ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Advokātu palīgu institūta vēsture

Advokatūras institūta attīstība notiek vienlaikus ar tiesību un tiesu attīstību, tās pirmsākumi meklējami Senajos laikos. Profesors Vladimirs Bukovskis min, ka advokatūras institūtu mēs sastopam jau Senajā Grieķijā Solona laikā (594./593. g. pr. Kr.), kurš atrada par vajadzīgu reglamentēt grieķu rētoru un aizstāvju darbu. Daiļrunība tiesā kā sevišķa māksla še spīdoši attīstījās, sevišķi sakarā ar daiļrunības skolām, kuras apmeklēja pat romieši.¹ Profesore Sanita Osipova min logogrāfus, kuri mācījušies pie oratoriem. Atēnās katram pašam bija jāuztur sava prasība, logogrāfs palīdzēja sagatavoties tiesu debatēm, sacerēja runu, kuru parasti uzrakstīja uz klienta miesas (piemēram, rokas augšdelma ādas), kā arī pirms tiesas instruēja prāviniekus par pareizu izturēšanos tiesā. Bet atsevišķās civillietās un politiskās lietās arī paši runu sacerētāji iesaistījās tiesu debatēs.² Ir arī autori, kuri uzskata, ka Senajā Grieķijā advokatūra nepastāvēja.³ Un, jā, tik tiešām Senās Grieķijas sabiedrība no vēlākajām sabiedrības formām atšķīrās ar profesionālās reglamentācijas iztrūkumu. Piemēram, arī ārstiem Senajā Grieķijā nebija nekādas reglamentācijas un prasības pēc noteiktas izglītības. Grieķijā jebkurš varēja saukt sevi par ārstu un piedāvāt savus pakalpojumus plašai publikai.⁴ Arī par tiesnesi varēja kļūt ikviens, kurš pieteicās.⁵

Pavisam noteikti par institucionāli attīstītu advokatūru var runāt Senās Romas impērijas periodā. Sākotnēji advokāti deva klientam juridiskus padomus, bija klāt tiesā pie lietas caurskatīšanas un mutvārdos aizstāvēja pašu klientu. Advokāti bija tiesību aizstāvji, palīgi tiesā, bet ne to personu pārstāvji, kurus viņi aizstāvēja, jo, pēc pirmatnējā romiešu ieskata, nemo alieno nomine agere potest (latīņu val. – neviens nevar rīkoties cita vārdā). Vēlāk pati dzīve radīja pārstāvības nepieciešamību tiesā. Attīstījās tiesību skolas, apmācāmie bija klāt pie advokātu konsultācijām kā auditori, viņiem sniedza paskaidrojumus disputationes. Mācības iedalīja divās stadijās: institutio un instructio. Romas impērijas laikā advokatūra kļuva par korporatīvu organizāciju. Iestāšanās šajā korporācijā bija saistīta ar vairākiem noteikumiem: iepriekš vajadzēja ap­meklēt tiesību kursus, izturēt eksāmenu, piederēt pie ortodoksālās ticības.⁶

Viduslaiku Eiropā advokatūra attīstījās pēc Senās Romas sākotnējiem modeļiem – tiesību aizstāvji (Francijā – avocats, Vācijā – advocaten, Anglijā – barrister) un tiesību pārstāvji (Francijā – procurreurs, postulants, vēlāk, Napoleona laikā un pēc tā, – avoue, Vācijā – anwalte, Anglijā – solicitor).

Francijā pirms kļūšanas par advokātu (avocat) bija jāiziet trīs gadu prakse,⁷ savukārt pirms kļūšanas par tiesību pārstāvi bija pieci gadi jādarbojas par rakstvedi pie avoue.⁸

Anglijā pirms kļūšanas par solisitoru (solicitor) bija jāiziet piecu gadu prakse, kā arī bija jākārto divi eksāmeni – pēc pirmā gada un pēc piecu gadu prakses beigām.⁹ Lai kļūtu par baristru (barrister), bija jākārto gan iestājeksāmens, gan eksāmens pēc pusotra gada, gan eksāmens pēc trim gadiem.¹⁰ Vācijas advokatūrā notika abu institūtu apvienošanās vienā – Rechtsanwalt, un vācu advokatūra nepazīst advokāta palīgam līdzīgu statusu. Tomēr, lai kļūtu par Rechtsanwalt, bija jānokārto divi eksāmeni divu gadu laikā, pa vidu tiem bija stažēšanās dažādās tieslietu iestādēs, kas nav atzīstama par līdzīgu advokātu palīgu darbībai.

Jau viduslaikos apmācība vai prakse, kā arī eksāmenu kārtošana bija priekšnoteikums, lai kļūtu par advokātu.

Latvijā viduslaikos advokatūra attīstījās pie tiesām. Šī attīstība nebija vienāda visos Latvijas novados. Rīgā tiesas un advokatūra tika organizētas pēc vieniem noteikumiem, Kurzemes–Zemgales hercogistē – pēc citiem, savukārt Vidzemē un Latgalē vēl pēc citiem noteikumiem. Zīmīgi, ka Rīgā advokatūras institūts attīstījās visātrāk un vissekmīgāk, turklāt pēc tā laika valdošajiem modeļiem Rietumeiropā.