi pēdējo dažu gadu laikā notiek ļoti aktīva diskusija par to, vai un kādā veidā varētu nodrošināt vismaz daļēju (vai izlases veidā) iespēju retranslēt tiesas sēdes internetā.

Kam noderēs šis "Jurista Vārda" laidiens par Vispārējo tiesu

Visu iepriekšminēto apstākļu gaismā esmu ļoti gandarīta par JV sniegto iespēju sagatavot VT darbībai veltītu speciālizdevumu. Šī izdevuma mērķis ir sniegt latviešu valodā ieskatu dažās VT kompetences jomās un tās judikatūras pienesumā ES tiesību attīstībā, lai radītu Latvijas auditorijai kvalitatīvu iespēju iepazīt VT darbību un vajadzības gadījumā eventuāli izmantot VT judikatūras atziņas savā profesionālajā darbā.

Esmu arī ļoti gandarīta par to, ka mums ir izdevies pulcēt autorus, kuri ir kompetenti juristi ar ilgstošu pieredzi ES tiesībās un pieredzi tiesvedībās nacionālajā un ES līmenī. Izvēlēto tēmu saraksts nav nejaušs. Esmu pārliecināta, ka katrs lasītājs neatkarīgi no savas zināšanu un pieredzes līmeņa šajā numurā atradīs rakstu, kas sniegs ieskatu vēl nezināmajās VT judikatūras niansēs. Visbeidzot, esmu pateicīga VT priekšsēdētājam Markam van der Vaudem (Marc van der Woude), ka viņš ir piekritis sniegt interviju, atbildot uz JV jautājumiem.

Tagad īsumā par izvēlētajām tēmām.

Mūsdienu VT ir ES tiesu instance, kas nodrošina ES iestāžu un struktūru darbības leģitimitātes kontroli. Tās lielākais darba slogs ir dažāda rakstura celtas prasības (saskaņā ar LESD 263., 265., 268., 270. un 272. pantu), apstrīdot individuālus lēmumus, sūdzoties par darbību vai bezdarbību, vai arī apstrīdot kādas vispārpiemērojamas normas leģitimitāti konkrētajā gadījumā. Izskatot prasības par vispārpiemērojamu normu, VT var atzīt to par spēkā neesošu vai ierobežot tās darbību. Tai pašā laikā VT nevar atzīt par spēkā neesošu kādu ES tiesību normu; tikai atteikties to piemērot izskatāmajā lietā.²¹ Attiecīgi ES likumdevējiem tiek atstāta rīcības brīvība, vai un kādi vispārējā rakstura pasākumi būtu nepieciešami VT sprieduma izpildei. Neapšaubāmi, lietās ar kvazikonstitucionālu elementu pastāv lielas izredzes, ka VT spriedums tiks pārsūdzēts EST. Taču pārsūdzība pati par sevi negarantē citu iznākumu. Tuvākajā nākotnē iespēja pārsūdzēt EST VT spriedumus par vispārpiemērojamu normu piemērošanu var tikt ierobežota, paplašinot pārsūdzības iepriekšējas pieļaujamības mehānismu.

VT judikatūrai ir liels pielietošanas potenciāls administratīvajās iestādēs un arī nacionālajā tiesvedībā, un tas ir ticis izcelts ar konkrētiem piemēriem vairākos šajā izdevumā publicētajos rakstos. VT ir plašas kompetences faktu un pierādījumu pārbaudē, kuras ietvaros bieži nākas arī izvērtēt juridisku jautājumu par to, kam ir pierādīšanas pienākums un kādas ir tā robežas. Līdz ar to VT reglaments var būt īpaši noderīgs Latvijas tiesām un tiesnešiem, lai izmantotu VT pieredzi un gūtu idejas dinamiskai sarežģītu lietu izskatīšanai procesuālā ziņā. Tiesas sēžu rīkošana VT ir ierasta lieta. Tai pašā laikā tiesas sēžu pārcelšana vai atcelšana tiešām ir ārkārtas solis. Papildus VT maksimāli ierobežo pušu iespēju vilcināt lietu skatīšanu, formulējot jaunus prasījumus vai iesniedzot jaunus dokumentus vai pierādījumus.²² Tā arī bieži uzņemas aktīva procesa virzītāja lomu, uzdodot pusēm jautājumus un dodot norādījumus, tādējādi fokusējoties uz VT ieskatā svarīgākiem lietas aspektiem.²³ Puses šo VT lomu uztver nopietni un seko norādījumiem. Visbeidzot, VT ir plaša pieredze anonimitātes jautājumos²⁴ un izskatot dažāda rakstura un pakāpes konfidenciālus dokumentus.²⁵ Šo un citu VT pilnvaru un iniciatīvu kombinācija ļauj nodrošināt samērā ātru pieteikumu izskatīšanu.²⁶

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, šī JV tematiskā laidiena lasītājam tiek piedāvātas šādas publikācijas:

