ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

3. Maijs 2005 /Nr.16 (371)

Deportāciju prāvas: starptautisko tiesību skatupunkts
DPhil (Oxon)
Mārtiņš Paparinskis
 

Likumdevēja nezināšana starptautisko krimināltiesību jautājumos ir radījusi normu, kura sevī savieno pretrunīgas idejas un padara ļoti problemātisku kvalitatīvu spriedumu taisīšanu uz šīs normas pamata.

Deportāciju prāvas: starptautisko tiesību skatupunkts

Dipl.iur. Mārtiņš Paparinskis, Oksfordas universitātes maģistrants
PAPARINSKISJAUNS.PNG (100723 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

I. Īss starptautisko noziegumu pārskats

Tā kā Latvijas tiesu spriedumos nereti tiek jaukti starptautiskie noziegumi, ir jāatgādina būtiskākie starptautiskie noziegumi, to definīcijas un hronoloģija. Deportāciju iztiesāšanas kontekstā tiesas ir analizējušas kara noziegumus, genocīdu un noziegumus pret cilvēci. Jāatzīmē, ka starptautisko noziegumu aizliegums nav pastāvējis no neatminamiem laikiem, bet radies tikai pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tādēļ arī briesmīgi noziegumi nav bijuši vienmēr aizliegti starptautiskajās tiesībās, pat ja tie šobrīd šķiet absolūti nepieņemami jebkuram saprātīgam cilvēkam.
Kara noziegumus četrdesmitajos gados regulēja Hāgas 1907.gada konvencija,1 kura, kā atzina Nirnbergas tribunāls, bija kļuvusi par starptautisko paražu normu.2 Par kodolīgāko tālaika paražas deklarāciju būtu jāatzīst Nirnbergas Statūtu 6.(b) pants:
“Kara noziegumi: kara likumu un paražu pārkāpumi. Šādi pārkāpumi iekļauj, bet nav aprobežoti ar okupēto teritoriju vai okupētajās teritorijās [veiktajām] civiliedzīvotāju slepkavībām, sliktu apiešanos vai deportāciju izmantošanai vergu darbam vai jebkādam citam mērķim, slepkavībām vai sliktu apiešanos ar gūstekņiem vai personām uz jūras, ķīlnieku nogalināšanu, publiska vai privāta īpašuma laupīšanu, apzinātu pilsētu vai ciematu (towns, cities) iznīcināšanu vai izpostīšanu, kas nav pamatota ar militāru nepieciešamību.”3
Tātad ar kara noziegumiem tiek saprasti vienas konflikta puses veiktie noziegumi citas puses teritorijā, kas ir bijusi okupēta, pret civiliedzīvotājiem, kā arī vispār pret gūstekņiem un personām jūrā. Par kara noziegumiem netiek uzskatīti nozieguma izdarītājvalsts veiktie noziegumi pret pašas pilsoņiem vai pret sabiedroto valstu pilsoņiem.4
Noziegumu pret cilvēci autoritatīvākā definīcija četrdesmitajos gados bija atrodama Nirnbergas Statūtu 6.(c) pantā:
“Noziegumi pret cilvēci: slepkavības, iznīcināšana, paverdzināšana, deportācija un citi nehumāni akti, kas izdarīti pret jebkuriem civiliedzīvotājiem pirms kara vai kara laikā, vai vajāšana uz politiska, rases vai reliģiska pamata, veicot vai saistībā ar jebkuru noziegumu Tribunāla jurisdikcijā [noziegumu pret mieru vai kara noziegumu], pārkāpjot vai nepārkāpjot tās valsts nacionālās tiesības, kurā tie tikuši izdarīti.” 5
Noziegumu pret cilvēci vēsturisko attīstību un definīciju autors jau ir aplūkojis,6 šajā darbā pietiek atzīmēt apstākli, ka noziegumi pret cilvēci būtiski atšķiras no kara noziegumiem ar to, ka tie aizliedz nogalināt civiliedzīvotājus neatkarīgi no tā, vai tie ir pretējās puses vai paša nozieguma izdarītāja puses pilsoņi. Tātad kara noziegumi pārklāsies ar noziegumiem pret cilvēci, uzbrūkot pretējās puses civiliedzīvotājiem, bet pašas valsts civiliedzīvotāju slepkavības būs tikai noziegumi pret cilvēci. Vēsturiski nacistu noziegumi bez kara noziegumiem iekļāva arī tādus, kas bija vērsti pret pašas Vācijas pilsoņiem (ebrejiem, čigāniem, komunistiem, sociāldemokrātiem, arodbiedrību biedriem, kristiešiem), sabiedroto pilsoņiem (piemēram, Višī režīmam pakļautajiem Francijas ebrejiem), valstu pilsoņiem, kas formāli nebija pakļauti Vācijas okupācijai (Austrija, Čehoslovākija) un bezvalstniekiem čigāniem un ebrejiem.7 Šādi nodarījumi varēja tikt sodīti tikai kā noziegumi pret cilvēci, jo tie nebija kara noziegumi.
Genocīds8 ir starptautiskais noziegums, kurš 1948.gada Genocīda konvencijā9 definēts kā:
“tāda darbība, kas tiek izdarīta nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu:
a) šādas grupas locekļu nogalināšana;
b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana šādas grupas locekļiem vai novešana līdz psihiskai saslimšanai;
c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu;
d) līdzekļi, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;
e) bērnu piespiedu nodošana no vienas cilvēku grupas otrai”.
Genocīda definīcija ir ratione materiae ārkārtīgi sašaurināta noziegumu pret cilvēci definīcija (vajāšana ar konkrētu mērķi un konkrētā veidā). Jāatzīmē apstāklis, kas arī ir izraisījis vislielākās problēmas Latvijas tiesu praksē, – ka genocīds ir uzbrukums nevis jebkurai grupai, bet tikai kādai no četrām uzskaitītajām – nacionālai, etniskai, rases vai reliģiskai. Vēsturiski šis definīcijas sašaurinājums bija kompromiss, lai atmestu noziegumiem pret cilvēci Nirnbergas Statūtos uzlikto ierobežojumu par saistību ar citiem noziegumiem. Genocīda konvencijas izstrādāšanas laikā tika expressis verbis noraidīti piedāvājumi izdarīt atsauci uz noziegumiem pret cilvēci, jo genocīds tika uzskatīts par tiesiski nošķirtu noziegumu.10 Tādēļ, pat saprotot, ka genocīds ir tikai ļoti sašaurināti noziegumi pret cilvēci, nav iespējams piemērot noziegumu pret cilvēci sastāva īpatnības, kas iziet ārpus genocīda, lai interpretētu genocīdu.
Atsevišķs nodarījums var būt reizē kara noziegums un noziegums pret cilvēci (piemēram, militārā konflikta pretējās puses civiliedzīvotāju masveida nogalināšana), noziegumi pret cilvēci un genocīds (civiliedzīvotāju reliģiskās grupas iznīcināšana) vai pat visi trīs noziegumi reizē (militārā konflikta pretējās puses civiliedzīvotāju reliģiskās grupas iznīcināšana). Tomēr tiesiskais novērtējums ir jāveic katram nodarījumam atsevišķi, un nav iespējams pamatot atbildību par vienu noziegumu ar nodibinātu atbildību par citu noziegumu (izņemot, no praktiskā viedokļa, to, ka genocīds lielākajā daļā gadījumu vienlaikus ir arī noziegumi pret cilvēci). Gan Dienvidslāvijas, gan Ruandas, gan arī Sjerraleones un Austrumtimoras tribunālu un tiesu statūti, gan arī Romas Statūti definē šos noziegumus katru atsevišķi.

