ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Ievads

Mācība par tiesību avotiem un to iedalījumu Latvijas tiesiskajā sistēmā ir pastāvīgā attīstībā. Tas ir likumsakarīgi, jo Latvijas tiesību avotu doktrīnas izpratne ir ne tikai oriģināla, piederoša, atspoguļojoša, dimensionāla, bet arī mainīga.¹ Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību piemērotājam tiesību piemērošanas procesā ir jāizmanto juridiskās metodes, tāpēc pareizai tiesību avotu iedalījuma izpratnei ir būtiska nozīme. Pareiza tiesību avotu iedalījuma izpratne nozīmē arī tiesību avotu daudzveidības principa pareizu piemērošanu.²

Latvijas tiesiskajā sistēmā tradicionāli tiesību avotus klasificē pēc to vispārsaistošā spēka, proti, tiesību avoti iedalās patstāvīgajos avotos un tiesību palīgavotos. Savukārt patstāvīgos tiesību avotus klasificē sīkāk pēc to piederības romāņu-ģermāņu tiesību saimei. Tie iedalās tiesību pamatavotos, pie kuriem pieskaita normatīvos tiesību aktus, un subsidiāros jeb papildu tiesību avotos. Pie subsidiāriem tiesību avotiem pieder Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Eiropas Savienības Tiesas un Satversmes tiesas nolēmumi, paražu tiesības un vispārējie tiesību principi.³

Attīstoties izpratnei par vispārējo tiesību principu piemērošanu un to savstarpējo mijiedarbību ar rakstītajām tiesību normām, raksta autors analizēs jautājumu, vai demokrātiskā tiesiskā valstī, kura balstās dabisko tiesību skolas un vērtību jurisprudences atziņās, ir pareizi vispārējos tiesību principus pieskaitīt pie subsidiāriem tiesību avotiem. Šī raksta mērķis ir aplūkot Latvijas tiesību teorijā akceptēto tiesību avotu iedalījuma izpratni. Raksta ietvaros tiks analizēta normatīvo tiesību aktu kā pašlaik vienīgā patstāvīgā pamatavota saistība ar vispārējiem tiesību principiem.

I. Patstāvīgo tiesību avotu iedalījuma tradicionālā izpratne

Latvijas tiesību teorijā akceptētā jeb tradicionālā tiesību avotu klasifikācija balstās bijušā Satversmes tiesas tiesneša un nacionālās tiesību avotu doktrīnas pamatlicēja Jura Jelāgina atziņās. Tajās norādīts, ka pie vispārsaistošiem jeb patstāvīgajiem tiesību avotiem pieder normatīvie tiesību akti, vispārējie tiesību principi un paražu tiesības.⁴ J. Jelāgins rakstītos patstāvīgos tiesību avotus uzskata par pamatavotiem. Savukārt nerakstītos – paražu tiesības un vispārējos tiesību principus – par subsidiāriem tiesību avotiem, ar kuriem lēmumus var pamatot tad, ja nav pamatavota. Arguments, kāpēc patstāvīgie tiesību avoti tiek dalīti sīkāk pamatavotos un subsidiāros tiesību avotos, ir Latvijas piederība "rakstīto tiesību" zemēm; Latvija ir piederīga romāņu-ģermāņu tiesību saimei, kurā rakstītiem tiesību avotiem ir ierādīta īpaša vieta.