ŽURNĀLS Atsaucoties uz publicēto

1. Rakstā minētie apsvērumi nav minēti un analizēti komentētajā Senāta lēmumā. Ja šādi apsvērumi ir bijuši, bet palikuši aizkadrā, tad tas ir jautājums par Augstākās tiesas nolēmumu kvalitāti, un raksta autoram kā Civillietu departamenta priekššedētājam būtu vērts pievērsties šīs problemātikas risināšanai.
2. Patīk tas vai nē, bet Maksātnespējas likums pamatā ir izstrādāts uz principu - visu pēc iespējas vienkāršāk un ātrāk. Un par visu šai dzīvē ir jāmaskā sava cena, arī par maksātnespējas pricedūru vienkāršumu un ātrumu. Pamatā par to "maksā" kreditori, saņemot mazāku saistību izpildījumu. Taču tāda ir tiesībpolitiskā izšķiršanās, kas ir jārespektē arī tiesām, nevis jāmēģina lietas spriest pēc subjektīvā taisnīguma izjūtas, kuru tiesības starpcitu neaizsargā. Un, raugoties no kreditoru perspektīvas, fiziskās personas maksātnespējas process pēc definīcijas ir netaisnīgs.
3. Ir vairākas valstis, kurās ir likumā nostiprināts rakstā minētais princips - nepieciešamība vērtēt, cik parādniekam nepieciešams iztikai, pārpalikumu novirzot kreditoru prasījumu segšanai. Un šajās valstīs rezultāts ir tāds, ka vidēji 90 % gadījumu (un dažās teju simtprocentīgi) kreditori maksātnespējas procesā nesaņem pilnīgi neko, jo parādnieka ienākumi ir nepietiekami pat personīgo izdevumu segšanai. Turklāt ir liela problemātika noteikt, cik tad naudas parādniekam objektīvi nepieciešams. Neticiet - palasiet Pasaules Bankas pētījumu. Tieši tāpēc jau bija šī tiesībpolitiskā izšķiršanās, ka noteicam minimālo maksājuma slieksni, bet neskaldam matus par to, cik parādnieks drīskt ēst un kādā dzīvoklī dzīvot, kādā skolā bērnus skolot u.tt.
4. Bagāto - nabago tēma ir aktuāla gadsmintiem cauri, un tam ir savi pamatoti iemesli, kāpēc viens ir bagāts, cits nabags. Katram sava dzīves pieredze izejama, un nevietā ir būt soģim, spriežot par to, ka tu, lūk, bagāts būdams, likumu pildīsi citādi, kā nabags. Maksātnespējas process nevienam nav saldais ēdiens, vai tas cilvēks ir bagāts, vai nabags, un katrs caur to iziet kaut kādu dzīves skolu, jautājums ir tikai par to, vai viņš to apzinās, vai nē. Katrā ziņā intrpretēt likumu "pēc deguniem" ir nevietā.

Parādu pamešana ir viens no kristīgās morāles pamatakmeņiem, kas iekalts arī Satversmes preambulā. Tāpēc fizisko personu maksātnespējas procesam jābūt pēc iespējas vienkāršotam, lai parādnieks netiktu pārmēru apgrūtināts. Nepieciešams noteikt kārtību, ka maksātnespējīgais parādnieks vēršas pie maksātnespējas administratora un iemaksā desmito tiesu no sava parāda apmēra, kā paģēr baznīcas noteiktā kārtība. Saņemot desmito tiesu, administrators zīmē brīvestības burtus pergamentā, liek sava pakava nospiedumu un starptautiskajā tīmeklī izsludina, ka pārādnieks top atbrīvots no savām saistībām. Stundas darbs, un viss ir nokārtots. Kas atiecas uz tiem parādniekiem, kuri nevar savā trūcībā sakasīt pimberus maksātnespējas administratora atlīdzībai, tie maksā tiesu izpildītājam līdz mūža galam vai saistību pilnīgai izpildei, atkarībā no tā, kurš notikums iestājas ātrāk. Jo, kā Tautas atziņa vēsta - skopais maksā divreiz, bet muļķītis maksā visu mūžu!

Šķiet, ka nu jau komentāri kļūst absurdi un bez pamatojuma. Ja AT senators apgalvo, ka 99% maksātnespējīgo "pēkšņi saņem minimālo algu", no kuras tad tiek veikti maksājumi, tam jābūt pierādījumos balstītam apgalvojumam. No MKD janvāra prezentācijas 41.slaida, kas atrodama šeit http://mkd.gov.lv/lv/publ_stat/publikacijas/ , gan redzams, ka ~49% iemaksas veic no minimālās algas, bet pārējie ~51% no lielākas ienākumu daļas. Kuram ir taisnība un kuri skaitļi ir pareizi? Saskaņā ar senatora rakstīto tikai ~10 (1% no ~1000) cilvēku, ik gadu maksātnespējas procesu uzsāk un maksājumus veic korekti neslēpjot ienākumus - atvēlot trešdaļu ienākumu saistību dzēšanai. Arī mans gadījums - veicu samaksu nedaudz vairāk kā 1/3 daļas apmērā no ienākumiem, kas nebūt nebija minimālā alga. Bez tam, kreditoriem šaubu gadījumā ir tiesības visā procesa gaitā izteikt pretenzijas un pieprasīt konta izrakstus, VID izziņas u.c. dokumentus. Ja pieprasījumam neatsaucas administrators, tad godprātīgs parādnieks atsauksies. Ja patiesi no katru gadu uzsāktajiem procesiem a'priori ~990 gadījumos ir pamats aizdomām par negodīgumu (izriet no senatora komentāra), tad ir jāceļ trauksme un tiesu varai ir tādas tiesības un pat pienākums, norādīt uz nepilnībām likumdošanā. Piekrītu, ka mantas neesamības gadījumā, bankrota procedūra jāpabeidz pāris mēnešu laikā - jāsaīsina termiņi, jo nav saprotams, kādēļ no administratora puses rīcība ir tik gausa. Ja AT senatora viedoklis pretēji MKD datiem ir tāds, ka 99% maksātnespējīgo ir krāpnieki, tad kļūst skaidrs ar kādiem sākotnējiem priekšstatiem AT tiks un tiek skatītas līdzīgas lieta. Ļoti vēlētos, lai šis 99% apgalvojums tiktu pamatots ar faktoloģisko materiālu. Citādi šāds komentārs ir vismaz neētisks, ja ne rada šaubas par AT objektivitāti lēmumos. Turklāt tas ir pretrunā ar neseno komentāru par attiecību 500€ un 5000€ ienākumos un kaitējumu kreditoriem - abu kategoriju cilvēki ir mazākumā, jo taču 99% saņem minimālo algu un vienlaikus izklaidējas soctīklos. Manuprāt, šie AT senatora komentāri ir radījuši precedentu tos vērtēt tiesnešu ētikas komisijā. Papildus, tad, kad ZTI izsola īpašumu par 15% no kredīta summas un attiecīgi no īpašuma vērtības iegādes brīdī, tiesa noraida iesniegumu taisnīgas atlīdzības saņemšanai par īpašumu. Tieši šāds fakts aizveda mani līdz maksātnespējai, ka vairs nebija vienīgā īpašuma, bet bija atlikušas kredītsaistības 85% apmērā no īpašuma iegādes vērtības, ZTI izpildu raksts darbavietai, īres izdevumi jaunai dzīvesvietai un nekādas iespējas vienoties ar kreditoru par saprātīgu iemaksu apmēru. Bet AT senators apgalvo - parādnieki ir tie, kuri falsificē ienākumus, krāpjas utt. Par tieši kādiem taisnīgiem spriedumiem var nākotnē būt runa, ja AT viedoklis komentāru sadaļā nedalīti ir kreditoru pusē. Lēmums SPC-5/2019 pat nepieļauj parādniecei kompensēt, "radušos zaudējumus", lai gan tiesu praksē šāds pieļāvums akceptēts pat pēc saistību dzēšanas procedūras pabeigšanas anonimizēts nolēmums Nr. C33521215 .

Un kas tad notiks ar tiem, kas paļāvās uz tolaik Maksātnespējas administrācijas pausto un likumdevēju, kas teica, ka bankrota procedūras laikā maksājumi kreditoriem nav jāveic? Kas ir nostādījis šobrīd administratoru likumdevēja vietā un pateicis, ka administrators tagad noteiks, cik un kam bankrota procedūra ir jāmaksā? Pamats atkal koruptīvām darbībām...
Turklāt nav saprotams Strupiša paustais par "uzturēšanās izmaksām", tās likumā ir noteiktas 2/3 no ienākumiem...ārprāts, ja šādi kropļos likumdevēja gribu un tn mērķi, tad kur mēs nonāksim? Pie tā, ka mn Latvijā neviens vairs nesniedz, jo vispār nebūs paredzams, ko lems administrators, kas pēc Senāta ieskatiem būs Dieva vietā...