Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

ŽURNĀLS Diskusija

21. Aprīlis 2009 /Nr.16 (559)

"Latvijas Vēstnesim" ir jābūt "valsts logam" attiecībās ar sabiedrību
Aivars Borovkovs
Latvijas Juristu biedrības prezidents 

Jautājumu par oficiālo publikāciju es redzu ļoti vienkārši un skaidri: "Latvijas Vēstnesim" arī turpmāk ir jābūt "valsts logam" attiecībās ar sabiedrību – turklāt vienīgajai vietai, kur ir apkopota oficiālā informācija, kas personai uzliek pienākumus vai nosaka tiesības. Lai katrs no rīta tur var ieskatīties un redzēt visu, kas viņu interesē vai var viņu skart. Nevienam nevar uzlikt pienākumu "sērfot" pa nebeidzami daudzām vietām internetā ar bažām kaut ko palaist garām. Es teiktu, ka varētu formulēt šādi – valsts informācijas, kas nav "Latvijas Vēstnesī", nav vispār.

Vairāk vai mazāk tā tas ir jau šobrīd. Taču to vajadzētu sakārtot un noteikti nostiprināt arī normatīvā veidā.

Praktiski tas varētu izskatīties kā "Latvijas Vēstneša" jeb valsts oficiālās informācijas vietne internetā, kur labi pārskatāmā veidā būtu izvietota visa būtiskā valsts informācija:

1) saistoši normatīvie akti (Saeimas pieņemtie likumi, ko izsludina Valsts prezidents, un Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi u. c.);

2) citi valsts iestāžu izdoti tiesību akti, kas, lai gan nav saistoši trešajām personām, bet padara valsts pārvaldi "caurskatāmu" un satur informāciju, kas var būt noderīga, piemēram, Ministru kabineta rīkojumi;

3) cita valsts iestāžu, piemēram, komercreģistra un tiesu, informācija;

4) šajā pašā vietnē obligāti būtu jāievieto saites arī uz to informāciju, kura šobrīd ir ārpus "Latvijas Vēstneša", piemēram, uz Iepirkumu uzraudzības biroja izsludinātajiem valsts un pašvaldību iepirkumiem, maksātnespējas administratoru paziņojumiem u. c.

Racionāli, ka tieši šīs iestādes pašas uzturētu un aktualizētu savas datubāzes, bet citiem saistošas tās kļūtu ar brīdi, kad tiktu iedarbināta saite uz datubāzi "Latvijas Vēstneša" logā.

Tā praktiski tiktu realizēts "vienas pieturas aģentūras" princips, par kura nepieciešamību valsts aparātā runā jau ļoti sen.

Šobrīd tiesas, kā arī dažādas iestādes no personas kā apliecinājumu faktam, ka kaut kas ir ticis publicēts "Latvijas Vēstnesī", nereti prasa pievienot laikraksta papīra versiju. Tātad viena valsts institūcija prasa no personas ziņas par to, ko izdarījusi otra valsts institūcija. Protams, ierēdnim ir viegli pieprasīt no cilvēka vienu izziņu, kas apliecina, ka esmu vīrietis, un otru – ka neesmu sieviete... Un tad vēl vairākos eksemplāros, no kuriem katrs ir notariāli apstiprināts. Tas nav normāli. Valsts iestādēm pašām ir jāpārbauda informācija par personu, ar ko tām ir darīšana.

Es nedomāju, ka ilgtermiņā būtu nepieciešams saglabāt "Latvijas Vēstnesi" papīra formātā (taču noteikti ir vērts saglabāt "Latvijas Vēstnesi" kā oficiālā "rupora" zīmolu). Tas ir dārgi, un biezais laikraksts bieži vien ir grūti izmantojams. Informācijas sistēmas ir ļoti attīstītas, un elektroniskās datubāzes mūsdienās ir pietiekami drošas. Turklāt var gadīties, ka nodeg vai applūst arī bibliotēka, kurā glabājas uz papīra drukātais "Latvijas Vēstnesis". Tāpēc informācijas drošība nav nopietns arguments tam, lai oficiālo izsludināšanu neveiktu elektroniski. Protams, "Latvijas Vēstnesi" var izdrukāt vai nodot pāris eksemplārus Valsts arhīvam, par kuru nav dzirdēts, ka tas kaut ko neprastu droši uzglabāt.

Varbūt pārejai no papīra drukas uz elektronisko formātu kā vienīgo izsludināšanas formu būtu jānotiek pakāpeniski. Manuprāt, papīra formāts varētu saglabāties tikai kā "informatīvs biļetens", kurš nevis publicētu tekstus pilnībā, bet tikai dotu pārskatu par informāciju, kas atrodama šajā vienotajā elektroniskajā valsts oficiālās informācijas vietnē, piemēram, publicētu izsludināto likumu nosaukumus, uzskaitītu reģistrētos komersantus utt. Bet pilna informācija būtu pieejama elektroniski.

Ja kāds šo oficiālo elektronisko informāciju gribētu lasīt uz papīra, viņš pats to izdrukātu un šim mērķim lietotu savu papīru un printeri. Šādai izdrukai gan būtu tikai informatīva nozīme – oficiāla būtu elektroniskā publikācija (pretēji šā brīža situācijai). Tādā veidā valsts būtiski ietaupītu līdzekļus.

Iespējams, lai labāk varētu orientēties elektroniskajā "Latvijas Vēstnesī", katram dokumentam vajadzētu piešķirt savu identifikācijas numuru, kas parādītos uz dokumenta izdrukas papīra formātā. Tad gadījumā, ja kāds šo papīra izdruku kaut kur izmantotu, pēc identifikācijas numura varētu viegli pārbaudīt, vai tā atbilst ziņām, kas publicētas "Latvijas Vēstneša" portālā.

Oficiālās informācijas izsludināšana ir valsts funkcija un pienākums, tādēļ šāda vienota elektroniska vietne internetā ir jāuztur un jākontrolē valstij. Protams, izmaksām ir jābūt pēc iespējas mazākām. Varbūt atsevišķus tehniskus ārpakalpojumus varētu pirkt no privātiem uzņēmumiem.

Ja valsts oficiālās informācijas portāla uzturēšana ir racionāli organizēta, tad var pamatot saprātīgas valsts nodevas iekasēšanu no uzņēmējiem par sludinājuma ievietošanu šādā valsts portālā.

Šobrīd uzņēmēju vidū brīžiem dzirdamā diskusija par to, ka oficiālā publikācija būtu jānodod privātās rokās, nav pamatota. Jārunā skaidra valoda – tā ir dažu biznesmeņu interešu agresīva lobēšana un nekas vairāk.

 

1
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Diskusija
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
Satversmes 90. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības. Satversmes tiesa savā praksē ir norādījusi: "Šī konstitucionālā norma ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs ...
2 komentāri
Egils Levits
Diskusija
Valsts oficiālās informācijas pasniegšanai nedrīkst pieiet formāli
3 komentāri
Gunārs Kusiņš
Diskusija
Oficiālā izsludināšana ir aktīva darbība ar mērķi sasniegt adresātu
11 komentāri
Gunārs Kūtris
Diskusija
Valsts ir apsolījusies, ka nodrošinās, lai visi zinātu savas tiesības
6 komentāri
Kristīne Jarinovska
Diskusija
Oficiāla publikācija ir valsts funkcija, ko nevar nodot privātpersonas kompetencē
AUTORU KATALOGS