ŽURNĀLS Numura tēma

Mātes stāvoklis var būt sievietes dzimuma augstākais līmenis, tajā pašā laikā ir situācijas, ka maternitāte ir smaga nasta sievietei. Bioloģisku un sociālu iemeslu dēļ tieši sievietēm atbildība šajā jomā joprojām saglabājas īpaši liela. Grūtniecība ievērojami izmaina sievietes esošo un ietekmē visu turpmāko dzīvi, tāpēc sievietes reproduktīvās tiesības un grūtniecība ir saistītas ar tiesībām uz sievietes dzīvību, brīvību, drošību, veselību (fizisko un psiholoģisko), privāto un ģimenes dzīvi, godu un cieņu. Papildus minamas arī tādas sievietes intereses kā tiesības uz laimi, realizēt savu individuālo dzīves plānu, izmantot savu potenciālu citās dzīves jomās (karjerā, izglītībā).

Mūsdienās sievietes autonomija reproduktīvajās tiesībās, tai skaitā brīva pieeja ģimenes plānošanas pakalpojumiem, ir vispārēji saistīta ar sievietes vērtību un lomu sabiedrībā (un radikālākie uzskati ir tādi, ka abortu ierobežojums ietekmē (kontrolē) sieviešu seksualitāti).¹ Tiek norādīts, ka katram indivīdam ir absolūtas pašnoteikšanās tiesības, tai skaitā plānot bērnu radīšanu, noteikt starplaikus starp bērniem atkarībā no savām vēlmēm un dzīvesveida, kā arī pārvarēt neplānotu grūtniecību. Aizliegumi šajā jomā ir uzskatāmi par diskrimināciju uz dzimuma pamata, jo rada neproporcionāli smagas sekas tieši sievietēm. Kanādas Augstākā tiesa lēma, ka valsts, piespiežot sievieti iznēsāt bērnu (draudot ar kriminālām sankcijām), veic absolūtu interferenci sievietes ķermenī, jo sievietei ir tiesības kontrolēt, brīvi un atbildīgi lemt par savām reproduktīvajām funkcijām.²

Bērna tiesības uz dzīvību

Svarīgākais abortu pretinieku (t.s. pro-life groups) arguments ir nedzimušā bērna tiesības uz dzīvību (dažkārt manifestētas kā absolūta rakstura, nedzimušo pilnībā pielīdzinot dzīvam cilvēkam). Taču šim striktajam viedoklim pretrunā ir tas, ka vēl joprojām kaut aptuveni zinātniski nav pierādīts, kurā brīdī kopš ieņemšanas sākas cilvēks, un šajā aspektā dominē tikai reliģiskas, filozofiskas, kultūras vai medicīniskas hipotēzes.

Sieviete un tās gaidāmais bērns ir savstarpēji vienoti un nedalāmi, nevis pretēji, tāpēc nedrīkst pretstatīt potenciālā bērna intereses sievietes interesēm vai pat embriju izvirzīt kā prioritāru pār sievieti.³ Embrijs vēl nav uzskatāms par mazuli, bet tikai tā potenciālu, jo embrijam vēl nepiemīt cilvēciskas pazīmes un īpašības, un embrijs nav dzīvotspējīgs bez mātes, kas jau ir cilvēks ar piemītošām cilvēktiesībām. Sieviete ir jāuzlūko kā persona, nevis tikai kā "embriju iznēsājošs konteiners", tāpēc sievietes vajadzībām ir veltāmas lielākas rūpes, salīdzinot ar nedzimušo, un embrija tiesības nevar prevalēt pār sievietes tiesībām.

Tradicionāli aborta veikšanai pēc sievietes vēlmes ir noteikts laika limits – apmēram grūtniecības pirmais trimestris, kad auglis vēl nav attīstījies. Turpmāk, pārsvarā grūtniecības otrajā trimestrī, ir pieļaujams veikt abortu medicīnisku iemeslu dēļ, un pastāv stingra, uz medicīniskiem datiem balstīta kontrole (ja ir apdraudēta sievietes vai gaidāmā bērna dzīvība vai veselība, nepieciešams medicīniskās komisijas atzinums utt.). Savukārt pēdējā grūtniecības trimestrī, kad bērnam jau jāizrāda dzīvības pazīmes (kustības), abortu neveic. Tādējādi tieši aborta ierobežojošais termiņš kalpo kā bērna dzīvības aizsardzības mehānisms (izvērtējot, vai tiešām embrijs ir noformējies par potenciāli dzīvotspējīgu cilvēku).