Robeža starp kukuļa izspiešanu un kukuļa pieprasīšanu ir trausla, un tiesību normu piemērotājiem var rasties grūtības nošķirt abus minētos noziedzīgos nodarījumus. Tomēr šo abu noziedzīgu nodarījumu precīza norobežošana ir ļoti būtiska, jo kukuļa izspiešanas gadījumā pret valsts amatpersonu var piemērot bargākas sankcijas, savukārt kukuļdevēju, kuram kukulis izspiests, var atbrīvot no kriminālatbildības.
Šī raksta mērķis ir identificēt un raksturot pazīmes, pēc kurām var nošķirt kukuļa izspiešanu un kukuļa pieprasīšanu, veikt salīdzinājumu ar ārvalstu attiecīgo tiesisko regulējumu, kā arī izvērtēt abu iepriekš minēto noziedzīgo nodarījumu piemērošanas un norobežošanas praksi Latvijā.
1. Kukuļa pieprasīšanas pazīmes un mērķis
Krimināllikums (turpmāk – KL) nosaka, ka kukuļa nodošana vienmēr ir saistīta ar kādu mērķi, un tiesību normu piemērotājam ir jākonstatē cēloņsakarība starp nodotu labumu un valsts amatpersonas darbību vai bezdarbību labuma devēja vai citu personu interesēs. KL 320. pantā ir noteikts, ka šāda darbība var būt kā likumīga, tā arī nelikumīga, tomēr šai darbībai ir jābūt saistītai ar valsts amatpersonas dienesta stāvokli (piešķirtajām tiesībām vai uzdotajiem pienākumiem). Juridisko kvalifikāciju neietekmē tas, vai valsts amatpersona ir vai nav izdarījusi paredzētās darbības labuma devēja interesēs.1
Literatūrā atzīts, ka par kukuļa pieprasīšanu jāuzskata gadījumi, kad kukuļošanas ierosinātājs ir kukuļņēmējs.2 Kukuļa pieprasīšanas gadījumā visdrīzāk tieši valsts amatpersona kā noziedzīgās darbības iniciators noteiks kukuļa formu un apmēru. Ar kukuļa pieprasīšanu jāsaprot tāda situācija, ka kukulis tiek pieprasīts par nelikumīgu darbību izdarīšanu vai likumīgu darbību neizdarīšanu kukuļdevēja interesēs.3
Piemēram, kukuļa pieprasīšana ir konstatējama situācijā, ja valsts amatpersona pieprasa kukuli, solot atbrīvot no atbildības par sodāmu nodarījumu apstākļos, kad atbrīvošana likumā nav paredzēta.4 Tādējādi kukuļa pieprasīšanas gadījumā ir jākonstatē sakarība, ka kukulis ir pieprasīts par kādu pretlikumīgu darbību vai bezdarbību, kas bijusi pretrunā likumam.
Praksē mēģinot piemērot kukuļa pieprasīšanas definīciju, objektīvu iemeslu dēļ var rasties zināmas problēmas, cenšoties nošķirt jēdzienus "likumīgs" un "nelikumīgs", jo ne katra valsts amatpersonas veicamā darbība ir reglamentēta likumā. Valsts amatpersonām bieži vien ir piešķirta zināma rīcības brīvība, piemēram, veikt vai neveikt pārbaudi, izskatīt iesniegumu atsevišķu dienu vai mēneša laikā u.tml. Šajā kontekstā nozīmīga ir M. Lejas atziņa, ka ar jēdzienu "pretlikumīgs" (prettiesisks) ir jāsaprot ne tikai konkrētu tiesību normu pārkāpums, bet arī valsts amatpersonas neobjektivitāte.5 Minētais secinājums norāda uz nepieciešamību jēdzienu "pretlikumīgs" KL 320. panta trešās daļas kontekstā tulkot nevis šauri, bet gan paplašināti, izvērtējot ne vien valsts amatpersonas darbību formālo atbilstību likumam, bet arī veiktās rīcības objektivitāti un pamatotību.
2. Kukuļa izspiešanas pazīmes un mērķis
Kukuļa izspiešanas definīcija ir sniegta KL 324. panta otrajā daļā, kur noteikts, ka tā ir kukuļa pieprasīšana par likumīgu darbību izdarīšanu, kā arī pieprasīšana, kas saistīta ar draudiem kaitēt personas likumīgajām interesēm. Gan literatūrā,6 gan arī 1993. gada 21. jūnija Augstākās tiesas plēnuma (turpmāk – Plēnums) lēmuma Nr. 7 punktā Nr. 10 papildus minēts, ka par kukuļa izspiešanu ir jāuzskata arī kukuļdevēja nostādīšana tādos apstākļos, kuros kukuļdevējs spiests dot kukuli, lai novērstu kaitīgas sekas savām likumīgajām interesēm.7
Gramatiski tulkojot Plēnuma lēmumā minēto, var konstatēt, ka valsts amatpersona var pat nepieprasīt kukuli, bet tai pietiek nostādīt kukuļdevēju tādos apstākļos, kuros viņš ir spiests dot kukuli, un šāda situācija saskaņā ar Plēnuma skaidrojumu arī būtu vērtējama kā kukuļa izspiešana. No šāda formulējuma tomēr nav skaidrs, kurā brīdī valsts amatpersonai rodas nodoms ņemt kukuli, t.i., vai persona apzināti tiek nostādīta tādā situācijā, lai tā būtu spiesta dot kukuli, vai arī valsts amatpersonai sākotnēji var pat nebūt noziedzīga nodoma un kukuļošanu var aizsākt persona, kura dod kukuli, bet valsts amatpersona to pieņem.
| Situācija, ja kukulis ir pieprasīts par nepamatotu vai neobjektīvu darbību, ir vērtējama kā kukuļa pieprasīšana. |
Kukuļa izspiešana ir nepārprotami jānošķir no kukuļņemšanas par likumīgu darbību izdarīšanu kukuļdevēja interesēs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes