Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Diskusija

21. Aprīlis 2009 /Nr.16 (559)

Valsts oficiālās informācijas pasniegšanai nedrīkst pieiet formāli
3 komentāri
Prof. Dr.iur.h.c. Ass.iur. Dipl.–Pol.
Egils Levits
 

1.

1) Publicējamā oficiālā informācija ir valsts (plašā nozīmē, t. i., jebkuras publisko tiesību juridiskas personas vai ar valsts varu apveltītas privātpersonas) orgānu, iestāžu vai amatpersonu publiski sniegtā informācija, kura izpilda vēl vismaz vienu no šādiem priekšnosacījumiem:

– ir normatīvi tiesību akti (t. i., visi ārējie normatīvie tiesību akti – gan ārējie normatīvie tiesību akti kā likumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi – un visi iekšējie normatīvie tiesību akti – iekšējie nolikumi, instrukcijas utt.);

– ir individuāli tiesību akti, t. i., tiesību akti, kas saistoši konkrētām iestādām, amatpersonām vai privātpersonām (administratīvie akti, pārvaldes iekšējie rīkojumi u. c.) – bet tikai tik, cik to prasa atklātības princips vai citas sabiedrības intereses, un to neierobežo datu aizsardzības noteikumi;

– informē par valsts orgāna, iestādes vai amatpersonas darbību saistībā ar savu kompetenci vai pauž valsts orgāna, iestādes vai amatpersonas viedokli (dažādi paziņojumi u. c.);

– ir saistīta ar valsts darbību un ir nepieciešama vai palīdz privātpersonai orientēties, lai īstenotu savas tiesības vai plānotu savu rīcību (piemēram, dažādu reģistru informācija, konkursu un vakanču sludinājumi, tiesu ziņas u. tml.);

– valsts orgāna, iestādes vai amatpersonas ieskatā, var būt sabiedrībai noderīga (piemēram, statistikas, plāni, analīzes u. tml.);

- ir saistīta ar publiskā telpā darbojošos organizāciju darbību un palīdz sabiedrībai vai indivīdam orientēties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē (piemēram, informācija par politisko partiju kongresiem, to paziņojumi, darbības un finanšu pārskati, informācija par frakciju darbību, par politiskā vai sabiedriskā dzīvē nozīmīgu reliģisku organizāciju vai biedrību darbību u. tml.).

2) No Satversmes 1., 90. un 101. panta izriet, ka valstij ir pienākums sniegt un privātpersonai ir tiesības saņemt oficiālu informāciju. Pie tam privātpersonai ir tiesības tieši uz oriģinālu, nefiltrētu, nekomentētu informāciju.

Šai informācijai jābūt tādā formā un izkārtojumā, ka tā katram ir viegli un ērti pieejama un bez īpašiem palīglīdzekļiem un palīgdarbībām saprotama. Principā šai informācijai jābūt bez maksas; tikai izņēmuma kārtā tā drīkst sasniegt maksimāli pašizmaksas līmeni. Doma, ka kāds – valsts vai privātpersona – varētu ar oficiālās informācijas izplatīšanu pelnīt, pati par sevi ir pretrunā ar oficiālās informācijas jēgu demokrātiskā sabiedrībā. Cik daudz šī informācija patiesi tiek lietota, nav jāņem vērā: visai oficiālai informācijai katram potenciālam lietotājam katrā laikā ir jābūt pieejamai visvieglākajā un vissaprotamākajā veidā. Indivīdam arī jābūt iespējai šo informāciju pašam krāt un uzglabāt.

3) No tā, cita starpā, izriet secinājums, ka valsts oficiālās informācijas pasniegšanai nedrīkst pieiet formāli. Ņemot vērā tās apjomu, tā jādara lietotājam pieejama tādā formā, ka tas bez īpašām priekšzināšanām var to atrast un lietot. Piemēram, likumiem un citiem normatīviem aktiem jābūt pieejamiem arī konsolidētā veidā, ar norādēm uz citiem, sistēmiski saistītiem normatīviem aktiem, kā arī tiesu spriedumiem; interneta versijai jābūt labi pārdomātai un efektīvai meklēšanas funkcijai pēc dažādiem kritērijiem, tajā skaitā ar sistēmisko meklēšanas iespēju, u. tml.

4) Jāatceras, ka valsts pienākums sniegt informāciju neaprobežojas tikai ar oficiālās informācijas publicēšanu. Valstij ir pienākums sniegt arī citu informāciju, kam nav oficiālas informācijas statusa, bet kas palīdz vai nu indivīdam orientēties sabiedrības norisēs, pārredzēt valsts darbību un labāk izvērtēt savas tiesības un iespējas, un/vai palīdz iestādēm un amatpersonām labāk pildīt savus pienākumus (piemēram, dažāda veida juridiska literatūra kā komentāri vai juridiski pētījumi, iestāžu prakses un tiesu judikatūras apkopojumi, dažādiem lietotāju informācijas un specializācijas līmeņiem domāti pārskati, analīzes, plāni un citi informatīvi materiāli u. tml.).

Indivīdam uz šādas informācijas saņemšanu gan ir tiesības tikai izņēmuma gadījumā, taču tas valsti neatbrīvo no pienākuma šādu informāciju sagatavot un darīt pieejamu. Savukārt valsts darbiniekiem tā ir nepieciešama kā "amata rīks". Tādēļ lieki piebilst, ka no tās nedrīkst gūt peļņu; tai jābūt vai nu bez maksas, vai – izņēmuma kārtā – tā jāpiedāvā par cenu, kas nepārsniedz pašizmaksu.

5) Vēl plašākā, šeit konkrēto jautājumu pārsniedzošā kontekstā jāņem vērā, ka valstij no Satversmes 1., 90., 99., 100. un 101. panta izriet pienākums nodrošināt augstvērtīgas informācijas infrastruktūru, kas sniedz indivīdam iespējami objektīvu, plašu un dziļu informāciju par dažādām politiskajām, sociālajām un kultūras norisēm, lai indivīds varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē.

Informācijas "tirgus" nav salīdzināms ar "parastu" preču, piemēram, kartupeļu vai automašīnu, tirgu. Šeit brīvā tirgus principi, it sevišķi konkurences princips, kam vajadzētu novest pie pēc iespējas augstākas kvalitātes "produkta", nedarbojas. Informācijas jomā (visplašākajā nozīmē, ietverot arī kultūru un zinātni) brīvā tirgus principi parasti noved, tieši otrādi, pie zemākas kvalitātes "produkta", jo komerciāli izdevīgs informācijas piedāvājums masu patēriņam parasti neatbilst iespējami augstākās kvalitātes prasībām. Savukārt augstvērtīgas informācijas piedāvājums, jo to patērētāju skaits – it sevišķi skaitliski nelielā sabiedrībā – ir mazāks, bieži nav komerciāli izdevīgs.

Tādēļ paļaušanās vienīgi uz brīvo tirgu var novest pie rezultāta, ka nelielā sabiedrībā, kā Latvijā, augstvērtīgas informācijas piedāvājums kļūst tik ierobežots, ka apdraud gan visas sabiedrības attīstību, tās globālo politisko un ekonomisko konkurētspēju, gan arī ierobežo potenciāli ieinteresētā indivīda intelektuālās iespējas.

Ievērojot modernas sabiedrības un katra indivīda eksistenciālo atkarību no viņam pieejamās augstvērtīgas informācijas, valstij atbilstoši Satversmes 1. pantā ietvertajam sociāli atbildīgas valsts virsprincipam ir pienākums nodrošināt potenciālo lietotāju ar šādu informāciju. Lai arī, pildot šo pienākumu, valstij ir plaša rīcības brīvība, tomēr tā nedrīkst pieļaut, ka Latvijas sabiedrības potenciālās iespējas saņemt augstvērtīgu informāciju samazinās līdz kritiskam minimumam.

Patlaban valsts pilda šo pienākumu, nodrošinot sabiedrisko televīziju un radio (lai gan var būt dažādās domās par to, kā sabiedriskā televīzija un radio šo savu konstitucionālo uzdevumu patlaban patiešām pilda).

Tuvākā nākotnē, iespējams, būs jādomā arī par sabiedriskiem drukātiem medijiem, sabiedrisko izdevējdarbību, sabiedriskiem interneta portāliem vai citādām sabiedrisko mediju formām, lai latviešu sabiedrībai un tās locekļiem varētu tikt sniegts mūsdienu vajadzībām atbilstošs informatīvs piedāvājums (ieskaitot kultūru un zinātni), kas, it sevišķi globalizētās konkurences apstākļos, ir priekšnoteikums Latvijas sabiedrības attīstībai un indivīda intelektuālā potenciāla izmantošanai. Jebkurā gadījumā ir kritiski jāizvērtē naivā tirgusticība – tieši augstvērtīgas informācijas jomā (it sevišķi mazā un ne pārāk bagātā sabiedrībā) brīvais tirgus viens pats strukturāli nespēj nodrošināt adekvātu piedāvājumu, un šeit valstij ir jāveic papildu pasākumi, lai šādu piedāvājumu nodrošinātu.

Protams, ir jādiskutē par to, kas tieši būtu darāms, kādā formā un kā šādas sabiedriskas struktūras varētu tikt pasargātas no manipulatīvas ietekmes, taču tas jau ir īpašs jautājums. Par to tiks diskutēts arī tradicionālajā Publisko tiesību institūta un Dišlera biedrības rīkotajā Bīriņu konstitucionālo tiesību seminārā šī gada jūlijā.

 

2.

Lai arī vairums lietos interneta versiju, tomēr no papīra versijas atteikties nedrīkst vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, papīra versija nav vēlāk grozāma un līdz ar to vienmēr pieejama oriģinālā veidā. Pretrunu gadījumā starp interneta versiju un papīra versiju pareizā vienmēr būs papīra versija.

Otrkārt, papīra versija ir drošāka, ar to nav iespējams pēc tam manipulēt. Turpretim interneta versija ir daudz nedrošāka: "hakeri", piemēram, varētu manipulēt ar likumu vai kādu citu dokumentu kaut vai uz dažām stundām vai dienu, pa to laiku radot uzticību šai manipulētajai versijai (un to izmantot blēdībās); kā rāda pagājušā gada interneta uzbrukums Igaunijai, arī visu serveri var izsist no ierindas un valsts tādā gadījumā uz laiku paliktu bez likumiem utt. Apgalvojums, ka internets ir drošs, vienkārši neatbilst patiesībai. Kļūdas un manipulācijas oficiālās publikācijas interneta versijā (ja salīdzinājumam nav papīra versijas) ir arī grūti konstatējamas un pierādāmas.1

Treškārt, privātpersonai jābūt iespējai pašai krāt un uzglabāt oficiālo informāciju.

Ceturtkārt, internets nav visiem pieejams, un ne visi iedzīvotāji prot ar to apieties; ja oficiālā informācija tiktu ierobežota tikai uz interneta versiju, tad patlaban vēl lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju tiktu izslēgti no pieejas tai, kas būtu pretrunā ar Satversmes 90. pantu.

Tātad jāsecina, ka oficiālā informācija ir jāpublicē gan papīra formā (pietiekamā eksemplāru skaitā, lai katrs, kas to vēlas, varētu to abonēt), gan vienlaikus internetā.

Tiesības saņemt oficiālo informāciju ir cilvēktiesības un pilsoniskās līdzdalības tiesības (tāpat kā, piemēram, vēlēšanu tiesības); tās ir absolūtas, un tās nevar ierobežot, piemēram, prasot par to nodevu, kas būtu pretrunā ar vienlīdzības principu (jo vieniem tā būtu pieejamāka nekā citiem). Tādēļ oficiālajai informācijai principā jābūt pieejamai bez maksas.

 

3.

No lietotāja viedokļa, neapšaubāmi, ir ērtāk, ka visa valsts oficiālā informācija atrodama vienā publikācijā un vienlaikus tai atbilstošā vienā interneta vietnē. Gan oficiālajā publikācijā, gan interneta versijā informācija jāsakārto tā, lai tā būtu pārskatāma un viegli atrodama.

Tas tomēr nenozīmē, ka blakus tai nevarētu būt arī citas publikācijas un interneta vietnes, kur šī informācija tiek atkārtota un kur papildus var tikt ievietota arī cita informācija.

 

4.

Vispirms attiecībā uz normatīvo aktu un citu tiesību aktu izsludināšanu (un līdzīgām darbībām) oficiālajā publikācijā (no kā, cita starpā, ir atkarīga attiecīgā akta spēkā stāšanās) jākonstatē, ka tas ir klasisks valsts publisks uzdevums, kas saistīts ar valsts varas izmantošanu, un tādēļ uz to attiecināmi Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļas noteikumi par atsevišķu pārvaldes uzdevumu deleģēšanu. Taču šis uzdevums pēc savas būtības pieder pie valsts uzdevumu kodola – valsts savu likumu un citu tiesību aktu oficiālu izsludināšanu nevar deleģēt privātpersonai. Tādēļ šo uzdevumu saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41. panta 3. daļas Nr. 3 deleģēt nevar.

Arī pārējās oficiālās informācijas izziņošana ir valsts publisks uzdevums. Tas nav publisks pakalpojums (tāpat kā civiltiesas spriedums nav publisks pakalpojums pusēm). Valsts no šī publiskā pakalpojuma veikšanas nevar atteikties vai atbrīvoties, nododot tā veikšanu privātam uzņēmumam. Taču, tā kā šis uzdevums atšķirībā no tiesību aktu izsludināšanas nav saistīts ar valsts varas izmantošanu, tad uz to tieši neattiecas Valsts pārvaldes iekārtas likuma V nodaļas noteikumi par deleģēšanu. Šeit nav runa arī par sabiedrības līdzdalību valsts pārvaldē saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma VI nodaļu. Šeit būtu piemērojami noteikumi par valsts iepirkumu, jo valsts principā savu publisko uzdevumu veikšanā (kas principā jāveic ar valsts pašas resursiem) izņēmuma kārtā un pakārtotā vietā var piesaistīt arī privāto sektoru. Turklāt privātpersonai nav subjektīvas tiesības prasīt no valsts tās publisko uzdevumu privatizēšanu vai privātu uzņēmumu piesaisti to veikšanai. Tas ir vienīgi tiesiskuma un lietderības jautājums, kas jāizšķir valstij pašai.

Tomēr te jāņem vērā, ka valsts centrālu publisku uzdevumu izpildē – pat pakārtotā vietā – piesaistot privātu uzņēmumu, rodas papildu problēmas, vadot, uzraugot un kontrolējot to izpildi. Šeit konkrētā gadījumā nepietiktu ar norādi uz piesaistītā uzņēmuma materiālo atbildību post factum par kļūdām vai nolaidību. Šajā gadījumā valsts pienācīgā rūpība, šādu lēmumu pieņemot, prasītu nodrošināt, ka privātais uzņēmums, lai jau iepriekš samazinātu šādas problēmas, būtu iesaistāms valsts pārvaldes struktūrā, tās hierarhisko rīkojumu sistēmā (ieskaitot disciplināratbildību) tādā veidā, "it kā tas piederētu pie valsts struktūrām".2

Taču te rodas jautājums, kādēļ tad šāda piesaiste, kas radītu nepieciešamību pēc papildu uzraudzības, vispār būtu vajadzīga, nemaz jau nerunājot par konstitucionālo problēmu par to, kādēļ valstij būtu vēl jāsamaksā šim uzņēmumam tā peļņa (jo privāts uzņēmums neiesaistītos šī valsts uzdevuma veikšanā tikai altruistiskos nolūkos).

