Kopš 2010. gada 1. novembra Latvijā ir spēkā jauns Maksātnespējas likums. Publiskajā telpā līdz šim jau ir apspriesti gan atsevišķi jaunā likuma institūti, gan arī likums kopumā. Ir izskanējuši gan atzinīgi vārdi, gan arī kritika, tostarp pat apšaubot jauna likuma nepieciešamību kā tādu. Neskatoties uz dažādajiem viedokļiem, vismaz vienā jautājumā valda vienprātība – salīdzinājumā ar iepriekšējo jaunais likums balstās uz daļēji atšķirīgu izpratni par maksātnespējas procedūru mērķiem un uzdevumiem, kā arī atšķirīgu izpratni par valsts un procesa dalībnieku (parādnieka, kreditoru, administratoru) lomu maksātnespējas procesā.
Lai turpmākās diskusijas dalībniekiem, likuma piemērotājiem un citiem interesentiem būtu pilnīgāks priekšstats par apspriežamajām tēmām, savā rakstā mēģināšu atbildēt uz jautājumiem, kāpēc bija nepieciešams jauns likums un kādas ir jaunā likuma pamatnostādnes. Vienlaikus aplūkošu atsevišķus vispretrunīgāk vērtētos jaunā likuma institūtus.
Runājot par maksātnespējas tiesību nozari, parasti tiek nošķirta juridisko personu maksātnespēja no fizisko personu jeb patērētāju maksātnespējas. Šā raksta ietvaros koncentrēšos uz jaunā likuma aplūkošanu tikai no juridisko personu perspektīvas. Turklāt, ņemot vērā, ka absolūti lielākā daļa juridiskās personas maksātnespējas procedūru klienti ir komersanti, rakstā tiks likts uzsvars uz maksātnespējas regulējuma un komercdarbības vides mijiedarbību.