Satversmes 48. pants sadala Saeimas atlaišanas tiesības starp Valsts prezidentu un pilsoņu kopumu. Saskaņā ar Satversmes 48. panta pirmo teikumu "Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu". Savukārt saskaņā ar šā panta otro daļu pēc šāda Valsts prezidenta ierosinājuma izdarāma tautas nobalsošana, proti, lēmumu par Saeimas atlaišanu pieņem pilsoņu kopums.
Ārvalstu konstitucionālo tiesību pētnieki Satversmē noteikto Saeimas atlaišanas kārtību vērtē kā unikālu un tikai Latvijai raksturīgu, kurai nav analogu citu valstu konstitūcijās.1 Tas atzīts arī Latvijas konstitucionālajās tiesībās.2
Mūsdienu Latvijas konstitucionālajās tiesībās Satversmes 48. panta regulējums atzīts par nepilnīgu, un konstitucionālajās diskusijās dienaskārtībā ir jautājums par iespējamiem Satversmes 48. panta pilnveidojumiem. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija izdarījusi kategorisku slēdzienu: "Šis 1922. gadā Satversmē iekļautais Saeimas priekšlaicīgas atlaišanas regulējums atzīstams par neefektīvu, jo konstitucionālās varas institūciju pilnvaras nav savstarpēji līdzsvarotas. [..] Savas nesabalansētības dēļ spēkā esošais mehānisms ir par vāju, lai atrisinātu nopietnas parlamentāra rakstura krīzes, kā arī tam, lai tautai dotu iespēju izlemt svarīgu un pretrunīgi vērtētu jautājumu, kas noteiktu valsts turpmākās politikas virzienu."3
Šajā rakstā aplūkota Satversmes 48. panta piemērošanas prakse, proti, analizējot Satversmes spēkā esamības laikā uzkrāto pieredzi, tiks piedāvāti vairāki slēdzieni par to, kādā veidā Valsts prezidents var īstenot Satversmes 48. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības.
Satversmes 48. panta piemērošana
Latvijas konstitucionālajās tiesībās vispārēji atzīts, ka Satversmes 48. pants nav ne reizi piemērots, proti, ne reizi Valsts prezidents nav rosinājis Saeimas atlaišanu.4 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija norādījusi, ka "laikā no 1922. gada novembra līdz 1934. gada maijam neviens Latvijas Valsts prezidents neierosināja Saeimas atlaišanu, un šis mehānisms palika bez prakses".5
Komisija arī atzinusi, ka "vēstures literatūrā trūkst norāžu, ka šī mehānisma izmantošana laikā starp 1922. un 1934. gadu jebkad būtu apsvērta praksē".6 Šādam viedoklim gan nevar pilnībā piekrist, jo atsevišķos avotos var atrast norādes, ka Saeimas atlaišana varētu būt politiskās dienaskārtības jautājums. Tomēr vērā ņemama ir Konstitucionālo tiesību komisijas veiktā situācijas analīze starpkaru periodā, lai norādītu uz iemesliem, kāpēc Saeimas atlaišana nav tikusi ierosināta.
Konstitucionālo tiesību komisija kopumā identificējusi četrus iemeslus:
"1) nav bijis iemesla atlaist Saeimu. Ņemot vērā, ka tikai Valsts prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu, iespējams, ka neviens prezidents neizmantoja šo mehānismu, jo nebija attiecīgas nepieciešamības;
2) Valsts prezidents ir vēlējies atlaist Saeimu, bet Satversmē noteiktā procedūra, kas paredz iespējamu amata zaudēšanu, tik ļoti atturējusi no šāda soļa, ka tas nav ticis sperts;
3) prezidents ir vēlējies atlaist Saeimu, bet krīzes situācija varēja rasties neilgi pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām (toreiz Saeimas pilnvaru laiks bija trīs gadi) un situācijas atrisinājumam nevajadzēja rosināt esošās Saeimas atlaišanu, bet gan pagaidīt, lai problēma atrisinās citādi (pati no sevis) – kārtējās vēlēšanās;
4) prezidents ir vēlējies atlaist Saeimu, taču jaunas vēlēšanas nebija tas veids, kādā varētu atrisināt problēmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes