Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Diskusija

21. Aprīlis 2009 /Nr.16 (559)

Oficiālā izsludināšana ir aktīva darbība ar mērķi sasniegt adresātu
11 komentāri
Gunārs Kusiņš
Saeimas Juridiskā biroja vadītājs, LU lektors 

1. Pirmais jautājums ir ļoti apjomīgs, un man šķiet, ka vajadzētu nošķirt lietas, ko prasa 69., 90., 100., 101. un citi Latvijas Republikas Satversmes panti. Jautājuma kontekstā būtu jānodala trīs pamatlietas: normatīvo aktu izsludināšana, pieejamības nodrošināšana valsts informācijai un informācijas atklātība. Domāju, ka attiecībā uz pirmo – likumu un citu normatīvo aktu izsludināšanu – būtu lietderīgi apsvērt pat īpaša tiesiskā regulējuma nepieciešamību, jo gribētu piebilst, ka Latvijā joprojām ir zināmas problēmas pat ar iespējām uzzināt normatīvos aktus. Piemēram, Latvijā ir daudz cilvēku ar īpašām vajadzībām, to skaitā neredzīgi cilvēki. Vai personas, kas nezina latviešu valodu. Šīs personas dzīvo Latvijas sabiedrībā. Kā viņi var uzzināt par savām tiesībām un pienākumiem? Šīs problēmas nedrīkst aizmirst, ja diskutē par iespējamiem uzlabojumiem oficiālās informācijas izsludināšanas jomā. Cits piemērs – ANO Drošības padomes rezolūcijas, kuras nekur nav izsludinātas (un vispār latviešu valodā nav pieejamas), taču minētas Latvijas Krimināllikuma 84. pantā. Pieļauju, ka daudzi nemaz nezina par šo faktu, kur nu vēl minēto rezolūciju saturu.

Manuprāt, svarīgi saprast, kāds ir likumu un citu normatīvo aktu izsludināšanas mērķis. Izsludināšanas mērķis ir, lai likumu un citu normatīvo aktu teksts saprotamā formā nonāktu līdz adresātam.

Izsludināšana nav tas pats, kas pieejamības nodrošināšana vai informācijas atklātība. Izsludināšana pati pēc savas būtības ir aktīva rīcība. To var salīdzināt ar reklāmu, kas "sludina" viedokļus – to taču nesauc par informācijas pieejamības nodrošināšanu. Arī normatīvo aktu izsludināšanas procesā valstij ir nevis vienkārši jānodrošina normatīvo aktu tekstu pieejamība, bet jāiet soli tālāk – valstij normatīvie akti ir "jāsludina". Tas ir nepieciešams, lai katrs subjekts varētu viegli uzzināt un realizēt savas tiesības un pienākumus.

Uzdotajā jautājumā ietvertais formulējums "oficiālā informācija", manuprāt, ietver vairākas informācijas grupas.

Pirmkārt, jau minētie normatīvie akti – likumi, Ministru kabineta noteikumi, starptautiskie līgumi, Satversmes tiesas spriedumi, lēmumi par amatpersonu iecelšanu un daži citi akti. (Izsludināšanai varbūt nevajadzētu attiekties uz visiem iekšējiem normatīvajiem aktiem.) Līdzīgā apjomā izsludināšana parādās, piemēram, Somijas konstitūcijas 79. pantā, kā arī Lisabonas līguma 254. pantā.

Jāpatur prātā, ka izsludināšana ir normatīvo aktu spēkā stāšanās nosacījums – Satversmes 69. pants sasaista abas šīs lietas. Tātad neizsludināts likums nevar radīt juridiskas sekas.

Savukārt attiecībā uz citu jautājumā pieminēto "oficiālo informāciju" varbūt nebūtu veicama "izsludināšana", bet gan drīzāk vienkārši "publicēšana". Skaidrs, ka, piemēram, oficiālajā laikrakstā publicētai kādas partijas programmai nav ar tāda paša juridiska spēka un sabiedriskas nozīmības kā, piemēram, likums par iedzīvotāju nodokli.

Tādēļ, pēc manām domām, formāli apvienot jēdzienā "oficiālā informācija" dažādas nozīmības informāciju (jau minētos obligāti izsludināmos normatīvos aktus un informāciju, kura atbilstoši likumam ir jāpublicē) var tikai ērtības labad.

Jautājums par to, vai oficiālā informācija izsludināma vienā vietā (oficiālajā laikrakstā un interneta vietnē), ir saistīts ar lietotāju ērtībām un finanšu aspektu.

Neapšaubāmi, viens oficiāls informācijas avots ir ļoti ērts. Taču, ja runājam par papīra formāta oficiālo laikrakstu, šeit ir vairākas piezīmes.

Pirmkārt, ja tajā publicē arī tādu informāciju, kas nav vispārsaistoša, tas var sadārdzināt visu laikrakstu. Ja "Latvijas Vēstnesī" šobrīd tiktu publicēti tikai normatīvie akti, laikraksts būtu ievērojami plānāks un acīmredzot arī lētāks (diemžēl arī mazāk noderīgs un populārs).

Mans priekšlikums būtu rūpīgāk nodalīt informāciju, uz kuru attiecas "oficiālās izsludināšanas" nepieciešamība (to arī turpmāk izsludināt oficiālajā laikrakstā), un citu informāciju, kas valstij jāpublisko, piemēram, ziņas par laulāto mantisko attiecību reģistru, utt. (Tālākas diskusijas gaitā varētu nonākt pie secinājuma, ka to var publiskot valsts uzturētajā elektroniskajā vietnē).

Otrkārt, no uztveramības viedokļa, jāatceras, ka gadījumā, ja oficiālajā laikrakstā tiek publicēts liels apjoms citas (atbilstoši likumam publicējamas, bet ne izsludināmas) informācijas, pastāv risks, ka svarīgākās lietas – saistošie normatīvie akti – pazūd starp mazāk svarīgajām. Šādu pārmetumu gan nevar attiecināt uz "Latvijas Vēstnesi", kur likumi un Ministru kabineta noteikumi šobrīd atrodami laikraksta sākumdaļā, bet cita veida informācija – tālākajās lappusēs.

2. Atbildot uz jautājumu, vai oficiālajai publikācijai jābūt papīra vai elektroniskā formātā (vai abos veidos), situāciju analizēšu galvenokārt saistībā ar to valsts informācijas daļu, uz kuru attiecas jau iepriekš minētais jēdziens "izsludināšana", resp., vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem.

Ja oficiālā laikraksta papīra formāts tiek likvidēts un ārējo normatīvo aktu izsludināšana notiek vairs tikai elektroniski, tad man izskatās, ka mēs jau daļēji pārejam uz dzīvi tādā kā "matriksa" pasaulē. Ja tā nenopietni turpina šo vīziju, tad nākamais solis – elektroniska likumu pieņemšana, elektroniska Saeima un elektroniska valdība. Process noslēgsies, kad kā personas dzīvesvieta tiks deklarēta e-pasta adrese...

Runājot nopietni, prātīgāk tomēr būtu elektronisko sasniegumu iespējas izmantot paralēli "pārbaudītām vērtībām", kā papildu ērtību nodrošinājumu.

Gadījumā, ja normatīvo aktu izsludināšana notiktu tikai elektroniskā vidē, to drīzāk varētu vērtēt nevis kā aktīvu izsludināšanas darbību (kādai tai vajadzētu būt), bet gan tikai kā pieejamības nodrošināšanu. Šādā gadījumā, manuprāt, valsts oficiālā informācija nesasniegs tās adresātu – personas, kurām valsts noteiktās tiesības un pienākumi ir svarīgi.

Ir būtiska atšķirība starp aktīvu izsludināšanu un pieejamības nodrošināšanu. Lai gan tas nav praktiski iespējams, visefektīvākā likumu izsludināšana noteikti būtu tad, ja likumi katram pilsonim tiktu " izstāstīti" klātienē. Esmu dzirdējis, ka kādreiz t. s. senajos laikos ir bijusi prakse, ka atsevišķu valsts iestāžu darbinieki laukos ir apstaigājuši saimniecības, sasau­kuši kopā saimes un mutiski informējuši par varas iestāžu pieņemtajiem lēmumiem – lai visi būtu informēti. Protams, tas ir ļoti dārgi un diezin vai mūsdienās praktiski iespējami. Taču tādi "izsludināšanas" precedenti ir bijuši.

Lai šobrīd runātu par to, ka var atteikties no normatīvo aktu izsludināšanas papīra laikrakstā un pāriet uz elektronisko izsludināšanu, ir nopietni jāapsver divi aspekti: cik daudz šādā veidā tiks ierobežota izsludināto tekstu publiskā pieejamība un iespēja uzzināt savas tiesības un pienākumus un vai tādējādi pieejamība būs lētāka vai dārgāka?

Ja tiks likvidēts papīra laikraksts, tas vairs nebūs nopērkams kioskos. Bibliotēkās to nevarēs izlasīt uz papīra, bet tikai elektroniski. Lai cilvēks varētu nopietni iepazīties ar likuma tekstu, ļoti ticams, ka viņam tas vienalga būs nepieciešams papīra izdrukas veidā (lai varētu paņemt līdzi uz mājām, lasīt rūpīgi, pa daļām utt.). Tātad papīra versijas izdrukas izmaksas saglabāsies, tikai nauda tiks ņemta no indivīda kabatas. Izmaksas tiks vienkārši pārceltas. Turklāt, iespējams, likuma izdruka no valsts oficiālā portāla bibliotēkā maksās vairāk nekā šobrīd maksā drukātais laikraksts "Latvijas Vēstnesis". Tātad pat gadījumā, ja oficiālais elektroniskais portāls būs bez maksas, faktiski var iznākt pretējais – oficiālā informācija maksās dārgāk nekā līdz šim.

Vēl viens būtisks kritērijs – interneta pieejamība. Šaubos, vai Latvija ir sasniegusi tādu interneta pārklājuma un lietotāju daudzuma līmeni, lai varētu apgalvot, ka elektroniska publikācija būtu pieejamāka nekā uz papīra drukāts laikraksts.

Nevar aizmirst arī par elektroniski pieejamās informācijas "ievainojamību" un "hakerus".

Līdz ar to es uzskatu, ka atteikšanās no oficiālās publikācijas papīra versijas ir pāragra. Jo prātā vienmēr jāpatur mērķis – normatīvo aktu izsludināšana ir aktīva darbība ar mērķi sasniegt adresātu.

4. Tā kā likumu un citu normatīvo aktu izsludināšana ir tipiska valsts varas funkcija, šī funkcija ir jāpilda valstij (arī gadījumā, ja tiek ieviesta oficiāla elektroniska publikācija). Faktiski tas ir pilnīgi klasisks valdības pienākums.

Ja valsts normatīvo aktu izsludināšanu nodod privātam partnerim, jāsaprot, ka izsludināšana kļūst savā ziņā atkarīga no šī privātā partnera. Pirmkārt, privātais partneris to noteikti darīs par maksu un nolūkā nopelnīt. Tātad oficiālā izsludināšana kļūs par biznesa plāna sastāvdaļu, kas ir pēc būtības nepieļaujami. Vēl pastāv bīstamība saistībā ar bankrota risku, atteikšanos publicēt utt.

Tādēļ neredzu iemeslu, kādēļ lai valsts mainītu pašreiz iedibināto valsts oficiālās informācijas izsludināšanas institucionālo kārtību.

1
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (11)
11 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
DrhQSNEkIpShMGmJI
12. Februāris 2012 / 16:45
0
ATBILDĒT
oxyZAV bkxqcksnmdul
iCSwCioYRslJQVRTp
11. Februāris 2012 / 07:16
0
ATBILDĒT
Kopumā piekrīu, bet “paēdināt aitas, tā lai kāposts arī vēl pltikau laukā.” ? Jau pašlaik liela sabiedrības daļa “ne aitas” algā saņem mazāk nekā pesnsionāri. Ja lielākā pensionāru daļa saņem ap 160 Ls mēnesī, tad lauku skolotāji saņem tikpat vai krietni mazāk. Medmāsām u.c. profesiju pārstāvjiem situāciju ir tikpat traģiska, bet kādi būtu reāli risinājumi? Ar dzimstības veicināšanu mēs risinātu nākotnes problēmas, bet 20 gadus neviens jauns cilvēks negaidīs, toties ” nobalsosar kājām”. Risinājumu ta nav…
oszQJdSVIBQxTA
9. Februāris 2012 / 15:44
0
ATBILDĒT
rWzT0E dubdytnwmbct
kwUJPVbHDYryM
9. Februāris 2012 / 14:03
0
ATBILDĒT
Par nsrkaotīšanu: nē, manā universitāte studenti viens no otra nensrkaota. Pat prātā nenāk. Bet universitāte arī pret tādu praksi ir viennozīmīgi neiecietīga. Vienkārši atskaita. Un tas ir attieksmes jautājums. Kad iestājos pēc Komercskolas Rīgas ekonomikas augstskolā, biju apguvusi nsrkaotīšanu kā normu. Mums uzreiz pateica – pieķersim izmetīsim. Vairums nešpikoja. Pāris izmeta. Un viss.
QmyAtUVrqWauxzDPv
9. Februāris 2012 / 13:41
0
ATBILDĒT
Ir smjuki noraudzīties kā veiksmīgi “izaudzinātie” uzņēmumi tiek ārzemju investoru pārņemti. Arī Rīgas Piena Kombināts ir krievu investora rokās, tāpat tas tā norisinās vēl ar virkni citu uzņēmumu. Tā vien šķiet, ka mums valdībā nav tālredzīga, kompetenta ekonomista, nav skaidras vīzijas (var būt pat arī vēlmes) par plaukstošu zemi un labu nodarbinātības rādītāju…
i-dimensija
29. Jūlijs 2009 / 18:56
0
ATBILDĒT
bet i-racionāla būtne iztiek ar wikipedia
Skepse
21. Aprīlis 2009 / 18:41
0
ATBILDĒT
Es tā saprotu, ka, pēc dažu komentētāju domām, ekspertu diskusiju, kā vienmēr, visloģiskāk būtu organizēt jau pēc koncepciju izstrādes un likumu pieņemšanas... Mums kaut kā jokaini ir pieņemts valstī, ka izstrādā koncepcijas un tad rīko diskusijas to apspriešanai, taču racionāla būtne ar citiem apspriežas vēl pirms galīgā lēmuma pieņemšanas..
Praktiķis
21. Aprīlis 2009 / 14:54
0
ATBILDĒT
Kādā sakarībā...
:)))
21. Aprīlis 2009 / 14:37
0
ATBILDĒT
....izmisīga? Izmisīgi ir citi viedokļi - vēlme nogrābt personīgas materiālas vērtības no valsts funkciju pārņemšanas.
:))
21. Aprīlis 2009 / 12:35
0
ATBILDĒT
Ja nedraudzējas ar galvu, krīzes (vai nekrīzes) laikā var gadīties izliet bērnu no vanniņas kopā ar ūdeni. Visas krīzes paldies dievam reiz beidzas. Vai tad atkal būs jāsāk no jauna būvēt cietumi, tiesas un Latvijas Vēstnesis? Gala beigās ir skaidrs - viegli sačakarēt, grūti atjaunot. Un kur nu vēl pa vidu - tiesiskais juceklis.
:)
21. Aprīlis 2009 / 10:18
0
ATBILDĒT
Šis viss JV numurs gandrīz izskatās pēc izmisīga mēģinājuma attaisnot Latvijas Vēstneša pastāvēšanas nepieciešamību arī krīzes laikā. Lai gan, no juridiskā viedokļa, protams, taisnība.
visi numura raksti
Diskusija
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
Satversmes 90. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Satversmes tiesa savā praksē ir norādījusi: "Šī konstitucionālā norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs ...
2 komentāri
Egils Levits
Diskusija
Valsts oficiālās informācijas pasniegšanai nedrīkst pieiet formāli
3 komentāri
Gunārs Kūtris
Diskusija
Valsts ir apsolījusies, ka nodrošinās, lai visi zinātu savas tiesības
6 komentāri
Kristīne Jarinovska
Diskusija
Oficiāla publikācija ir valsts funkcija, ko nevar nodot privātpersonas kompetencē
Ilze Pilsētniece
Diskusija
Jāsaglabā abi formāti: elektroniskais un papīra
AUTORU KATALOGS