Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Aptauja

10. Novembris 2020 /Nr.45 (1155)

Huligānisms internetā: vai vārda brīvībai ir robežas
SATURA RĀDĪTĀJS

Pandēmija visā pasaulē un arī Latvijā izraisījusi ne vien veselības aprūpes pārslodzi, bet arī ekonomisko krīzi un asu sociālo spriedzi: cilvēki ir nobažījušies par savu veselību un dzīvību, kā arī labklājību, darba ņēmēji zaudē darbu vai ir spiesti piedzīvot ienākumu samazināšanos, savukārt uzņēmēji sastopas ar nepārvaramām grūtībām. Neizpratni un nedrošību vairo arī valdības noteikto pretepidēmijas pasākumu biežā mainība un publiskās domstarpības starp epidemiologiem, ārstiem un dažādu spēku politiķiem par optimālajiem rīcības scenārijiem. Pieaugot otrajam pandēmijas vilnim un līdz ar to arī valdības noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem, sabiedrībā aug šīs spriedzes radīts protesta noskaņojums un pretreakcija – nevēlēšanās ievērot noteikumus, kuru mērķis ir iegrožot infekcijas izplatību.

Situācija tiek īpaši uzkurināta sociālajos tīklos un interneta portālu komentāros, kur līdz ar viltus ziņām (Covid-19 noliegšana un citas sazvērestības teorijas) pastāvīgi izskan aicinājumi pārkāpt likumu – nenēsāt maskas un neievērot citus valdības noteiktos drošības pasākumus. Iepriekš nekad nepieredzētā apmērā internetā vērojama arī agresija un naids – ne vien rupji un aizskaroši komentāri, bet arī aicinājumi fiziski uzbrukt un pat nogalināt ne tikai politiķus, bet arī epidemiologus, mediķus u.c. Šāda veida informācija internetā tiek papildināta arī ar video un foto, kur attēlota likuma pārkāpšana, piemēram, sabiedrisko vietu un medicīnas iestāžu apmeklējumi bez sejas maskas utt.

Vienlaikus izskan informācija, ka Latvijā nav normatīvā regulējuma, ko varētu piemērot pret viltus ziņu izplatītājiem internetā un personām, kas publiski demonstrē likuma pārkāpšanu un aicina uz to citus, kā arī kūda uz vardarbību pret konkrētiem cilvēkiem vai cilvēku grupām (politiķiem, mediķiem u.c.) un aicina traucēt dažādu institūciju (medicīnas iestāžu, iepirkšanās vietu utt.) darbību.

Tomēr, vēršoties pret šādiem publiski paustiem viedokļiem un aicinājumiem, nedrīkst aizmirst par vienu no demokrātiskas un tiesiskas valsts stūrakmeņiem – vārda brīvību, kas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra Latvijā ir aizliegta.

"Jurista Vārds" uzrunāja ekspertus, lai noskaidrotu, vai Latvijā ir spēkā esošas tiesību normas, saskaņā ar kurām iespējams noteikt administratīvo atbildību vai kriminālatbildību par internetā izplatītām viltus ziņām attiecībā uz pandēmiju, aicinājumiem pārkāpt epidemioloģiskās drošības pasākumus, kā arī aicinājumiem vērsties pret personām, kas veic epidēmijas ierobežošanas pasākumus. Ekspertiem tika arī vaicāts, vai būtu nepieciešamība šādas normas radīt (ja tādu šobrīd nav), kā arī tika uzdots jautājums par cilvēktiesību aizsardzību, proti, vai tiesību aizsardzības iestāžu eventuālā darbība, ierobežojot šādas pret likuma varu un epidemioloģisko drošību vērstas personu publiskas aktivitātes, nebūtu drauds vārda brīvībai Latvijā?

 


Foto: Boriss Koļesņikovs

Foto no personīgā arhīva

Uldis Zemzars
Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietnieks

Jolanta Laura
Tieslietu ministrijas Valststiesību departamenta Administratīvās atbildības politikas nodaļas vadītāja

Atbildība, izplatot tiesiski nepieļaujamu informāciju

1. Vai varat minēt spēkā esošas tiesību normas, saskaņā ar kurām varētu noteikt administratīvu atbildību vai kriminālatbildību par šādām darbībām – viltus ziņu izplatīšana, foto un video, kuros redzamas prettiesiskas darbības, aicinājumi neievērot likumu?

Par atbildību virtuālajā vidē

2010. gada 13. aprīlī Ministru kabinetā atbalstītajā informatīvajā ziņojuma "Par tiesiski nepieļaujamas informācijas aprites ierobežošanu virtuālajā vidē" (MK 2010. gada 13. aprīļa sēdes prot. Nr. 19, 26. §) tika secināts, ka nav nepieciešams noteikt vispārīgu atbildību par tiesiski nepieļaujamas informācijas izplatīšanu internetā, jo jau pašreizējais tiesiskais regulējums paredz atbildību par likumpārkāpumiem, kas var būt izdarīti, izplatot tiesiski nepieļaujamu informāciju. Administratīvās atbildības likumā (turpmāk – AAL) un Krimināllikumā (turpmāk – KL) nav izdalītas sevišķas pazīmes, kas paredz īpašu atbildību, ja administratīvais pārkāpums vai noziedzīgais nodarījums izdarīts virtuālajā vidē. Atbildība par likumpārkāpumiem paredzēta vienāda neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpums izdarīts virtuālajā vai reālajā vidē, jo virtuālajā vidē izdarīts likumpārkāpums ir tāds pats likumpārkāpums, kā izdarītais reālajā vidē, atšķiras tikai tā izdarīšanas vieta un veids, kas nekādi neietekmē attiecīgā likumpārkāpuma juridisko kvalifikāciju.

Atbildība par viltus ziņu izplatīšanu

Ievērojot minēto, viltus ziņu gadījumā personas var tikt sauktas pie atbildības saskaņā ar Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. panta "Sīkais huligānisms" par sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas kā vispārpieņemto uzvedības normu pārkāpšana un personu miera, iestāžu, komersantu, citu institūciju darba traucēšana vai savas vai citu personu drošības apdraudēšana, vai pēc KL 231. panta "Huligānisms" par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu un uzņēmumu darbu. Internets un digitālā vide juridiski nav nodalīta no reālās vides. Internetā pastāv tie paši noteikumi, kas reālajā vidē. Arī viltus ziņu izplatīšana tiek identificēta kā huligānisms, traucējot sabiedrisko mieru, kas paredz kriminālatbildību.

Piemēram, 2018. gada jūlijā Valsts policijas Kibernoziegumu apkarošanas nodaļa sāka kriminālprocesu pēc KL 231. panta saistībā ar vairāku uzņēmēju un valsts iestāžu pārstāvju iesniegumiem par to, ka interneta vidē tiek izplatītas ar drošības apdraudējumu saistītas ziņas, kas izraisījušas sabiedrisko rezonansi un neizpratni par likumību. Izplatoties ziņām, tika rupji traucēts sabiedriskais miers un vairāku uzņēmumu un valsts iestāžu, kas atbild par rīcību neatliekamos gadījumos, darbība, uzskata apsūdzība. Policija izmeklēšanā secināja, ka kopumā internetā atrodamas vismaz septiņas analoģiska satura interneta vietnes, kurās parādījās viltus ziņu saturs – tv-play.lv, neticams.net, redzams.lv, redzams.net, kasjauns.net, parvisu.net un atklats.com. Tās uzturēja vairākas personas, lai ar viltus ziņām dalītos sociālajos tīklos, tādējādi apzināti maldinot sociālo tīklu lietotājus un pievilinot viņus apmeklēt šīs viltus ziņu lapas. Personas bija apzināti publicējušas nepatiesu informāciju par dažādu veidu traģēdijām, ceļu satiksmes negadījumiem, kataklizmām, nelaimes gadījumiem, ieskaitot lielveikala sabrukšanu, lidmašīnas katastrofu, autobusa sadursmi, un citas nepatiesas ziņas ar mērķi piesaistīt pēc iespējas lielāku apmeklētāju auditoriju. Ģenerālprokuratūra šī gada februārī sniedza informāciju, ka pašreiz ir uzsākti vēl vismaz četri kriminālprocesi pēc KL 231. panta par viltus ziņu izplatīšanu.

Jāņem vērā, ka, stājoties spēkā Administratīvās atbildības likumam, ir notikušas būtiskas izmaiņas saistībā ar atteikšanos no vainas jēdziena un vainas formām, aizstājot to ar vainojamības jēdzienu. Līdz ar to tiesību normu piemērotājiem, saucot personu pie administratīvās atbildības, nav pienākuma vērtēt personas psihisko attieksmi pret izdarīto pārkāpumu un vairs nav jānoskaidro, vai pārkāpums ir izdarīts ar nodomu vai aiz neuzmanības. Vainojamības koncepts paredz, ka, lai atzītu personu par vainojamu, ir pietiekami konstatēt, vai attiecīgā darbība vai bezdarbība ir attiecināma uz konkrēto personu.

Atbildība par epidemioloģiskās drošības noteikumu neievērošanu

Personas saucamas pie administratīvās atbildības saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 37.5 pantu "Epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšana" par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu, ja tas var radīt risku cilvēku veselībai. Savukārt saskaņā ar KL 140. pantu "Sanitāri higiēniskās un epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšana" personas saucamas pie kriminālatbildības par sanitāri higiēniskās vai epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi epidēmiju vai citas smagas sekas.

Atbildība, kad pandēmijas laikā valstī tiek izsludināta ārkārtējā situācija

Personas saucamas pie administratīvās atbildības saskaņā ar likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 21. pantu par ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu. Savukārt saskaņā ar KL 225.1 pantu "Ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā noteikto ierobežojumu un aizliegumu pārkāpšana" personas saucamas pie kriminālatbildības par ārkārtējās situācijas laikā noteikto ierobežojumu vai aizliegumu pārkāpšanu, ja ar to radīts būtisks kaitējums valsts varai vai pārvaldības kārtībai, vai ar likumu aizsargātām personas interesēm.

Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka saskaņā ar KL 48. panta pirmās daļas 9. punktu par atbildību pastiprinošu var atzīt šādu apstākli – noziedzīgais nodarījums izdarīts, izmantojot sabiedriskā posta apstākļus vai ārkārtējās situācijas vai izņēmuma stāvokļa laikā. Proti, ja ārkārtējās situācijas laikā tiek izdarīts nevis KL 225.1 pantā paredzētais, bet cita veida noziedzīgs nodarījums, tad var atzīt, kas tas ir izdarīts KL 48. panta pirmās daļas 9. punktā paredzētajos atbildību pastiprinošos apstākļos. Arī Administratīvās atbildības likuma 21. panta trešais punkts paredz, ka par atbildību pastiprinošu var atzīt šādu apstākli – pārkāpums izdarīts stihiskas nelaimes vai citos ārkārtējos apstākļos.

Atbildība par publisku aicinājumu vērsties pret valsts varu

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 81. pantu "Pret Latvijas Republiku vērsts aicinājums" par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā vai par šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu.

Atbildība par kaitniecību

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 89. pantu "Kaitniecība" par darbību vai bezdarbību, kas vērsta uz finanšu sistēmas, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, tirdzniecības vai citu tautsaimniecības nozaru, kā arī iestāžu vai organizāciju darbības graušanu nolūkā kaitēt Latvijas Republikai.

Atbildība par patvarību

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 279. pantu "Patvarība" par kādas darbības izdarīšanu patvaļīgi, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, ja šīs darbības tiesiskumu apstrīd valsts vai pašvaldības iestāde vai cita persona (patvarība) un ja šīs darbības rezultātā radīts būtisks kaitējums.

Atbildība par uzbrukumu vai pretošanos varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 269. pantu "Uzbrukums varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai" par uzbrukumu varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai sakarā ar tās likumisku dienesta darbību, kā arī par uzbrukumu personai sakarā ar tās līdzdalību noziedzīga vai cita prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā.

Tāpat personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 270. pantu "Pretošanās varas pārstāvim un citai valsts amatpersonai" par pretošanos varas pārstāvim vai citai valsts amatpersonai, ja tā izpilda tai uzliktos dienesta pienākumus, vai par pretošanos personai, ja tā piedalās noziedzīga vai cita prettiesiska nodarījuma novēršanā vai pārtraukšanā, vai par šo personu piespiešanu izpildīt acīmredzami prettiesiskas darbības, ja pretošanās vai piespiešana izdarīta, lietojot vardarbību vai piedraudot ar vardarbību.

Vēršam uzmanību uz to, ka saskaņā ar KL 316. panta pirmo daļu par valsts amatpersonām uzskatāmi valsts varas pārstāvji, kā arī ikviena persona, kura pastāvīgi vai uz laiku izpilda valsts vai pašvaldības dienesta pienākumus, tai skaitā valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrībā, un kurai ir tiesības pieņemt lēmumus, kas saistoši citām personām, vai kurai ir tiesības veikt uzraudzības, kontroles, izmeklēšanas vai sodīšanas funkcijas vai rīkoties ar publiskas personas vai tās kapitālsabiedrības mantu vai finanšu līdzekļiem.

Atbildība par draudiem

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 132. pantu "Draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu" par draudiem izdarīt slepkavību vai nodarīt smagu miesas bojājumu, ja ir bijis pamats baidīties, ka šie draudi var tikt izpildīti. Savukārt KL 132.1 pantā "Vajāšana" paredzēta kriminālatbildība par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību.

Atbildība par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 150. pantu "Sociālā naida un nesaticības izraisīšana" par darbību, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu atkarībā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazīmju dēļ, ja ar to radīts būtisks kaitējums.

Atbildība par neslavas celšanu

Personas saucamas pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 157. pantu "Neslavas celšana" par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski. Minētā panta otrajā daļā paredzēta bargāka atbildība par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.

Uzkūdītāja atbildība

Vēršam uzmanību uz to, ka uzkūdītājs kā noziedzīga nodarījuma līdzdalībnieks saskaņā ar KL 20. panta piekto daļu noziedzīgos nodarījumos saucams pie atbildības saskaņā ar to pašu šā likuma pantu, kas paredz izdarītāja atbildību.

2. Ja šādu administratīvās atbildības vai kriminālatbildības normu nav – vai būtu nepieciešamība tādas radīt?

Kā iepriekš tika norādīts – šādas tiesību normas ir. Būtiski, lai praksē tās tiktu piemērotas gadījumos, kad ir izdarītas noziedzīgas darbības, kas atbilst minētajās tiesību normu dispozīcijās ietvertajiem noziedzīgu nodarījumu sastāviem. Vienlaikus vēršam uzmanību uz to, ka atbilstoši Administratīvās atbildības likuma 5. panta trešajai daļai administratīvā atbildība par likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzētajiem pārkāpumiem iestājas, ja par šiem pārkāpumiem nav paredzēta kriminālatbildība, līdz ar to tiesību normu piemērotājiem ir jāņem vērā, ka kriminālatbildībai ir prioritāte pār administratīvo atbildību.

3. Vai tiesību aizsardzības iestāžu eventuālā darbība, ierobežojot pret likuma varu un epidemioloģisko drošību vērstas personu publiskas aktivitātes, nebūtu drauds vārda brīvībai Latvijā?

Vēršam uzmanību uz to, ka tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas. Saskaņā ar Satversmes 116. pantu personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

ANO un Eiropas cilvēktiesību avoti nosaka ne tikai valsts pienākumu garantēt tiesības uz vārda brīvību, bet arī paredz apstākļus, kādos valsts šīs tiesības var ierobežot, un mehānismu ierobežojumu piemēro­šanas nepieciešamības izvērtēšanai.

Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, līdzīgi kā Satversmes 116. pants, satur vienu tiesību normu, kurā paredzēts deklarācijā iekļauto cilvēktiesību, tai skaitā tiesību uz vārda brīvību, ierobežošanas mehānisms. Deklarācijas 29. panta otrā daļa paredz, ka, realizējot savas tiesības un brīvības, katram cilvēkam ir jāpakļaujas tikai likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuru nolūks ir vienīgi citu cilvēku tiesību un brīvību pienācīgas atzīšanas un cieņas nodrošinājums un morāles, sabiedriskās kārtības un vispārējas labklājības taisnīgu prasību apmierināšana demokrātiskā sabiedrībā.

Līdzīga cilvēktiesību ierobežojumu konstrukcija sastopama Eiropas Pamattiesību hartas 52. panta pirmajā daļā, kas nosaka, ka jebkuram šajā hartā atzīto tiesību un brīvību ierobežojumam jābūt noteiktam likumā un jāievēro šo tiesību un brīvību pamatbūtība. Ievērojot samērīguma principu, ierobežojumi var tikt noteikti tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiesi domāti sabiedrības interesēs esošu Savienības atzītu mērķu sasniegšanai vai citu cilvēku tiesību un brīvību aizsardzībai.

Tāpat līdzīga vārda brīvības pieļaujamo ierobežojumu konstrukcija iestrādāta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kuras 10. panta otrā daļa paredz, ka, tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesu varu un objektivitāti.

 


Foto: Boriss Koļesņikovs

Dr. iur. Valentija Liholaja
LU Juridiskās fakultātes profesore

Šādas darbības atbilst KL 231. pantā paredzētā nozieguma sastāva pazīmēm

1. Vai varat minēt spēkā esošas tiesību normas, saskaņā ar kurām varētu noteikt administratīvu atbildību vai kriminālatbildību par šādām darbībām – viltus ziņu izplatīšana, foto un video, kuros redzamas prettiesiskas darbības, aicinājumi neievērot likumu?

Domājams, ka aprakstītās darbības – agresīva viltus ziņu izplatīšana, foto un video demonstrēšana, kuros paši pārkāpj likumu, kā arī aicina savus sekotājus darīt to pašu, rupja un agresīva valsts iestāžu amatpersonu un to pieņemto lēmumu, veselības aizsardzības sistēmas darbinieku rīcības komentēšana, tai skaitā aicināšana uz fizisku vardarbību pret konkrētām personām, un pretošanās likumam, kūdīšana pret valsts iestādēm un privātām personām (medicīnas iestādēm, tirdzniecības vietām utt.) atbilst Krimināllikuma 231. pantā paredzētā nozieguma sastāva pazīmēm, kas apdraud sabiedrisko kārtību un cilvēku mieru.

Sabiedriskā kārtība ir tiesību normām un sadzīves noteikumiem atbilstoša kārtība sabiedrībā, kas nodrošina cilvēku mierīgu dzīvi, darbu un atpūtu, iestāžu, uzņēmumu un organizāciju normālu darbību, citu likumā noteiktu tiesību aizsargāšanu. Savukārt sabiedriskais miers ir viens no sabiedriskās kārtības pamatelementiem.

Huligānisms Krimināllikuma 231. panta pirmajā daļā definēts kā rupja sabiedriskās kārtības traucēšana, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību vai bezkaunībā, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu vau uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) vai organizāciju darbu.

Krimināltiesību teorijā un praksē nostiprināta atziņa, ka kriminālsodāms huligānisms izpaužas kā rupja (ievērojamā mērā, būtiski, nopietni) sabiedriskās kārtības pārkāpšana, kad vainīgais tīši, aizskaroši vēršas pret citiem sabiedrības locekļiem, paužot atklātu sabiedrisko interešu nonievāšanu, nostādot tam pretī savas personiskās intereses un tādā veidā izrādot acīmredzamu necieņu pret sabiedrību.

Acīmredzama necieņa pret sabiedrību ir personas publiski, skaidri un nepārprotami izteikta sabiedrības interešu noliegšana, nonievāšana, kas izdarīta, neslēpti ignorējot tiesību normu priekšrakstus un morāles prasības.

Tādējādi secināms, ka iepriekš aprakstītās darbības, kas, izmantojot esošo situāciju, tīši vērstas uz sabiedriskās kārtības un miera traucēšanu un likuma priekšrakstu ignorēšanu, aicinot uz to arī citas personas, ir vērtējamas kā rupja sabiedriskās kārtības traucēšana, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību un atsevišķiem tās locekļiem.

2. Ja šādu administratīvās atbildības vai kriminālatbildības normu nav – vai būtu nepieciešamība tādas radīt? (Kuros likumos un ar kādu saturu?)

Ievērojot atbildē uz pirmo jautājumu norādīto, ka aprakstītās darbības būtu kvalificējamas kā kriminālsodāms huligānisms, Krimināllikuma papildināšana ar vēl kādu normu nebūtu nepieciešama.

3. Vai tiesību aizsardzības iestāžu eventuālā darbība, ierobežojot šādas pret likuma varu un epidemioloģisko drošību vērstas personu publiskas aktivitātes, nebūtu drauds vārda brīvībai Latvijā?

Jā, Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir deklarēts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Taču Satversmes 116. pantā norādīts, ka šīs personas tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Tas nozīmē, ka Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības nav absolūtas, un, kā norādījusi Satversmes tiesa, "valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai" (Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 1. punkts).

No iepriekš minēta izsecināms, ka tiesu aizsardzības iestāžu eventuālā darbība, ierobežojot šādas pret likuma varu un epidemioloģisko drošību vērstas personu publiskas aktivitātes, nebūtu drauds vārda brīvībai.

 


Foto: Boriss Koļesņikovs

Dr. iur. Andrejs Judins

Jānosaka atbildība par aicinājumiem pārkāpt epidemioloģisko drošību

Publisks aicinājums: izpausme un atbildība par to

Atbildība par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu ir paredzēta Epidemioloģiskās drošības likumā, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kā arī Krimināllikumā (turpmāk – KL).

Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 37.5 pantu par epidemioloģiskās drošības prasību pārkāpšanu, ja tas var radīt risku cilvēku veselībai, Veselības inspekcija var piemērot fiziskai personai naudas sodu no 10 līdz 2000 eiro, bet juridiskajai personai – no 140 līdz 5000 eiro. Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 50. pants paredz atbildību par tādu izolācijas, pašizolācijas, karantīnas vai mājas karantīnas, vai pulcēšanās ierobežojumu pārkāpšanu, kas noteikti nolūkā ierobežot Covid-19 izplatību. Par šādiem pārkāpumiem Veselības inspekcija, Valsts policija un pašvaldības policija var piemērot fiziskām personām naudas sodu no 10 līdz 2000 eiro, bet juridiskām personām – no 140 līdz 5000 eiro. No šā gada 20. novembra Valsts policija un pašvaldības policija būs tiesīga piemērot administratīvo sodu – brīdinājumu vai naudas sodu līdz 50 eiro – arī par mutes un deguna aizsega nelietošanu normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos.

Saskaņā ar KL 140. pantu kriminālsods – brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, īslaicīga brīvības atņemšana, piespiedu darbs, kā arī naudas sods – var tikt piemērots par epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanu, ja tā izraisījusi epidēmiju vai citas smagas sekas. Šis nozieguma sastāvs ir konstruēts kā materiāls, paredzot kā kriminālatbildības iestāšanās priekšnosacījumu smagu seku iestāšanos.

Nedz KL, nedz arī citi normatīvie akti neparedz atbildību par aicinājumiem pārkāpt epidemioloģiskās drošības noteikumus. Nedomāju, ka tas ir pareizi, ņemot vērā epidemioloģisko situāciju valstī, kā arī eventuālās sekas, kuras var radīt sekošana aicinājumiem neievērot epidemioloģiskās drošības prasības.

Pats jēdziens "publisks aicinājums" nav svešs Latvijas tiesībām – KL ir paredzēta atbildība par publiskiem aicinājumiem uz genocīdu (71.1 pants), uz agresīvu karu (77. pants), terorismu (79.6 pants), kā arī publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā (81. pants). Gan krimināltiesību teorijā, gan arī praksē šis jēdziens ir saprotams un tā interpretācija līdz šim neradīja lielas domstarpības.1

Ar publisku aicinājumu saprot darbību, kas izpaužas mudinājumā citām personām veikt kādu darbību vai otrādi – nerīkoties noteiktā veidā. Publisku aicinājumu persona var paust gan mutiski, gan rakstiski, gan arī ar darbībām, kas sastopamas reti, bet nevar būt izslēgtas. Aicinājumi var tikt pausti dažādos publiskos pasākumos, publiskās vietās, masu medijos, radio un TV raidījumos, interneta translācijās, sūtot vēstules (tostarp elektroniskas), publiskojot informāciju sociālajos tīklos, rakstot komentārus interneta portālos, izmantojot tiešsaistes saziņas platformas, sūtot īsziņas utt.

Par publisku ir atzīstams tāds aicinājums, kas ir adresēts vairākām personām. Tas tomēr nenozīmē, ka aicinājuma atzīšanai par publisku ir jākonstatē, ko to saņēmis kāds noteikts cilvēku skaits. Aicinājums nepārstāj būt publisks arī tādos gadījumos, kad tas nav sadzirdēts (nav pamanīts), piemēram, gadījumos, kad nav izdevies atrast radioklausītājus, kuri dzirdētu radio raidījumā pausto aicinājumu, vai arī identificēt kāda interneta resursa lietotājus, kuri būtu pamanījuši tur publiskoto informāciju, kas saturētu šādu aicinājumu. Ja aicinājumu saturoša informācija ir publiskota – pausta vai atskaņota citu cilvēku klātbūtnē, publicēta kādā drukātā izdevumā vai kādā interneta resursā, pārraidīta televīzijā, radio vai interneta translācijā – tajā ietvertie aicinājumi ir atzīstami par publiskiem.

Uzrunāto personu loks, kuriem aicinājums ir adresēts, var būt gan noteikts (piemēram, kāda sociālā tīkla vai tiešsaistes saziņas platformas slēgtas vai publiskas grupas locekļi/domubiedri), gan arī nenoteikts (piemēram, kāda pasākuma dalībnieki vai nejauši garāmgājēji, kas novērojuši tā norisi; cilvēki, kuri sociālajos tīklos seko kādas personas aktivitātēm vai lasa komentārus mikroblogos u.c.).

Publiski aicinājumi neievērot epidemioloģiskās drošības prasības rada risku ne vien tiem cilvēkiem, kuri atsaucas aicinājumiem un apzināti pārkāpj šos noteikumus, bet arī cilvēkiem, kuri ar viņiem ikdienā komunicē un kuru risks inficēties palielinās epidemioloģisko prasību neievērošanas dēļ. Pārgalvīga epidemioloģisko prasību ignorance var būt par iemeslu slimības ātrākai un plašākai izplatībai, var radīt papildu slodzi mediķiem un ārstniecības iestādēm, kā arī papildu finansiālus izdevumus bīstamas slimības izplatīšanas apkarošanai un saslimušo ārstēšanai. Ievērojot šos faktus, loģiski ir ne vien paredzēt atbildību tām personām, kuras apzināti pārkāpj epidemioloģiskās drošības prasības, bet arī personām, kuras kūda, pamudina uz to citus cilvēkus.

Izšķiroties par atbildības paredzēšanu par publiskiem aicinājumiem pārkāpt epidemioloģiskās drošības noteikumus, svarīgi izvēlēties tādu juridiskās atbildības veidu un noteikt par to tādu sodu, kas atbilst nodarījuma kaitīgumam un sistēmiski nav pretrunā ar jau esošajām tiesību normām. Patlaban par epidemioloģiskās drošības noteikumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildība,2 bet, ja minēto noteikumu pārkāpšanas dēļ ir iestājušās smagas sekas, vainīgā persona var tikt saukta pie kriminālatbildības saskaņā ar KL 140. pantu.

Lemjot par atbildības paredzēšanu par publisku aicinājumu neievērot epidemioloģiskās drošības noteikumus, manuprāt, nevajadzētu to sasaistīt ar kādu seku iestāšanos, jo tas nozīmētu nepieciešamību ne vien konstatēt publiska aicinājuma faktu, bet arī ar to radītu kaitīgu seku iestāšanos, kā arī pierādīt, ka minētās sekas iestājušās tieši konkrētā aicinājuma rezultātā. Šāda pieeja ne vien sarežģītu likumpārkāpuma pierādīšanu, bet arī neļautu ātri reaģēt uz minēto aicinājumu paušanu, jo pati par sevi publiska aicināšana uz epidemioloģisko prasību neievērošanu neveidotu pārkāpuma sastāvu. Ja tiks atbalstīts viedoklis par nepieciešamību paredzēt atbildību par minēto darbību un pārkāpuma sastāvs tiks konstruēts kā formāls,3 par to pareizāk būtu paredzēt administratīvo, nevis kriminālatbildību. Kriminālatbildības paredzēšana šajā gadījumā būtu pārāk represīva/barga reakcija, kas neatbilstu nodarījuma kaitīgumam, kā arī atbildībai, kas paredzēta cilvēkiem, kuri paši apzināti pārkāpj epidemioloģiskās drošības noteikumus. Administratīvā atbildība par publiskiem aicinājumiem neievērot epidemioloģiskās drošības prasības varētu būt paredzēta Epidemioloģiskās drošības likuma VIII2 nodaļā. Administratīvā atbildība par publiskiem aicinājumiem neievērot epidemioloģiskās drošības noteikumus var tikt iestrādāta arī Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, tomēr to ir vērts darīt, ja par šo pārkāpumu paredzētais sods atšķirsies no Epidemioloģijas drošības likumā paredzētā vai atbildība tiks paredzēta ne tikai par epidemioloģiskās drošības, bet arī citu noteikumu pārkāpšanu, kas paredzēti minētajā likumā un uz tā pamata izdotajos normatīvajos aktos.

Saistībā ar iespējamo administratīvo atbildību par publiskiem aicinājumiem pārkāpt noteiktās epidemioloģiskās drošības prasības ir svarīgi ievērot, ka ar šiem grozījumiem Epidemioloģiskās drošības likumā netiktu radīts kaut kas absolūti jauns un nepieredzēts. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas zaudēja spēku šā gada 1. jūlijā, bija paredzēta administratīvā atbildība par publisku aicinājumu izdarīt likumpārkāpumus, ja tie tika izteikti sapulcēs, gājienos, piketos, kā arī publisku izklaides vai svētku pasākuma laikā. Pēc veiktās dekodifikācijas atbildība par šādiem pārkāpumiem ir paredzēta likumā "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"4 un Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likumā.5

Ņemot vērā paredzēto administratīvo atbildību par publiskiem aicinājumiem nepildīt likumus un veikt pārkāpumus gājienos, piketos, sapulcēs u.c. publiskos pasākumos, loģiski būtu tādu pašu kārtību attiecināt arī uz publiskiem aicinājumiem, kurus izplata, izmantojot internetu, elektroniskos saziņas līdzekļus vai masu medijus. Pants, kas paredzētu atbildību par šo nodarījumu, varētu būt iestrādājams Administratīvo sodu likumā par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā.6

Lemjot par atbildības noteikšanu par publiskiem aicinājumiem neievērot/pārkāpt epidemioloģiskās drošības prasības vai arī pārkāpt noteikumus, kas pieņemti Covid-19 izplatības ierobežošanai, ir svarīgi izvērtēt iespējamās tiesību normas redakcijas atbilstību Satversmes 100. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantā garantētajām vārda un izteiksmes brīvībām. Nedz tiesību teorijā, nedz judikatūrā vārda brīvība nav saprotama kā absolūtas tiesības, tomēr to ierobežošana ir pieļaujama vien gadījumos, ja tai ir leģitīms mērķis, ja tā ir sapratīga un proporcionāla un ir skaidri definēta likumā.

Svarīgi ievērot, ka vārda brīvības ierobežošanas noteikšana nevar tikt pamatota vien ar to, ka sabiedrības vairākums uzskata kādas informācijas publiskošanu par nepieņemamu. Attiecībā uz iespējamo atbildību par publisku aicinājumu neievērot epidemioloģiskās drošības prasības, aizlieguma noteikšana būtu saistīta nevis ar to, ka lielai sabiedrības daļai šāda rīcība šķiet nepieļaujama, bet tāpēc, ka tā rada/var radīt kaitējumu svarīgām sabiedriskām interesēm – personu dzīvībai un veselībai, kā arī apdraud iespēju efektīvi ierobežot bīstamu slimību izplatīšanos.

Manuprāt, administratīvās atbildības paredzēšana par publisku aicinājumu neievērot epidemioloģiskās drošības noteikumus būtu samērīga un nepieciešama valsts reakcija, rūpējoties par sabiedrības veselību, un šāds ierobežojums nebūtu pretrunā ar garantētām tiesībām uz vārda brīvību.

Administratīvā un kriminālatbildība neatkarīgi no tā, vai pārkāpums izdarīts reālajā vai virtuālajā pasaulē

Nodarījuma izdarīšana digitālajā vidē, piemēram, sociālajos tīklos, tiešsaistes saziņas vietnēs un interneta portālos, neizslēdz iespēju kvalificēt izdarīto saskaņā ar pantiem, kas sākotnēji tika konstruēti, nemaz nedomājot ne par internetu, ne par sociālajiem tīkliem. Piemēram, KL 132. pants, kas paredz atbildību par draudiem izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu, var tikt piemērots neatkarīgi no tā, vai draudi tika izteikti klātienē, nosūtīti ar īsziņu, elektronisko vai parasto pastu, vai tie tika publicēti sociālajos tīklos vai kā komentārs pie kādas publikācijas. Līdzīgi nav juridisku šķēršļu, lai sauktu pie atbildības personas, kuras digitālajā vidē ceļ citiem cilvēkiem neslavu (KL 157. pants), nodarbojas ar citu cilvēku vajāšanu (KL 132.1 pants), kurina naidu (KL 78., 150. pants), rupji traucē sabiedrisko kārtību un cilvēku mieru (KL 231. pants), kā arī izdara citus noziedzīgus nodarījumus.

Attiecībā uz dažiem noziedzīgiem nodarījumiem jau ir izveidojusies stabila prakse, un fakts, ka pārkāpumi tika izdarīti attālināti, publicējot un izplatot informāciju ar interneta starpniecību, nerada šaubas par kriminālatbildības piemērošanas iespējamību (piemēram, tā ir ar t.s. naida noziegumiem un neslavas celšanu).

Par citiem nodarījumiem tādas vienprātības vēl nav un prakse tikai pakāpeniski veidojas. Piemēram, šā gada 18. februārī Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijā tika apspriests jautājums par iespējamību piemērot KL 231. pantu (Huligānisms) gadījumos, ja persona publicē interneta resursos viltus ziņas, kas rupji traucē sabiedrisko mieru, iestāžu vai komersantu darbību, kā arī sašķeļ sabiedrību. Vairāki diskusijas dalībnieki pauda viedokli, ka šis pants var tikt piemērots arī gadījumos, kad kaitīgie nodarījumi izdarīti, publicējot un izplatot informāciju interneta portālos un sociālajos tīklos. Praksē jau ir gadījumi, kad procesa virzītāji kvalificēja šādus nodarījumus saskaņā ar KL 231. pantu, tomēr tiesvedība šajos procesos vēl turpinās un tiesas spriedumus, kas apstiprinātu šādu praksi par pareizu vai noraidītu to, vēl nav.

Atbildība par viltus ziņu izplatīšanu

Ierosinājums veidot atsevišķu likumpārkāpumu sastāvu, paredzot atbildību par viltus ziņu radīšanu, publiskošanu un izplatīšanu, nav tik viennozīmīgs un vienkāršs. Personu nedrīkst sodīt par to, ka viņa dalās ar kādu informāciju, kritiski to neizvērtējot un neapzinoties, ka tā neatbilst patiesībai. Nepietiekams personas medijpratības līmenis pats par sevi nedrīkst būt par iemeslu personas saukšanai pie atbildības. Tomēr atbildība varētu būt paredzēta par viltus ziņu radīšanu un to apzinātu izplatīšanu, kaut gan arī šajā gadījumā pastāv nepieciešamība pēc papildu kritēriju noteikšanas, lai personai nebūtu jāatbild par sabiedrībai un atsevišķiem cilvēkiem nekaitīgu izdomājumu publiskošanu. Manuprāt, precīzu faktu izklāstījumu var gaidīt no mediju ziņu dienestiem, bet ar likumu nevajadzētu ierobežot literātu un ikviena cita cilvēka brīvību savos tekstos lietot pārspīlējumus, ironiju un sniegt notikumiem subjektīvu vērtējumu.

Manuprāt, nebūtu pareizi veidot speciālo tiesību normu, kas paredzētu atbildību par tādas nepatiesas informācijas apzinātu radīšanu vai izplatīšanu, kas attiektos vien uz epidemioloģisko drošību. Jautājums par iespējamo atbildību par viltus ziņu radīšanu un izplatīšanu jau ir nonācis Saeimas redzeslokā, un tas tiks izlemts, izvērtējot iespēju reaģēt uz šādiem nodarījumiem, izmantojot jau esošos tiesību instrumentus, kā arī ņemot vērā tiesību ekspertu un tiesību aizsardzības institūciju darbinieku viedokļus par speciālās tiesību normas nepieciešamību.

 


Foto: Boriss Koļesņikovs

Dr. iur. Edvīns Danovskis
LU Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras docents

Nav administratīvās atbildības par publisku aicinājumu uz prettiesisku darbību

1. Vai varat minēt spēkā esošas tiesību normas, saskaņā ar kurām varētu noteikt administratīvu atbildību vai kriminālatbildību par šādām darbībām – viltus ziņu izplatīšana, foto un video, kuros redzamas prettiesiskas darbības, aicinājumi neievērot likumu?

No iepriekš minēto darbību apraksta (viltus ziņu izplatīšana, foto un video, kuros redzamas prettiesiskas darbības, aicinājumi neievērot likumu) neizriet, ka būtu izdarīts kāds administratīvs pārkāpums. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 5. panta pirmo daļu "administratīvais pārkāpums ir personas prettiesiska, vainojama rīcība (darbība vai bezdarbība), par kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta administratīvā atbildība". Likumos nav tāda administratīvā pārkāpuma sastāva, kas paredzētu atbildību par publisku aicinājumu izdarīt prettiesisku darbību.

Varētu šķist, ka šīm darbībām varētu atbilst Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. pantā paredzētais sīkā huligānisma sastāvs. Šis pants paredz atbildību par "sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību". Taču internetā vai citur publicēti aicinājumi paši par sevi sabiedrisko kārtību neapdraud. Apdraudējums rodas tikai brīdī, kad konkrēta persona ar savām darbībām traucē personu un institūciju darbu (piemēram, skaļi lamājas slimnīcas telpās, pārkāpj epidemioloģiskās drošības noteikumus u.tml.). Atsevišķos gadījumos darbības, kas traucē amatpersonas pienākumu pildīšanā, var būt administratīvi sodāmas saskaņā ar minētā likuma 4. pantu (amatpersonas darbības traucēšana). Taču vēlreiz uzsveru, ka dažādu muļķīgu aicinājumu (piemēram: "Ja esi slims, palīdzi saslimt citiem!") vai īstenībai neatbilstošu paziņojumu (piemēram, "braukšana pie stūres alkohola reibumā palielina koncentrēšanās spējas") pati par sevi nekādu apdraudējumu nerada. Savukārt personas, kuras, pakļaujoties šādiem aicinājumiem, jau veic konkrētas darbības (pārkāpj epidemioloģiskās drošības noteikumus vai brauc pie stūres alkohola reibumā), protams, var saukt pie likumā paredzētās atbildības. Atgādinu, ka atšķirībā no krimināltiesībām administratīvo sodu tiesībās pie atbildības saucams tikai pārkāpuma izdarītājs. Administratīvā pārkāpuma salīdzinoši mazāk kaitīgā rakstura dēļ likums neparedz līdzdalībnieku institūtu (uzkūdītājus, organizētājus, atbalstītājus).

2. Ja šādu administratīvās atbildības vai kriminālatbildības normu nav – vai būtu nepieciešamība tādas radīt? Kuros likumos un ar kādu saturu?

Šis nav tas gadījums, kad muļķībai vajadzētu atbildēt ar vēl vienu muļķību. Ja viena persona internetā vai citviet publicē aicinājumu izdarīt administratīvu pārkāpumu un citas personas, izlasījušas šo aicinājumu, to tiešām veic, tad viņas arī ir saucamas pie administratīvās atbildības, jo pārkāpumu izdarījušas pastāvīgi, proti, kā personas ar brīvu gribu, kurām ir iespēja – izdarīt pārkāpumu vai arī nē. Pārkāpumu taču viņas ir izdarījušas patstāvīgi, un juridiski nav nozīmes tam, vai dzinulis pārkāpuma izdarīšanai bija vai nebija citas personas aicinājums! Savukārt, ja kāda persona publicē internetā video, kurā fiksē, kā pati izdara administratīvu pārkāpumu, tad persona pati sagādā pierādījumus. Kas tur slikts? Ticu, ka valsts policija un citas administratīvajā sodīšanā iesaistītās institūcijas šobrīd jau ir pietiekami noslogotas dažādu funkciju veikšanā, un diez vai viņu darbu atvieglotu vaļīga, dažādus strīdus raisoša un kārtējai "viltus problēmas" novēršanai rakstīta norma.

3. Vai tiesību aizsardzības iestāžu eventuālā darbība, ierobežojot šādas pret likuma varu un epidemioloģisko drošību vērstas personu publiskas aktivitātes, nebūtu drauds vārda brīvībai Latvijā?

Vārda brīvība, protams, nav neierobežota. Taču cilvēkiem nevar liegt kritizēt vienas vai otras tiesību normas vajadzību vai valdības politiku (vienalga kādā jautājumā). Demokrātiskā un tiesiskā valstī līdz šim nebija pieņemts sodīt personas, kuras ar dažādiem aicinājumiem vēršas pret valdības politiku vai kritizē valsts noteiktos ierobežojumus.

 


Foto: Boriss Koļesņikovs

Foto no personīgā arhīva

Dr. iur. Jānis Rozenbergs
Zvērināts advokāts

Ērika Gribonika
LU Juridiskās fakultātes doktorante

Pandēmijas dēļ nedrīkst liegt kritizēt valdības politiku

Epidemioloģiskās drošības pasākumi, kas veicami, lai ierobežotu Covid-19 infekcijas izplatību, noteikti, detalizējot un nosakot likumdevēja pieņemto tiesību normu7 piemērošanas kārtību, tas ir, ar Ministru kabineta izdotu ārējo normatīvo tiesību aktu.8 Tādējādi, lai arī tiek paredzēti ierobežojumi personas pamattiesībām, tie ir noteikti likumā, un saskaņā ar likuma varas principu ikviens šim regulējumam ir pakļauts, proti, tiesiskās drošības labad personai ir jāievēro minētajos tiesību aktos ietvertie ierobežojumi, pat ja persona tiem nepiekrīt.9

Tomēr, neraugoties uz to, pamudinājums no citas personas puses veikt tiesību normu pārkāpumus sodāms ir tikai likumā noteiktos gadījumos (id est, piemēram, Krimināllikuma 20. panta trešā daļa nosaka, ka pie kriminālatbildības būs saucama un sodāma persona, kura pamudinājusi izdarīt konkrētu noziedzīgu nodarījumu (uzkūdītājs)10).

Personas tiesības brīvi paust savu viedokli tiek uzskatītas par vienu no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām,11 kuru tvērumā ietilpst arī sabiedrības tiesības kritizēt valsts varas pārstāvju rīcību.12 Šo sabiedrības tiesību, tas ir, tiesību pārbaudīt valdības pieņemtos lēmumus, respektēšana krīzes (pandēmijas) situācijā, kad ierobežojošie pasākumi tiek pieņemti straujā tempā un pamatojoties uz likumā ietvertu pilnvarojumu, tātad to veicot izpildvarai, ir īpaši svarīga. Jāņem vērā, ka nav pieņemams per se izmantot pandēmiju kā ieganstu liegt izteikt kritiku valdības politikai, to paužot gan oponējošiem politiskajiem spēkiem,13 gan arī sabiedrībai kopumā. Pretējā gadījumā tiktu uzspiesta sabiedrībā dominējošā pozīcija un notiktu iejaukšanās viedokļu plurālismā.14

Neraugoties uz minēto, nenoliedzami tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, tās ir ierobežojamas cita starpā arī veselības aizsardzības dēļ,15 tādējādi šī brīža īpašajos apstākļos var rasties nepieciešamība jaunu, personas tiesību uz vārda brīvību ierobežojošu tiesību normu pieņemšanai. Tomēr šādu tiesību normu ieviešana nedrīkstētu būt sasteigta un nepārdomāta procesa rezultāts, kurš paredzēts atsevišķu specifisku gadījumu risināšanai un pieņemts, neizvērtējot esošā regulējuma attiecināšanas iespējamību un efektivitāti draudu novēršanai, ko var sabiedrības veselībai un atsevišķu indivīdu tiesībām radīt dezinformācijas vai lēmumus pieņemošo amatpersonu kritizējošu viedokļu izplatīšana.

Šobrīd Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā16 11. pantā paredzēta atbildība par sīko huligānismu, tas ir, par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību. Savukārt Krimināllikumā, pieaugot pārkāpuma kaitīgumam, 231. pantā noteikta atbildība par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu (huligānismu). Minētā Krimināllikuma norma jau tikusi piemērota, sodot personu par viltus ziņu izplatīšanu huligāniskos nolūkos,17 un attiecīgi šo tiesību normu veidojošo sastāva pazīmju gaismā būtu izvērtējami arī viedokļi par epidemioloģiskās drošības ierobežojumiem un pandēmiju kopumā. Esošais regulējums nodrošina iespēju piemērot kā administratīvo, tā arī kriminālsodu par dezinformācijas izplatīšanu, kas ir stingri norobežojama no situācijām, kurās atšķirīgais viedoklis ir veidots uz vairākuma viedoklī ietvertajiem faktiem un kurš ir pārbaudāms. Par šāda atšķirīga viedokļa paušanu sods nav un nedrīkstētu tikt paredzēts.

Savukārt personas, tostarp arī politiķa, lai arī pret to pieļaujamās kritikas robežas ir plašākas,18 goda un cieņas aizsardzībai regulējums paredzēts gan Civillikuma 2352.1 pantā, kas ir speciālā tiesību norma iepretim Civillikums 1635. pantam, tā arī Krimināllikuma 157. pantā.