II. Krimināllikuma un Kriminālkodeksa normas

Materiālo tiesību normas, uz kuru pamata Latvijā ir notikusi starptautisko noziegumu iztiesāšana, pašas par sevi izraisa vairākus kritiskus komentārus. Kriminālkodeksa norma, uz kuras pamata ir notikušas visas līdzšinējās iztiesāšanas, ir “Noziegumi pret cilvēci, genocīds” un tā nosaka atbildību:
“Par noziegumiem pret cilvēci, arī par genocīdu neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara vai miera laikā tādā veidā, kā tie attiecībā uz nozieguma subjektu un nozieguma sastāvu noteikti attiecīgajos konvencionālajos normatīvajos aktos, tas ir, par tīšu rīcību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rases, sociālu, noteiktas kopīgās pārliecības vai ticības cilvēku grupu kā tādu, šādas grupas locekļus nogalinot, nodarot viņiem nopietnus miesas bojājumus vai novedot viņus līdz psihiskai saslimšanai, tīši radot viņiem tādus dzīves apstākļus, kas pilnīgi vai daļēji tos fiziski iznīcina, kā arī šajā pašā nolūkā atņemot vai ierobežojot pamatiedzīvotāju ekonomiskās, politiskās un/vai sociālās cilvēka tiesības”.
Normas nosaukumā likumdevējs ir licis vārdus “Noziegumi pret cilvēci, genocīds”, kas izraisa gluži loģisku jautājumu par to, kas – noziegumi pret cilvēci vai genocīds – ir kriminalizēts ar šo normu? Šī problēma, kas acīmredzot ir izcēlusies no maldīgās premisas, ka noziegumi pret cilvēci ir genocīdam identisks jēdziens, atkārtojas arī pašā normā. Norma iesākas ar vārdiem “par noziegumiem pret cilvēci, tajā skaitā genocīdu (..)”, kas liktu it kā secināt, ka norma aptver gan noziegumus pret cilvēci, gan genocīdu, kas tiek uzskatīts par vienu no noziegumu pret cilvēci veidiem. Tomēr šāds pārsteidzīgs secinājums izrādās nepareizs, jo tālāk likumdevējs turpina, atkārtojot Genocīda konvencijas tekstu un paskaidrojot, ka runa ir tikai “(..) par tīšu rīcību nolūkā pilnīgi vai daļēji iznīcināt cilvēku grupu (..)”.11 Tātad, lai gan formāli pasludinot ievadfrāzē, ka norma attiecas uz visiem noziegumiem pret cilvēci, likumdevējs kvalificē šo izteikumu, sašaurinot sodāmo noziegumu pret cilvēci apjomu uz vajāšanu ar mērķi iznīcināt personu grupu pilnīgi vai daļēji, t.i., uz nodarījumiem, kas tiek saprasti kā genocīds.
Tajā paša laikā likumdevējs, lai gan acīmredzami balstoties uz Genocīda konvenciju ((..) neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara vai miera laikā (..)12), tomēr nepieturas pie tās pilnībā, bet paplašina apjomu. Genocīda konvencijas II pantā noteikto četru grupu uzskaitījumu (nacionālā,13 etniskā, rases, reliģiskā) likumdevējs papildināja ar sociālu grupu un noteiktu kopīgas pārliecības vai ticības grupu, aizliegtajām darbībām pievienojot pamatiedzīvotāju ekonomisko, politisko un/vai sociālo cilvēka tiesību atņemšanu vai ierobežošanu. Šāds normas formulējums liek secināt, ka likumdevējs ir vēlējies definēt genocīdu, bet, tā kā Genocīda konvencijā paredzētais nozieguma sastāvs nevarēja tikt attiecināts uz deportācijām, paplašināja aizliegto grupu skaitu.
Paturot prātā šo likumdevēja darbību, vēl savdabīgāka šķiet atsauce uz to, ka noziegumi pret cilvēci un genocīds tiek aizliegti “(..) tādā veidā, kā tie attiecībā uz nozieguma subjektu un nozieguma sastāvu noteikti attiecīgajos konvencionālajos normatīvajos aktos (..)”. Kādu jēgu likumdevējs ir domājis piedot vārdam “attiecīgie”, ar ko ir kvalificējis konvencionālos normatīvos aktus? Vai tie attiecas uz regulējamo jautājumu vai arī uz Latviju, būdami tai saistoši? Vai īpašā atsauce uz konvencionālajiem normatīvajiem aktiem nozīmē, ka definīcija ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl tā atbilst šiem konvencionālajiem normatīvajiem aktiem? Normas samudžinātais formulējums neļauj sniegt atbildi uz šiem jautājumiem. Izanalizējot šo normu no dažādiem viedokļiem, ir jāsecina, ka likumdevēja nezināšana starptautisko krimināltiesību jautājumos ir radījusi normu, kura sevī savieno pretrunīgas idejas (no vienas puses, pasludinot noziegumu pret cilvēci aizliegumu, no otras puses, sastāva ziņā ierobežojot pantu ar genocīdu; no vienas puses, pasludinot atbilstību starptautiskajām normām, no otras puses, no tām atkāpjoties) un padara ļoti problemātisku kvalitatīvu spriedumu taisīšanu uz šīs normas pamata.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Konstantīns Vaivods
Skaidrojumi. Viedokļi
Rakstveida process administratīvajā tiesas procesā
Administratīvās lietas izskatīšana tiesā ir iespējama ne tikai mutvārdu procesā, bet arī rakstveida procesā. (..) rakstveida procesā lietas apstākļi tiek noskaidroti bez lietas izskatīšanas tiesas sēdē.3 Šāds rakstveida process ...
Tiesību prakse
Par zaudējumu piedziņu
Lai apmierinātu prasību par zaudējumu atlīdzību, nepieciešami vismaz četri priekšnoteikumi - personas prettiesiska rīcība, personas vaina, zaudējumu esamība, kā arī cēloniskais sakars starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.
4 komentāri
Romāns Apsītis
Domu mantojums
Neatkarības deklarācijas pieņemšanas gadadienā
4.maija Deklarācija sastāv no visai garas preambulas ar vēsturisko faktu izklāstu un to novērtējumu, kā arī no lemjošās jeb rezolutīvās daļas, kurā ietverti deviņi punkti. Preambulā rezumēts, ka Latvijas Republikas iekļaušana ...
Jānis Pleps
Domu mantojums
Pie latviešu parlamentārisma saknēm
Šā gada 1.maijā nozīmīga jubileja aprit latviešu parlamentārismam. Pirms astoņdesmit pieciem gadiem uz savu pirmo sēdi sapulcējās Latvijas Satversmes sapulces deputāti. Savās atmiņās viens no redzamākajiem latviešu valstsvīriem ...
Jānis Pleps
Informācija
Administratīvā procesa izspēle: kurš uzvarēs?
AUTORU KATALOGS