ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

1. Dzīvokļu īpašnieku kopības statuss

Nosakot jebkuras prasības pamatu un priekšmetu, kā arī juridiski tos izvērtējot, tiesai ir būtiski precīzi identificēt gan tiesību subjektus, kas iesaistīti konkrētajās tiesiskajās attiecībās, gan pašu tiesisko attiecību dabu un saturu.

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā šis uzdevums ir izrādījies komplicēts vairāku iemeslu dēļ. Sarežģījumus ir radījis gan dzīvokļa īpašuma tiesību institūta specifiskais saturs salīdzinājumā ar īpašuma institūtu Civillikuma izpratnē,⁴ gan no tā izrietošā dzīvokļu īpašnieku savstarpējo attiecību vairāku līmeņu daba (dzīvokļa īpašnieka tiesības un pienākumi attiecībā uz rīcību ar atsevišķo īpašumu un attiecībā uz kopīpašumā esošo dzīvojamās mājas daļu), gan arī dzīvojamās mājas pārvaldnieka duālā loma dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās (pārvaldnieks kā dzīvokļu īpašnieku pilnvarnieks un kā pārvaldīšanas pakalpojuma sniedzējs). Papildu grūtības ir sagādājis apstāklis, ka daudzās dzīvojamās mājās dzīvokļu īpašnieki vēl joprojām no pašvaldības vai valsts nav pārņēmuši mājas pārvaldīšanas tiesības un attiecīgi nav tiesīgi brīvi izvēlēties pārvaldnieku, kā arī viņu attiecības ar pārvaldnieku pakļautas speciālam normatīvajam regulējumam.⁵

Šķetinot iepriekš minētos tiesību jautājumu mezglus, Senāts lietā Nr. SKC-109/2019 secināja: "Tiesiskajās attiecībās ar trešajām personām, piemēram, slēdzot līgumu ar pārvaldnieku, un atsevišķos gadījumos arī tiesiskajās attiecībās, kas pastāv dzīvokļu īpašnieku kopības ietvaros, visu dzīvokļu īpašnieku interesēs rīkojas dzīvokļu īpašnieku kopība kā tiesību subjekts, ciktāl šādas tiesiskās attiecības attiecas uz dzīvojamās mājas pārvaldīšanu."⁶

No vienas puses, atziņa, ka dzīvokļu īpašnieku kopība ir tiesību subjekts, nav jauna Senāta praksē, jo iepriekš uz to norādīts atsevišķos Senāta Administratīvo lietu departamenta nolēmumos⁷ un vēl pirms tam Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 20. aprīļa spriedumā lietā Nr. SKC-154/2011 (C24063907) (skat. sprieduma 7. punktu). No otras puses, civillietās dzīvokļu īpašnieku kopību kā tiesību subjektu Senāts iepriekš tomēr pilnībā neatzina, norādot, ka kopība neatbilst Civilprocesa likumā noteikto subjektu lokam un attiecīgi nevar piedalīties civilprocesā, t.sk. būt par atbildētāju lietā.⁸ Līdz ar to Senāta spriedums lietā Nr. SKC-109/2019 iezīmē būtisku pavērsienu Senāta Civillietu departamenta līdzšinējā praksē jeb judikatūras maiņu.⁹

Tēzi par dzīvokļu īpašnieku kopības tiesībspēju Senāts ir pamatojis ar piemērojamā normatīvā regulējuma sistēmisko un teleoloģisko iztulkojumu, papildus norādot uz likumā noteikto kopības organizatorisko struktūru un dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumu saistošo raksturu arī tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nav piedalījušies lēmuma pieņemšanā vai ir balsojuši pret to, kas ir raksturīga pazīme personu apvienībām, kurām piemīt tiesībspēja.¹⁰

Senāts arī neatstāja bez ievērības apstākli, ka Dzīvokļa īpašuma likuma 15. panta pirmajā daļā dzīvokļu īpašnieku kopība ir atzīta par pārvaldes institūciju dzīvojamā mājā, kas sadalīta dzīvokļa īpašumos. Šo likuma formulējumu Senāts atzina par neprecīzu, taču uzskatīja, ka pēc būtības tas atspoguļo likumdevēja gribu regulēt kopības kā vienota veseluma dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības.¹¹ Par kopības pārvaldes institūciju būtu atzīstama dzīvokļu īpašnieku kopsapulce.

Dzīvokļu īpašnieku kopības tiesībspējas atzīšana nozīmē, ka dzīvojamās mājas īpašnieku kopums tiek primāri uzlūkots kā īpaša veida ar tiesībspēju apveltīta sabiedrība, nevis kopīpašnieki Civillikuma izpratnē. Vienlaikus šāda pieeja neizslēdz kopīpašuma regulējuma ierobežotu piemērošanu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesiskajās attiecībās, uz ko tieši norādīts Dzīvokļa īpašuma likuma 4.