Sacīkstes principa ietvaros civilprocesuālajā tiesvedībā būtiska nozīme ir lietas dalībnieku iesniegtajiem pierādījumiem un to pietiekamībai, lai tiesa nešaubīgi varētu konstatēt noteiktu apstākļu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietā. "Sacīkstes princips ir pieskaitāms pie civilprocesa kopējiem jeb vispārīgajiem principiem, kura uzdevums ir nodrošināt likumības un līdztiesības ievērošanu nolēmumu pieņemšanas procesā, vienlaicīgi garantējot tiesneša neitralitāti un objektivitāti. Tādējādi tiesnesis, kurš nav iesaistīts pierādījumu vākšanā un nerealizē objektīvo izmeklēšanu, ir daudz neitrālāks un objektīvāks",1 ja sacīkstes princips tiek saistīts ar lēmuma pieņemšanas procedūru. Tomēr būtiskākais akcents sacīkstes principa realizēšanā ir liekams tieši uz pierādījumu vākšanu, atlasi un iesniegšanu lietā, kuru veic strīda puses.
Analizējot sacīkstes principa ietekmi uz civilprocesuālo tiesvedību, jāatzīst, ka civiltiesiskā strīda pusei nepastāv likumā noteikts tiešs ierobežojums pierādījumu iesniegšanas skaita vai apjoma ziņā. Lietas dalībniekam ir pieļaujams pēc iespējas pilnīgāk pamatot ar pierādījumiem visus apstākļus, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā un celtās prasības robežās. Vienīgie ierobežojumi pierādījumu iesniegšanā ir noteikti Civilprocesa likuma2 (turpmāk – CPL) 94. pantā, kurš noteic, ka tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, CPL 95. pantā, paredzot, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus un CPL 73.1 pantā noteiktais regulējums saistībā ar gadījumiem, kad lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tajā skaitā sniedzot tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcinot lietas vai jautājuma izskatīšanu.
Juridiskajā literatūrā vairākkārt ir norādīts uz sacīkstes principa pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem,3 tādējādi akcentējot ne tikai sacīkstes principa pozitīvos ieguvumus, bet arī norādot iespējamās negatīvās sekas, kuras rodas no lietas dalībnieka nespējas kvalitatīvi realizēt sacīkstes principu attiecībā uz pierādīšanas nastu, kas noteikta CPL 93. panta pirmajā daļā, t.i., katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Tiesu spriedumos nereti ir vērojams konstatējums, ka attiecīgais lietas dalībnieks nav iesniedzis pierādījumus par lietā nozīmīgu apstākli un šī iemesla dēļ attiecīgajai strīda pusei tiek taisīts negatīvs spriedums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes