2010. gada aprīlī apritējis gads, kopš Saeima pieņēma grozījumus Satversmē, ar 10. Saeimas sanākšanu paredzot daļai tautas tiesību rosināt Saeimas atsaukšanu. Diskusijas sabiedrībā par Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanu grozījumi ir mazinājuši, tomēr ne visi tiesību jautājumi ir atrisināti. Būtiskākais no tiem – vai grozījumi mehānismu ir pilnveidojuši. Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu, sākotnēji jāpievēršas pastāvošās situācijas analīzei, kam veltīts šis raksts.
Raksta mērķis ir izpētīt Saeimas atlaišanas mehānismu, kāds tas bija pirms grozījumiem, īpaši pievēršoties tā funkcionētspējas problēmām. Šādi iespējams uzskatāmi parādīt sākotnējā mehānisma trūkumus, atstājot turpmākām diskusijām Satversmes grozījumu vērtējumu vai citu pilnveides iespēju apsvēršanu no šādas analīzes skatījuma.
I. Modeļa izveide
Latvijas Republikā parlamenta atlaišanas modelis ir netipisks. To atzīst ārvalstu autori1 un apliecina Satversmes sapulces locekļu debates, pieņemot Satversmi. Arī profesors Kārlis Dišlers uzsvēris, ka Saeimas atlaišanas institūts ir "nevis vienkārši norakstīts no kāda parauga, bet veidots diezgan patstāvīgi".2 Nav saskatāms neviens iemesls, kādēļ unikalitāte šajā jautājumā nebūtu saglabājama, tomēr tā nevar būt šķērslis institūta praktiskajai piemērošanai un efektivitātei.
Atlaišanas mehānisma attīstība Satversmes sapulcē
Saeimas atlaišanas mehānisms izveidots reizē ar Satversmi 1922. gadā, un vienīgie grozījumi tajā izdarīti tikai 2009. gada pavasarī. Grozījumi stāsies spēkā tikai ar 10. Saeimas sanākšanu, līdz ar to par grozījumu sekām runāt pāragri. Lai izprastu, kādēļ radīts tieši šāds mehānisms, un izvērtētu grozījumu pamatotību, jāaplūko tā tapšanas vēsture, pievēršot pienācīgu uzmanību ne tikai Saeimas atlaišanas mehānismam, bet arī Valsts prezidenta institūta izveidei.
Kā zināms, izstrādājot Satversmes projektu, sākotnēji Latvijā tika plānots tautas vēlēts prezidents. Apspriežot Satversmes projektu, Satversmes sapulces locekļi samērā daudz laika veltīja debatēm par īpaša valsts galvas institūta nepieciešamību, kā arī jautājumiem par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību un kompetenci. Satversmes sapulces locekļu vidū nebija vienprātības ne par to, vai Latvijā vispār nepieciešams atsevišķs Valsts prezidenta amats, ne arī – atsevišķa amata gadījumā – par to, kādā veidā tas ievēlams un ar kādām pilnvarām apveltāms. Pirmajā lasījumā pants par tautas vēlētu Valsts prezidentu atbalstīts reizē ar projektu kopumā. Otrajā lasījumā ar nelielu balsu pārsvaru tika atbalstīts Satversmes sapulces locekļa Oto Nonāca priekšlikums par Saeimas vēlētu prezidentu ar pilnvaru termiņu uz trim gadiem.3 Uz trešo lasījumu par šo pantu tika iesniegti pieci priekšlikumi, turklāt visi priekšlikumi bija vērsti uz tautas vēlēta Valsts prezidenta institūta izveidošanu.
Prezidenta ievēlēšanas veids tika izšķirts tikai ar pāris balsu pārsvaru. Ja trešajā lasījumā par iesniegtajiem priekšlikumiem nobalsotu vēl divi deputāti, tiktu panākts, ka Latvijas Republikas Satversmē būtu iekļauta tēze par tautas vēlēta Valsts prezidenta institūtu.4 Tādējādi līdz pat balsojumam trešajā lasījumā liela daļa Satversmes sapulces locekļu par piemērotāku Valsts prezidenta ievēlēšanas veidu uzskatīja tiešas vēlēšanas, un ievēlēšanas veids bija nozīmīgs apstāklis, izšķiroties par Valsts prezidenta pilnvarām.
Arī Saeimas atlaišanas mehānisms bija viens no institūtiem, kas sākotnēji tika veidots kā tautas vēlēta Valsts prezidenta tiesība atlaist parlamentu. Satversmes projektā tika paredzēts, ka Valsts prezidents var atlaist Saeimu bez īpašiem nosacījumiem, tikai ar izņēmumu, ka prezidents nevar atlaist Saeimu otrreiz viena iemesla dēļ.5
Satversmes sapulces locekļi, otrajā Satversmes pirmās daļas lasījumā izšķiroties par parlamenta vēlētu Valsts prezidentu, secināja, ka iepriekš plānotais Saeimas atlaišanas modelis vairs neatbilst jaunizveidotajām Saeimas un Valsts prezidenta institūta savstarpējām tiesiskajām attiecībām. Saglabājot Valsts prezidentam iepriekš plānotās pilnvaras, šīs attiecības nesamērīgi nosvērtos Valsts prezidenta ietekmes paplašināšanas virzienā.
Satversmes sapulces loceklis Fēlikss Cielēns norādīja, ka "argumenti [..] attiecībā uz tautas vēlētu prezidentu un uz viņa kompetencēm, tagad tie zināmā mērā atkrīt līdz ar viņa ievēlēšanas veidu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes