Rūgts pārsteigums ir nesenie grozījumi Civilprocesa likumā,1 kas liek brīnīties par Saeimas izpratni par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem un vēlmi atkal panākt situāciju, kad prasītājs prasības nodrošināšanas jautājumos bauda daudz izdevīgāku stāvokli nekā atbildētājs. Šis praktiskais komentārs atklāj jaunāko Augstākās tiesas praksi saistībā ar prasības nodrošināšanu, kā arī vērtē tās vietu nesenajos Civilprocesa likuma grozījumos, lai kārtējo reizi rosinātu izmaiņas esošajā situācijā.
Vēl pagājušā gada nogalē tika atzīmēts Augstākās tiesas ieguldījums prāvnieku tiesību līdzsvarošanā prasības nodrošināšanas jautājumos2, un nesens šīs tiesas nolēmums mudina domāt, ka Augstākā tiesa bija iecerējusi šo ieguldījumu palielināt3. Atkāpjoties no savas iepriekšējās prakses, Augstākā tiesa lēma, ka slikts atbildētāja finansiālais stāvoklis nav pietiekams apstāklis prasības nodrošināšanai. Tāpat Augstākā tiesa lēma, ka pietiekams pamats, lai prasību nodrošinātu, nav arī gadiem ilga atbildētāja saimnieciskā darbība, kas nesusi zaudējumus, ievērojamas un atzītas atbildētāja parādsaistības kreditoriem, kā arī daudzas citas tiesvedības pret atbildētāju. Tiesas kavēšanos apķīlāt atbildētāja naudas līdzekļus var izskaidrot ar nevēlēšanos kavēt atbildētāja saimniecisko darbību, kas vērtējams pozitīvi. Tomēr Augstākā tiesa lēmusi, ka šādos apstākļos nav pamata arī atbildētāja mantas apķīlāšanai, ko varētu atstāt atbildētāja rīcībā, lai netraucētu atbildētāja saimnieciskās darbības veikšanai. Izskatās, ka Augstākās tiesas atbilde uz jautājumu – kas gan vispār var kalpot par pamatu prasības nodrošināšanai, ir – bažas par atbildētāja maksātnespēju. Lai arī iepriekš Augstākā tiesa bija lēmusi, ka atbildētāja maksātspēja pati par sevi nav arguments, lai prasību nenodrošinātu4. Turklāt šis ir vēl viens Augstākās tiesas nolēmums, kas atkal mudina domāt, ka Augstākā tiesa no prasītāja sagaida arī pierādījumu iesniegšanu prasības nodrošināšanas pamatošanai, lai arī vairākos citos nolēmumos Augstākā tiesa bija tieši lēmusi, ka pierādījumu iesniegšanu likums neprasa,5 un tas izriet arī no Augstākās tiesas prakses apkopojuma.6
Šādos apstākļos rūgts pārsteigums ir nesenie grozījumi Civilprocesa likumā7, kas liek brīnīties par Saeimas izpratni par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības jautājumiem un vēlmi atkal panākt situāciju, kad prasītājs prasības nodrošināšanas jautājumos bauda daudz izdevīgāku stāvokli nekā atbildētājs. Ir grūti izskaidrot, kāpēc gadījumā, ja tiesa prasītājam atsaka prasības nodrošinājumu, prasītājam ir tiesības uz šāda tiesas nolēmuma pamatotības pārbaudi augstākas instances tiesā, bet prasības nodrošināšanas gadījumā atbildētājam vairs nav nekādu tiesību nokļūt augstākas instances tiesā šāda būtiski nelabvēlīga tiesas lēmuma pamatotības pārbaudei.
| Civilprocesa likuma 141. panta pirmas daļas mērķis ir paātrināt civillietu izskatīšanu pēc būtības, taču tādā gadījumā nav saprotams, kāpēc prasītājam tiesības iesniegt blakus sūdzību ir saglabātas, bet atbildētājam atņemtas. Uzlabojumi procesuālajā ekonomijā tiek panākti uz atbildētāja tiesību rēķina, izjaucot procesuālo līdzsvaru. |
Uzmanīgs lasītājs zinās teikt, ka jau kopš vēsturiskā Senāta Civillietu tiesu departamenta lēmuma pieņemšanas 2007. gada nogalē8 netika atzītas atbildētāja tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru tika nodrošināta prasība. Tā vietā atbildētājam bija tiesības lūgt tiesai, kas nodrošinājusi prasību, atcelt prasības nodrošinājumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes