Spēcīga un neatkarīga tiesu vara ir jebkuras tiesiskas valsts pamats. Vēršanās pēc tiesas aizsardzības ir nepieciešama tajos strīdos, kas rodas arī civiltiesisko attiecību sfērā. Tomēr civiltiesisko attiecību dalībniekiem tiek arī dotas iespējas pašiem noregulēt strīdu vai izmantot citas tiesiskās procedūras.
Mūsdienās strīdu risināšana ārpus tiesas ir atzīta un plaši lietota. Tā radās kā alternatīva civilajai tiesvedībai, kas, neskatoties uz tās nozīmību sabiedrībā, ir formāls, ilgstošs un sarežģīts process.
Efektīva un ātra strīdu izšķiršanas problēma pastāv līdz pat šim laikam un tiek pastāvīgi apspriesta daudzu pasaules valstu tiesību sistēmās. Tiesību filozofs Frēnsiss Bēkons (Francis Bacon) šajā sakarā ir teicis: “Galvenokārt labāk ir vienoties mutvārdos nekā rakstveidā un ar trešās personas – vidutāja – palīdzību, nekā to darīt pašam.”1 Tātad nepieciešama trešā persona, kas palīdzētu rast risinājumu strīdā.
Latvijā strīdu izskatīšana šķīrējtiesās kopumā ir noregulēta. Civilprocesa likums2 regulē visus šķīrējtiesu darbības galvenos jautājumus, kā arī jautājumus par to pieņemto nolēmumu izpildi. Tomēr iepriekš minētā tiesību akta spēkā esamība, protams, neatrisina tās visas problēmas, ar kurām šodien reāli sastopamies, izšķirot strīdus šķīrējtiesās Latvijā.
Daudzām tiesību aktu prasībām nepieciešams “teorētisks apjēgums”, kas realizējams gan ar šķīrējtiesu prakses, gan ar tiesu prakses palīdzību, kura šobrīd, jāatzīst, ir ievērojama, bet nav joprojām apkopota. Nav nejaušība, ka daudzi juristi izteikuši bažas par to, ka jaunā Šķīrējtiesu likuma projekta apspriešanas procesā tiek izteikti negatīvi viedokļi par strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā nozīmi un perspektīvām mūsdienu Latvijā, kā arī par tiesu prakses neviennozīmīgumu, kādēļ diezgan biežos gadījumos kritiski uztver pieņemto šķīrējtiesu nolēmumus.3
Antiarbitrāža un proarbitrāža
Saistībā ar tiem pētījumiem, kuri veltīti šķīrējtiesām un šķīrējtiesas procesam, pat ir iespējams runāt par terminiem – “antiarbitrāža” vai “proarbitrāža” 4, kas nozīmē kompetentu valsts tiesu protekcionistisku vai, gluži pretēji, neprotekcionistisku pieeju šķīrējtiesu darbībai.
Ar “proarbitrāžas” pieeju tiek saprastas situācijas, kad valsts tiesas, saskaroties ar jautājumiem, uz kuriem var tikt sniegta neviennozīmīga atbilde, dod priekšroku tai, kura atbilst šķīrējtiesu institūta prakses attīstības interesēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes