ŽURNĀLS Redaktora sleja

Izlasot rakstu, domāju, ka demokrātija un tiesiskums nav tik vienkārši tiesiskas valsts un sabiedrības elementi, kā tas varētu likties, sabiedrībai būtu jāmācās apzināties, ka tā ir visas šīs milzīgās sistēmas daļa, kas pilnvērtīgi var iesaistīties tās pilnveidošanā . Vienlaikus nebūtu pareizi apgalvot, ka tiesas strādā tādā, vai šitādā ātrumā vai kvalitātē. Tās ir tikai sekas, par kurām atbildība būtu jānes visiem kopēji. Valstij ir ļoti svarīga starpinstitūciju - valsts un sabiedrības sadarbība. Pati sabiedrība uzliek valstij šo \"tiesisko procesu sarežģīšanas pienākumu\", jo praksē reti, kurš iedomājas, ka varētu sekot un ievērot \"labas ticības\" principu, kas izriet no CL 1.panta. Ja šis princips tiktu ievērots no valsts un sabiedrības puses, tad domāju, ka nevajadzētu sarežģīt daudzus tiesiskus procesus valstī. Tāpēc būtu jāuzdod jautājums, vai valsts un sabiedrība ir gatava manīt savu apziņu? Atsevišķs problēmjautājums valstī ir valsts institūciju savstarpēja sadarbība un privātpersonu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība no valsts puses!

Izlasot rakstu domāju, ka demokrātija un tiesiskums nav tik vienkārši tiesiskas valsts un sabiedrības elementi, kā tas varētu likties, sabiedrībai būtu jāmācās apzināties, ka tā ir visas šīs milzīgās sistēmas daļa, kas pilnvērtīgi var iesaistīties tās pilnveidošanā . Vienlaikus nebūtu pareizi apgalvot, ka tiesas strādā tādā, vai šitādā ātrumā vai kvalitātē. Tās ir tikai sekas, par kurām atbildība būtu jānes visiem kopēji. Valstij ir ļoti svarīga starpinstitūciju - valsts un sabiedrības sadarbība. Pati sabiedrība uzliek valstij šo \"tiesisko procesu sarežģīšanas pienākumu\", jo praksē reti, kurš iedomājas, ka varētu sekot un ievērot \"labas ticības\" principu, kas izriet no CL 1.panta. Ja šis princips tiktu ievērots no valsts un sabiedrības puses, tad domāju, ka nevajadzētu sarežģīt daudzus tiesiskus procesus valstī. Tāpēc būru jāuzdod jautājums, vai valsts un sabiedrība ir gatava manīt savu apziņu? Atsevišķs problēmjautājums valstī ir valsts institūciju savstarpēja sadarbība un privātpersonu tiesību un tiesisko interešu aizsardzība no valsts puses!

Šajā nenoliedzami nepieciešamo pārmaiņu procesā tiesu vara izturas nevis kā subjekts, bet objekts. Kādēļ tā?

=====================

Tādēļ, ka tiesu varai tieši kā \\\"tiesu varai\\\" ir ierobežotas iespējas jebkādu reformu ierosināšanā un īstenošanā - tie ir konkrētās lietas ietvari, konkrētā lietā izskatāmās tiesiskās attiecības, kur tiesu vara izpaužas dažāda veida nolēmumos.

Atbilstoši Satversmei, likumdošana ir Saeimas un tautas kompetence, likumu izpilde un personālijas - izpildvaras kompetence.

Pat ja kāds tiesnesis (tiesneši) ārpus konkrētas lietas izspriešanas izsaka kādus priekšlikumus, piedalās pārvaldes vai pašpārvaldes institūciju darbībā, tad funkcionāli šis tiesnesis nepārstāv tiesu varu.

Šāda \\\"varas dalīšana\\\" pati par sevi nav ne laba, ne slikta, tā vienkārši ir conditio sine qua non tiesiskas valsts pastāvēšanai.

Vienkāršs piemērs - Pēteris Dzalbe ir Senāta Krimināllietu departamenta senators un arī Centrālās vēlēšanu komisijas loceklis, tomēr tāpēc CVK nekļūst par tiesu varu.

Latvijas tiesu problēmas - t.sk. lēnums, neefektivitāte, voluntārisms, prettiesiskums - lielā mērā rodas tieši no tā, ka daudzi tiesneši pat sava tiešā darba - tiesas spriešanas - vietā vairāk sāk nodarboties ar politiku ar politiskiem instrumentiem vai izpildvaru ar izpildvaras instrumentiem, kas, savukārt, negatīvi ietekmē tiesu varas funkcijas.

Attiecībā uz viedokli - jāpiekrīt Mārupietei.

Attiecībā uz sistēmu kopumā - tās būtiskākie mīnusi ir tiesnešu mūžīgums un personīgās atbildības trūkums par lēmumiem.

Un vēl viens liels mīnuss - tiesnešu (ne visu, protams)naidīgās attiecības ar loģiku.

Kam domata ir Tieslietu padome?

Kāpēc gan Jūs domājat, ka kādam - vienam - vispār būtu jārunā visas tiesu varas vārdā? Kāpēc mēs neredzam ne šo vienu, ne vispār nevienu, kurš par to runātu? Piemēram, tiesnesim X ir viedoklis, - viņš to arī var akcentēt kā savu, nevis visa tiesnešu kosrpusa viedokli. Šim piemēram, iespējams, sekos tiesnesis Y, pēc tam varbūt Z. Un kāpēc gan arī nevarētu tapt kāda preses relīze konkrētas tiesas vārdā?! Varbūt tiesnešiem visupirms ir jāmēģina sanākt kopā savā tiesā, apgabalā, novadā un par kaut ko vienoties? Pēc tam šo vienošanos kā viedokli publiskot. Runa jau ir par to, ka tiesnešu viedokļa nav vispār.

Varbūt jāsāk ar mazumiņu, ar vienu solīti...

Bieži vien tiek izteikti pārmetumi, ka tiesu darbu mēģina uzlabot tikai no ārpuses, bet pašas tiesas labākajā gadījumā ir pasīvas vērotājas vai arī pat pretojas tam. Taču, manuprāt, šāda viedokļa paudēji ne vienmēr izprot vienu būtisku lietu.

Latvijā ir vairāk kā 500 tiesnešu. Vai kāds var pateikt, kurš tad ir tas, kurš ir tiesīgs runāt visas tiesu varas vārdā? Augstākās tiesas priekšsēdētājs noteikti nav, jo viņam nav nekādu pilnvaru pārstāvēt apgabaltiesu tiesnešu vai rajona tiesu tiesnešu viedokli. Tas, ko viņš saka ir vienkārši viņa viedokli, kurš varbūt kādreiz sakrīt ar manu viedokli, bet kādreiz nesakrīt. Līdz ar to rodas jautājums, kādā veidā tad sabiedrība sagaida to viedokli no iekšpuses. Manuprāt, daudzi nav padomājuši, ka tiesu varas organizācija pēc definīcijas nepieļauj iespēju paust kaut kādu vienotu viedokli. Tiesnešu konference? Tas nav nopietni, jo nav iespējams 400 cilvēkiem uz vietas par kaut ko nopietnu izdiskutēt un vienoties.

Turklāt nav jau tā, ka tiesneši paši neko nedara. Pati strādāju administratīvajā tiesā un varu teikt, ka daudzi priekšlikumi pēdējiem grozījumiem Administratīvā procesa likumā nāca tieši no tiesnešiem. Tiesnešu pārstāvji piedalījās arī likumprojektu izskatīšanā. Tiesneši no dažādām tiesām regulāri piedalās dažādās darba grupās. Es redzu, kā vismaz mūsu tiesā nemitīgi tiek domāts par to, kā varam ātrāk un efektīvāk izskatīt lietas. Līdz ar to mēs noteikti iesaistāmies tiesu darba uzlabošanā. Protams, preses relīzes par to netiek rakstītas.

Ko vēl vajadzētu darīt? Rakstīt koncepcijas diez vai būs tiesnešu darbs.

Ja runā par tiesu varas lēnīgumu, tad šeit atkal ir jautājums, cik daudz tā ir pašas tiesu varas vaina. Mani novērojumi liecina, ka vismaz saviem kolēģiem es nevaru pārmest lēnu darbu. Cita problēma ir tā, ka jaunam tiesnesim, sākot darbu, iedod kādas 150 lietas, un pēc tam jau arī visu laiku lietas nāk klāt. Reāli tiesnesis vienai lietai patērē vidēji 1-2 darbdienas, kas, manuprāt, drīzāk ir par maz, nevis par daudz. Līdz ar to tas, ka viņš lietu skata pēc pusotra gada, ir atkarīgs nevis no viņa strādāšanas ātruma, bet gan vecā lietu uzkrājuma tiesā, kurš izveidojās galvenokārt tāpēc, ka pašā sākumā nebija nepieciešamais tiesnešu skaits.

Es noteikti negribu apgalvot, ka viss ir ideāli. Ir lietas, ko var uzlabot arī tiesnešu un tiesu darbā. Taču es redzu, ka mēs to cenšamies darīt, vienkārši par to netiek īpaši publiski ziņots.

Par traku ir šis Jūsu apraksts, piedodiet, cienītais! Negaumīgs pārspīlējums.

Domāju, ka tiesnešu iecelšana uz mūžu rada viņiem lielu visatļautības un nesodāmības sajūtu!

Tiesu korupcija ir sasniegusi tādu līmeni, ka viņiem ne līdz reformām. Viņiem galvenais uzmanīt, lai procesa dalībnieki būtu uz ceļiem. Piemēram, Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā tiesu darbinieki brēc, ka pārvietoties pa garajiem koridoriem drīkst tikai rāpus un sliekšņiem nedrīkst pieskarties, jo tur mitinoties tiesiskuma iļģis, kuru varot aizbaidīt. Manai vecajai māmuļai kā vēzim bija jarāpo tiesas zālē, kur tiesnese lietas rezultātu zīlēja, metot kauliņus. Saprotams, ka rāpojot pa grīdu no kabatas izkrita maks, mobilais un auto atslēgas, ko savāca mūžam badīgie un zaglīgie tiesas darbinieki.