Tāpat arī specifiskos gadījumos rakstveidā paustajiem aicinājumiem, kuri vērsti uz naidīgas attieksmes izraisīšanu pret personu vai personu grupu tostarp tās politiskās vai citas pārliecības dēļ,19 rezultējoties būtiska kaitējuma radīšanā, personu var saukt pie atbildības un sodīt par Krimināllikuma 150. pantā ietverto noziedzīgo nodarījumu.

Tādējādi normatīvajos tiesību aktos jau ir ietverts pietiekami plašs regulējums, kurš būtu piemērojams arī pašreizējā epidemioloģiskajā situācijā apdraudēto interešu aizsardzībai. Plašākiem tiesību uz vārda brīvību, kura, kā tika minēts, ir tikpat lielā mērā nozīmīga un aizsargājama šādos krīzes apstākļos, ierobežojumiem pamats būtu rodams vien tādu draudu konstatēšanā, kuru novēršanai pašreizējais regulējums vairs nebūtu pietiekams.

Noslēgumā gan vēlētos piebilst, ka publisku sodu iedibināšanas vai bardzības efektivitāte kādas negatīvas parādības novēršanā nereti ir pārspīlēta vai pat rada pretēju efektu. Ir pārsteidzīgi uzskatīt, ka kādas darbības pasludināšana par sodāmu ir burvju līdzeklis, ar kura palīdzību šī parādība tiks padarīta par neesošu vai mazināta.

Tāda rīcība no likumdevēja puses var tikt skatīta arī kā vienkāršākā ceļa meklējumi, ilūzijas radīšana par aktīvu rīcību, cīnoties ar sekām. Savukārt no juristu puses tā nebūtu nekas vairāk kā savas profesijas nozīmes nepamatota pārvērtēšana. Tā nu ir, ka lielu daļu pasaulē esošo sarežģīto situāciju ar juridiskiem paņēmieniem nav un nebūs iespējams atrisināt. Daudz sekmīgāku rezultātu var prognozēt sabiedrības izglītošanai, izpratnes radīšanai par attiecīgo jautājumu, tā vēlamiem vai nevēlamiem risinājuma veidiem. Tas savukārt panākams ar sabiedrībai saprotamu un uzticamu komunikāciju no likumdevēja un izpildvaras puses, īpaši saspringtos apstākļos. Un sodīšana diemžēl nav prognozējama kā šādas komunikācijas efektīvākais līdzeklis.

 

Latvijas Republikas Prokuratūra

Pretdarbība likumam jānošķir no demokrātijai svarīgās viedokļu dažādības

Par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību, persona var tikt saukta pie administratīvās atbildības, kas paredzēta Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 11. panta "Sīkais huligānisms" pirmajā daļā.

Minēto administratīvā pārkāpuma sastāvu veido personas faktiskās darbības, kas izpaužas kā pretdarbība valsts un pašvaldību noteiktajiem pasākumiem Covid-19 izplatības ierobežošanā vai aicinājums uz šādu pretdarbību. Savukārt smagāka pārkāpuma gadījumā personai var tikt piemērota kriminālatbildība atbilstoši Krimināllikuma 231. pantam "Huligānisms". Tajā skaitā par viltus ziņu izplatīšanu, kas izpaudusies kā rupja sabiedriskās kārtības traucēšana, persona var tikt saukta pie kriminālatbildības par huligānismu. Šādi gadījumi prokuratūras praksē jau ir bijuši.

Ikvienas personas konstitucionālās tiesības uz vārda brīvību noteikti ir aizsargājamas. Subjektīva viedokļa izteikšana, piemēram, par Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumiem, ir demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa, ja vien šāda viedokļa izteikšana nav izpaudusies kā citas personas uzkūdīšana izdarīt noziedzīgas darbības vai administratīvo pārkāpumu. Kvalificējot personas darbības, ir svarīgi nošķirt pretdarbību vai pamudinājumu uz šādu pretdarbību no diskusijas (viedokļa izteikšanas) par nepieciešamajiem pasākumiem Covid-19 apkarošanā. Vārda brīvība pati par sevi nav absolūta, un tā nedrīkst apdraudēt citu personu drošību un veselību.

 

Valsts policija

Kriminālatbildība un administratīvā atbildība, rupji traucējot sabiedrisko mieru

Valsts policija savas kompetences ietvaros sniedz viedokli žurnāla "Jurista Vārds" aptaujā par publiskiem aicinājumiem pārkāpt likumu pandēmijas laikā.

Valsts policija atbilstoši savai kompetencei pastiprināti seko līdzi un uzrauga, lai tiktu ievēroti Covid-19 infekcijas ierobežošanai noteiktie drošības pasākumi un ierobežojumi. Tāpat tiek uzraudzīta arī virtuālā vide, tajā skaitā policija veic interneta monitoringu, seko līdzi tajā izplatītajām ziņām. Jānorāda, ka normatīvais regulējums neparedz saukt pie atbildības personas par aicinājumiem neievērot drošības pasākumus un personisko uzskatu paušanu. Tajā pašā laikā gadījumos, ja tiek konstatētas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes vai gadījumi, kad ir rupji traucēts sabiedriskais miers, iestāžu vai organizāciju darbs, par to attiecīgi ir paredzēta kriminālatbildība vai administratīvā atbildība – katrs gadījums ir vērtējams individuāli.

Ņemot vērā, ka arvien pieaug gadījumi, kad sabiedriskajā telpā parādās publiski aicinājumi neievērot valstī noteiktos drošības pasākumus, kā arī viltus ziņas par pandēmiju, uzskatām, ka būtu jāparedz administratīvā atbildība par šāda veida darbībām speciālajā nozares likumā, un proti, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma VII nodaļas "Administratīvā atbildība par likumā noteikto ierobežojumu neievērošanu" 50. pants jāpapildina ar jaunām daļām (vai arī jāveido atsevišķs pants), paredzot administratīvo atbildību par konkrētām darbībām (piemēram, aicinājumu neievērot drošības pasākumus un noteiktos ierobežojumus). Gadījumā, ja tiks paredzēta administratīvā atbildība par konkrētām darbībām, uzskatām, ka drauds vārda brīvībai nepastāvēs, jo minētās darbības veidos administratīvā pārkāpuma sastāvu tieši konkrētās nozares jomā, proti, Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības jomā.

Attiecībā uz jautājumu par to, ka darbības ir veiktas internetā, jau 2010. gada 13. aprīlī Ministru kabinetā atbalstītajā informatīvajā ziņojuma "Par tiesiski nepieļaujamas informācijas aprites ierobežošanu virtuālajā vidē" (MK 2010. gada 13. aprīļa sēdes prot. Nr. 19, 26. ¤) tika secināts, ka nav nepieciešams noteikt vispārīgu atbildību par tiesiski nepieļaujamas informācijas izplatīšanu internetā, jo jau pašreizējais tiesiskais regulējums paredz atbildību par likumpārkāpumiem, kas var būt izdarīti, izplatot tiesiski nepieļaujamu informāciju. Administratīvās atbildības likumā un Krimināllikumā (turpmāk – KL) nav izdalītas sevišķas pazīmes, kas paredz īpašu atbildību, ja administratīvais pārkāpums vai noziedzīgais nodarījums izdarīts virtuālajā vidē. Atbildība par likumpārkāpumiem paredzēta vienāda neatkarīgi no tā, vai likumpārkāpums izdarīts virtuālajā vai reālajā vidē, jo virtuālajā vidē izdarīts likumpārkāpums ir tāds pats likumpārkāpums, kā izdarītais reālajā vidē, atšķiras tikai tā izdarīšanas vieta un veids, kas nekādi neietekmē attiecīgā likumpārkāpuma juridisko kvalifikāciju. Internets un digitālā vide juridiski nav nodalīta no reālās vides. Internetā pastāv tie paši noteikumi, kas reālajā vidē.

Par speciālajām viltus ziņu izplatīšanas aizlieguma tiesību normām atzīstami KL 157. pants "Neslavas celšana", KL 194.1 pants "Nepatiesu datu vai ziņu izplatīšana par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli" un KL 231.1 pants "Apzināti nepatiess paziņojums par sprāgstošas, indīgas, radioaktīvas vai bakterioloģiskas vielas vai materiālu vai spridzināmās ietaises ievietošanu vai novietošanu".

Nevienam nevar aizliegt paust savu viedokli, bet par klaju aicināšanu neievērot likuma normas atbildība nav paredzēta, tikai par konkrētām darbībām.

2020. gada 30. janvārī Saeimas deputāti iesniedza likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" (Nr. 572/Lp13), kas paredz papildināt KL ar 231.2 pantu šādā redakcijā:

"231.2 pants. Apzināta panikas (trauksmes) raisīšana sabiedrībā mantkārīgos nolūkos

(1) Par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu rakstveidā vai citādā veidā, raisot paniku (trauksmi) sabiedrībā, ja tas izdarīts mantkārīgā nolūkā –

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās –

soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu."

Patlaban par šāda veida darbībām personas tiek sauktas pie atbildības pēc KL 231. panta "Huligānisms", proti, par rupju sabiedriskās kārtības traucēšanu, kas izpaužas acīmredzamā necieņā pret sabiedrību, ignorējot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot cilvēku mieru, iestāžu un uzņēmumu darbu. Arī viltus ziņu izplatīšana tiek identificēta kā huligānisms, traucējot sabiedrisko mieru, kas paredz atbildību.

Tieslietu ministrija uz trešo lasījumu pie likumprojekta "Grozījumi Krimināllikumā" (Nr. 677/Lp13) gatavojas iesniegt priekšlikumu grozījumiem KL 231. panta otrajā daļā, iekļaujot kvalificējošo pazīmi – mantkārīgs nolūks.

Tas atrisinātu tikai viltus ziņu izplatītājus internetā ar nolūku "pikšķerēt klikšķus", lai pierādītu savas lapas popularitāti, tādējādi piesaistot reklāmdevējus un gūtu materiālu labumu. Iespējams, būtu nepieciešams dezinformācijas jēdziens un rīki informācijas filtrēšanai.

RAKSTA ATSAUCES /

1. Protams, apsūdzības uzturētājam un aizstāvības pusei mēdz būt dažādi viedokļi par to, vai kāda konkrēta rīcība ir atzīstama par publisku aicinājumu vai Satversmes 100. pantā garantētās vārda brīvības izmantošanu, tomēr tas pats par sevi nenorāda un sarežģījumiem tiesību jēdziena interpretācijā.

2. Epidemioloģiskās drošības likums, 37.5 pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/52951-epidemiologiskas-drosibas-likums; Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums, 50. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/315278-covid-19-infekcijas-izplatibas-parvaldibas-likums

3. Panta dispozīciju varētu formulēt šādi: "Par publisku aicinājumu neievērot epidemioloģiskās drošības noteikumus piemēro ..."

4. Dekodifikācijas procesa ietvaros tika atbalstīts mans priekšlikums neveidot likumā vairākus administratīvo pārkāpumu sastāvus, bet papildināt to ar vienu pantu, kas paredzētu atbildību par likuma prasību neievērošanu un pārkāpšanu, skat.: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/FE3E811A4F63B0A0C2258416002A20D0?OpenDocument. Saskaņā ar likuma 25. pantu administratīvā atbildība ir paredzēta par noteiktās sapulču, gājienu un piketu organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu. Savukārt likuma 10. panta otrajā daļā ir noteikts, ka sapulču, gājienu un piketu laikā, cita starpā ir aizliegts aicināt nepildīt likumus, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.

5. Publisku izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 4.1 pantā ir noteikts aizliegums publiska pasākuma norises laikā aicināt nepildīt likumus, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus. Saskaņā ar likuma 19. pantu par minēto aizliegumu pārkāpšanu personu var saukt pie administratīvās atbildības.

6. Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/314808-administrativo-sodu-likums-par-parkapumiem-parvaldes-sabiedriskas-kartibas-un-valsts-valodas-lietosanas-joma

7. Tas ir, pamatojoties uz pilnvarojumu Ministru kabinetam, kurš ietverts Epidemioloģiskās drošības likumā un Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā.

8. Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumi Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai".

9. Skat., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01 9.1. punktu.

10. Krastiņš U. Komentārs Krimināllikuma 20. pantam. Grām.: Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I–VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 105. lpp.

11. Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra spriedums lietā Nr. 2003-05-01, 21. punkts.

12. Skat., piemēram, ECT 2004. gada 27. maija spriedumu lietā "Vides aizsardzības klubs pret Latviju" (iesnieguma Nr. 57829/00), para 45.

13. Augstākās tiesas 2017. gada 5. oktobra spriedums lietā SKC 208/2017, 11.–13. punkts.

14. ECT 2015. gada 13. janvāra spriedums lietā "Petropavlovskis pret Latviju" (iesnieguma Nr. 44230/06), para 70.

15. Satversmes tiesas 2015. gada 2. jūlija spriedums lietā Nr. 2015-01-01, 15. punkts.

16. Administratīvo sodu likums par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā. Latvijas Vēstnesis, 20.05.2020., Nr. 96.

17. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2020. gada 30. jūlija spriedums lietā Nr. 11816002020 (K29-0840-20/7). Pieejams: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi/pdf/420205.pdf [aplūkots 04.11.2020.].

18. Skat., piemēram, Augstākās tiesas 2002. gada 8. maija spriedumu lietā SKC-261/2002; ECT 2007. gada 12. jūlija spriedumu lietā "Diena un Ozoliņš pret Latviju" (iesnieguma Nr. 16657/03), para 85.

19. Liholaja V. Komentārs Krimināllikuma 150. pantam. Grām.: Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa (IX–XVII nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 409. lpp.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Zemzars U., Laura J., Liholaja V., Judins A., Danovskis E., Rozenbergs J., Gribonika Ē., Jurista Vārds, Valsts policija, Latvijas Republikas prokuratūra Huligānisms internetā: vai vārda brīvībai ir robežas. Jurista Vārds, 10.11.2020., Nr. 45 (1155), 14.-24.lpp.
12
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Jānis Pleps, Jānis Priekulis, Aigars Strupišs, Inese Lībiņa-Egnere, Matīss Šķiņķis, Juris Jansons, Mārtiņš Birģelis, Latvijas Republikas prokuratūra
Aptauja
Vai ir jāievēro tiesību normas, kurām persona nepiekrīt
Pēc iespējas plašākas sabiedrības informēšanas un izglītošanas nolūkā "Jurista Vārds" organizēja juristu aptauju (kas elektroniskajā versijā ir brīvi pieejama ikvienam interesentam) par valsts rīcības brīvību tiesiskās ...
23 komentāri
Ilmārs Svarinskis
Skaidrojumi. Viedokļi
Kreditoru prasība pret apdāvināto: galvenais problēmjautājums
Evija Novicāne
Atsaucoties uz publicēto
Turpinot diskusiju par Komerclikuma 172. panta sestajā daļā noteiktā termiņa juridisko dabu
Atsaucoties Dr. iur. Jāņa Kārkliņa un Mg. iur. Edija Branta rakstā paustajam aicinājumam papildināt viņu argumentāciju un mainīt šā brīža valdošo uzskatu par Komerclikuma 172. panta sestās daļas iztulkošanu, autore šajā rakstā ...
1 komentāri
Kristiāns Ančipānovs
Juridiskā darba tirgus
Kristiāns Ančipānovs
Jurista Vārds
Informācija
Notikušas vairākas izmaiņas prokuratūras darba organizācijā  
2020. gads Latvijas Republikas prokuratūrai ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ, tai skaitā: vasarā amatā stājās jaunais ģenerālprokurors Juris Stukāns, septembrī atzīmēta iestādes dibināšanas 30. gadadiena, bet līdz ar oktobri ...
AUTORU KATALOGS