Pagājušajā nedēļā divu dienu vizītē Latvijā ieradās Turkmenistānas autoritatīvais prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs. Pēdējos gados Turkmenistānā novērojama atgriešanās pie vadoņa kulta un acīmredzama cilvēktiesību ignorēšana. Cilvēktiesību organizācijas Freedom House 2010. gada ziņojumā par preses brīvību pasaulē Turkmenistāna ierindota priekšpēdējā – 195. vietā, apsteidzot tikai Ziemeļkoreju. Neskatoties uz cilvēktiesību pārkāpumiem, Latvijas un Turkmenistānas valsts vadītāji apsprieda tikai valstu ekonomiskās sadarbības paplašināšanu.
Ikreiz, kad Latviju apmeklē "defektīvas demokrātijas" valsts vadītājs vai arī šīs valstis apmeklē Latvijas valsts amatpersonas, rodas jautājums par mūsu valsts vērtībām. Šādās starpvalstu vizītēs priekšroka tiek dota nevis vispāratzītām vērtībām – demokrātijai un tiesiskumam –, bet izdevīgumam – ekonomiskām interesēm.
Jāatceras, ka tā nav tāda attieksme, kuru mēs gaidījām no Rietumeiropas un pārējās pasaules valstīm Latvijas okupācijas laikā. Tolaik bijām neapmierināti, ja brīvās pasaules valstis uz mūsu lūgumiem neatsaucās. Šobrīd mēs paši uzvedamies līdzīgi. Esam aizmirsuši, cik svarīgs ir kaut morāls atbalsts tiem cilvēkiem, kas valsts politiskā režīma dēļ nespēj baudīt cilvēkam dabiski piemītošās brīvības un tiesības.
Protams, nedrīkst pilnībā izslēgt sadarbību arī ar šādām valstīm, tomēr nedrīkst arī izlikties, ka viss būtu kārtībā. Ikreiz ir jāuzsver, ka demokrātija un tiesiskums ir labākā valsts pārvaldības forma, kas garantē galvenā valsts mērķa – cilvēka cieņas un brīvības – sasniegšanu.
Latvijai un līdzīgām valstīm, kas nesenā pagātnē pieredzējušas dažādus politiskos režīmus un saprot to priekšrocības un trūkumus, jābūt aktīvām cilvēktiesību vērtību sludinātājām un aizstāvēm. Garants valstu neatkarībai un demokrātijai ir nevis ieroči, bet līdzīgi domājošie. Tāpēc taisnīgums nav vērsts uz sevi vien – valsts iekšienē, bet arī uz āru – starptautiskajās attiecībās. Valsts un tauta var būt mūžīga, tikai rīkojoties nevis pēc izdevīguma principa, bet taisnīgi un atbilstoši tajā pieņemtajām vērtībām.
Filozofiskajai diskusijai par kolīziju starp valsts rīcības taisnīgumu un izdevīgumu ir sena vēsture, kas nodarbināja arī seno grieķu un romiešu domātāju prātus. Vieni iestājās par to, ka bez netaisnības nevar veiksmīgi pārvaldīt valsti, savukārt citi uzskatīja, ka valstij nav nekā naidīgāka par netaisnību un valsts ir pārvaldāma un uzturama tikai ar lielu taisnīgumu. Platons un Aristotelis uzskatīja, ka taisnīgums ir visslavējamākais tikums, kas nerodas no mantas, bet no tikuma cilvēkam tiek manta. Tāpēc taisnīgums ir daudz dārgāks par zeltu.
Līdz ar to taisnīguma priekšā jāatkāpjas izdevīgumam, nevis otrādi, jo labums, kas gūts divkosīgi, nav patiess un derīgs.