• JV saruna ar VT priekšsēdētāju, kas ļaus iepazīt jaunākās ar VT saistītās aktuālās diskusijas;²⁷
• divi raksti (Vineta Bei un Anita Zikmane), kas sniedz ieskatu VT judikatūrā svarīgos procesuālos un horizontālos jautājumos;
• raksti par konkurences tiesībām (Ieva Andersone un Linda Reneslāce) un publiskajiem iepirkumiem (Katrīne Pļaviņa) ļauj ielūkoties vēsturiskajās VT kompetencēs un tās būtiskos elementos šodien;
• raksti par diviem politiski ļoti jutīgiem jautājumiem: ārkārtīgi tehnisku un sarežģītu jautājumu par lauksaimniecības fondiem (Agnis Sauka) un ES ārpolitikas un drošības politikas ietvaros pieņemtu sankciju lietām (Uldis Krastiņš);
• raksti par ES preču zīmēm (Māris Kurečko) un ES civildienestu noteikumu piemērošanu (Aleksandra Meleško) piedāvā ieskatu divās lietu kategorijās, kas skaitliski rada lielāko noslodzi VT. Tādēļ 2019. gadā VT nolēma ieviest daļēju specializāciju, sadalot tās palātas divās grupās – palātās, kas specializējas prežu zīmju jautājumos, un palātās, kas skata ES civildienesta jautājumus;²⁸
• JV tematisko laidienu noslēdz divi raksti par judikatūru, kas attiecas uz samērā nesen pieņemto ES regulējumu Eiropas pilsoņu iniciatīvai (Viktorija Soņeca) un banku darbības uzraudzības regulējumu (Agnese Alaine, Līva Skolmeistare un Daiga Birīte). VT piedzīvoja strauju pieteikumu pieplūdumu par finanšu jautājumiem pēc 2008. gada globālās finanšu krīzes, kuras ietekmē ES radīja vairākus jaunus uzraudzības un sadarbības mehānismus. Nav vajadzības gari skaidrot, cik svarīgs ir šis jautājums gan pašam finanšu un kapitāla tirgum, gan arī ES dalībvalstu un ES kopējai ekonomikai. Jautājumu ir daudz un dažādi, un šī joma nepārtraukti attīstās. Liela daļa VT izskatīšanā esošo lietu par šiem jautājumiem tiek skatīta paplašinātos sastāvos, kas norāda uz to, ka lieta skar vai nu iepriekš judikatūrā neapskatītus tiesību jautājumus, vai arī vispārīgi svarīgus jautājumus, vai abus divus.²⁹

Noslēgumā gribu teikt, ka šis JV speciālizdevums sniedz ieskatu tikai dažos VT kompetencē esošajos jautājumos. Turklāt nav izslēgts, ka nākotnē VT kompetences tiks tālāk paplašinātas, kas, manuprāt, būtu tikai loģisks solis, ja EST vēlas stiprināt savu konstitucionālo lomu. Kā nopietnākās pretendentes nodošanai VT būtu kompetence pirmajā instancē izskatīt dalībvalsts pienākumu neizpildes lietas un prejudiciālos jautājumus preču zīmju jomā. Dalībvalsts pienākumu neizpildes procedūras ir samērā sarežģītas tieši faktu un pierādījumu pārbaudes ziņā, kam VT tiesvedības kārtība ir labāk pielāgota, ņemot vērā ievērojamu pieredzi, ko tā ieguvusi vēsturiski, veicot ikdienā līdzīgu uzdevumu citu kategoriju lietās. Tas radītu papildu iespēju dalībvalstīm aizstāvēt savas intereses. Preču zīmju jautājumi savukārt jau ir tikuši ļoti plaši apskatīti EST un VT judikatūrā, līdz ar to šajā jautājumā galvenais uzdevums ir piemērot jau esošās atziņas, nevis veidot jaunas. Katrā ziņā eventuālajā šīs kompetences nodošanas gadījumā tiktu saglabātas iespējas pārsūdzēt VT spriedumu EST.

Nākotne rādīs, vai un ciktāl šie plāni varētu piepildīties. 2020. gada EST ziņojums par VT reformu būs viens no svarīgiem diskusijas elementiem šajā ziņā.³⁰ Taču mana sajūta šobrīd ir, ka ES dalībvalstīm vēl joprojām trūkst pietiekošas izpratnes par potenciālu, ko piedāvā VT. Daži no iemesliem šādai nostājai jau ir apskatīti šī raksta sākumā. Taču ceru, ka kādu dienu ES likumdevēji un dalībvalstis saskatīs nepieciešamību turpināt stiprināt ES tiesu instances, paplašinot un padziļinot tās kompetences, lai sniegtu Eiropas iedzīvotājiem maksimālu tiesisko aizsardzību, izveidojot visefektīvākos iespējamos tiesiskās aizsardzības mehānismus. Tikmēr pašas VT uzdevums ir veikt savu darbu visaugstākajā līmenī esošo kompetenču robežās.³¹

Patīkamu lasīšanu!

Šajā rakstā paustais viedoklis ir personisks un nesaista Eiropas Savienības Vispārējo tiesu.