ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Direktīvas normu klasifikācija

Direktīvas struktūra juridiskajā literatūrā ir maz pētīta. Tradicionāli direktīvas kā tiesību akta uzbūvē tiek izdalīts tās nosaukums, preambula, galvenā daļa (pamatteksts) un pielikumi.¹ Direktīvas pamatteksta normas sīkāk analizētas Tieslietu ministrijas izstrādātajā Eiropas Savienības tiesību aktu ieviešanas rokasgrāmatā, klasificējot tās pēc to faktiskā adresāta.² Savukārt ārvalstu literatūrā pieejams tiesību zinātnieces Sašas Prešālas direktīvas pamatteksta normu iedalījums, kur tās klasificētas pēc to funkcijām.³ Lai iespējami visaptveroši atspoguļotu ar direktīvas implementāciju saistītās nianses, raksta autore piedāvā šādu direktīvas normu jeb vienību iedalījumu: 1) preambula; 2) tiesību akta sastāvdaļas; 3) normas, kas noteic pienākumus un tiesības privātpersonām; 4) normas, kas paredz dalībvalsts rīcības brīvību; 5) norādes normas; 6) normas, kas noteic dalībvalsts pienākumus direktīvas prasību piemērošanai pēc būtības; 7) normas, kas noteic dalībvalsts formālos pienākumus saistībā ar direktīvas pārņemšanu; 8) normas, kas noteic ES institūciju pienākumus un tiesības; 9) pielikumi.

Preambula

Preambula ir specifiska ES tiesību aktu, tai skaitā direktīvu, sastāvdaļa. Tā norāda uz direktīvas izdošanas juridisko pamatu, kā arī ietver apsvērumus, balstoties uz kuriem ir izstrādāts attiecīgais tiesiskais regulējums. Lai arī preambulas teksts nacionālajā tiesību sistēmā nav jāpārņem, ikviena direktīvas pamatteksta norma, kuras vārdiskā jēga pārņemšanā rada šaubas, ir tulkojama kopsakarā ar attiecīgo preambulas apsvērumu. Pētījumā, kurā analizēta Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) darbība juridiskā aktīvisma aspektā un cita starpā kritizēta EST "iedvesmošanās" no tādām politiskām normām kā ES tiesību aktu preambulas, atspoguļoti dažādi viedokļi par preambulās ietverto apsvērumu juridiski saistošo raksturu.

Vieni norāda, ka šādām normām, kas satur tiesību akta mērķus, nav juridiski saistoša rakstura. Savukārt citi apgalvo, ka preambulas jāuzskata par tiesību normām, nevis tikai politiskās rīcības ietvaru, ņemot vērā, ka valstij jāatbild par tām pretēju rīcību.⁴ Ievērojot, ka būtībā ikviens tiesību akts atspoguļo politisko gribu, raksta autores ieskatā, nav iedomājama tāda tiesību normu interpretācija, kas ir pretēja šai gribai. Turklāt, neskatoties uz kritiku, kas tiek veltīta EST, tā aizvien neskaidrās direktīvu normas tulko kopsakarā ar attiecīgajiem direktīvas preambulā ietvertajiem apsvērumiem.⁵

Tiesību akta sastāvdaļas

Nākamais direktīvas normu veids ir tiesību akta sastāvdaļas, kas ietver terminus skaidrojošās normas; normas, kas noteic tiesību akta reglamentācijas priekšmetu un jomu un spēkā stāšanās noteikumus.

Nacionālajā normatīvajā aktā terminus skaidro, ja terminā izteiktajam jēdzienam ir īpaša nozīme ar attiecīgo normatīvo aktu regulējamās nozares ietvaros vai ja jākonkretizē tajā izteiktā jēdziena izpratnes robežas.⁶ Līdzīgi kā nacionālajos tiesību aktos, arī direktīvās tās pamatteksta pirmajos pantos tiek skaidrots direktīvā lietoto terminu saturiskais tvērums.⁷ Ievērojot šo normu mērķi, pašas par sevi tās nerada pārņemšanas pienākumu.

Līdz ar to, implementējot direktīvu, ir jāvērtē, vai pastāv objektīva nepieciešamība tajā ietvertos terminu skaidrojumus pārņemt nacionālajā tiesību sistēmā.