Ja privātpersonai uzņēmuma kļūdas vai nolaidības dēļ (neatkarīgi no tā vainas) rastos zaudējums, tad tā, ņemot vērā privātā uzņēmuma (šeit absolūti nepieciešamo) integrāciju valsts pārvaldes struktūrā, varētu vērsties pret valsti administratīvajā tiesā, bet valsts savukārt varētu vērst regresa prasību pret šo uzņēmumu. Tomēr te jāredz, ka, ņemot vērā iespējamo risku un ne pārāk lielās investīcijas, privātā sektora ieguldītais kapitāls varētu nesegt pat nodarītos materiālos zaudējumus, nemaz nerunājot par uzticības zaudējumu valstij.

Jāatzīst: lai gan privāta uzņēmuma piesaiste konkursa kārtībā šī valsts publiskā uzdevuma veikšanai uz šeit minēto noteikumu pamata (integrācija valsts pārvaldes hierarhiskajā struktūrā) varētu nebūt principiāli izslēgta (ja neskaita problēmu, kas saistīta ar uzņēmuma peļņas apmaksu, kas būtu vēl tuvāk jāanalizē), šāda soļa lietderība, ņemot vērā iespējamos riskus un ieguvumus, pagaidām ir grūti saskatāma.

 


1 Šajā sakarā interesants ir Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 3.03.2009. spriedums lietās Nr. 2 BvC 3/07 un 2 BvC 4/07, kas noraida elektronisko vēlēšanu ierīču izmantošanu vēlēšanās, jo atšķirībā no "tradicionālajiem" vēlēšanu biļeteniem elektroniskās vēlēšanu ierīces ir vieglāk manipulējamas vai arī tajās var būt programmas kļūdas, kas varētu novest pie nepareiziem vēlēšanu rezultātiem. Federālā konstitucionālā tiesa uzsver, ka atšķirībā no procedūras ar vēlēšanu biļeteniem šādas elektronisko ierīču kļūdas vai manipulācijas pilsonim bez īpašām priekšzināšanām ir grūti konstatēt vai pierādīt; līdz ar to šādu ierīču izmantošana ir pretrunā tiesiskas valsts principam un brīvu vēlēšanu principiem.

2 Sal. analogi Eiropas Kopienu tiesas 11.1.2005. spriedumu lietā Nr. C-26/ 03, Stadt Halle, §§66 un turpm., kā arī 18.11.1999. spriedumu lietā Nr. C-107/ 98, Teckal.

 

2
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
EnDUHYV0hHJs
9. Septembris 2013 / 16:22
1
ATBILDĒT
Ultima creacif3n de tu gabnteie:\"Votar a ANV\" = \"Tener que ir a la ce1rcel\".\"Votar a tu PSOE\" = \"Tener que ir a la ce1rcel\".Ni Aznar se inventf3 jame1s tanto.Aunque ministros de tu PSOE calentaron la celda, sed, por orden de tu Garzf3n, o sea, sin escapatoria este1s.
xzqOnZRCRRWHnJtzp
21. Novembris 2011 / 18:57
0
ATBILDĒT
That saves me. Thanks for being so snebisle!
jānis
21. Aprīlis 2009 / 09:29
0
ATBILDĒT
Lieliski. Īsi, koncentrēti, par lietu.
visi numura raksti
Diskusija
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
Satversmes 90. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Satversmes tiesa savā praksē ir norādījusi: "Šī konstitucionālā norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs ...
2 komentāri
Gunārs Kusiņš
Diskusija
Oficiālā izsludināšana ir aktīva darbība ar mērķi sasniegt adresātu
11 komentāri
Gunārs Kūtris
Diskusija
Valsts ir apsolījusies, ka nodrošinās, lai visi zinātu savas tiesības
6 komentāri
Kristīne Jarinovska
Diskusija
Oficiāla publikācija ir valsts funkcija, ko nevar nodot privātpersonas kompetencē
Ilze Pilsētniece
Diskusija
Jāsaglabā abi formāti: elektroniskais un papīra
AUTORU KATALOGS