ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Administratīvā akta apstrīdēšanas institūts teorijā un praksē

Administratīvā akta apstrīdēšana, tāpat kā vēršanās ar pieteikumu tiesā, lai veiktu kontroli pār valsts pārvaldes lēmuma tiesiskumu, atkarīga no indivīda vēlmes īstenot savu tiesību aizsardzību.

Mg.iur. Kristīne Jaunzeme

Laba administrācija ir kas vairāk nekā tiesības uz atlīdzinājumu par sliktu administrāciju.¹ Prasība, lai valsts pārvaldes darbība būtu tiesiska, nosaka nepieciešamību pēc iekšējiem juridiskās kontroles mehānismiem, lai potenciālās kļūdas pēc iespējas mazinātu.² Turklāt valsts pārvaldes tiesiskuma prasība ir nesaraujami saistīta ar pienākumu ievērot un aizsargāt privātpersonas tiesības, saprātīgi izmantojot varu, tāpēc jebkurš valsts pārvaldes izdots akts var tikt apšaubīts, pieprasot tā pārbaudi. Administratīvo aktu kā tādu valsts pārvaldes gribas izpaudumu, kas atšķirībā no citiem valsts pārvaldes aktiem, piemēram, vispārsaistošiem aktiem, vistiešākajā veidā ietekmē privātas personas tiesisko stāvokli, tiesiskums un pamatotība ir visbiežāk apšaubīta.

Šā raksta mērķis ir analizēt administratīvā akta apstrīdēšanas institūta būtību teorijā un tā praktisko nozīmi, it īpaši ņemot vērā to, ka dažādās administratīvā procesa iestādē un tiesā efektivizēšanas idejās, viedokļos un koncepcijās un uz tiem pamatotos izstrādātos vai iecerētos grozījumos tiesību aktos galvenā uzmanība ir vērsta uz administratīvā procesa tiesā efektivizēšanu. No vienas puses, tas ir loģiski, apzinoties tiesu lielo noslogotību, taču, no otras puses, neloģiski, jo tieši neefektīvs administratīvais process iestādē un nepietiekami valsts pārvaldes iekšējie kontroles mehānismi ir cēlonis lielajam izskatāmo lietu skaitam administratīvajā tiesā. Tam, ka tiesību aktos ir nostiprināta un tiesiskajā praksē iedzīvināta administrācijas ārēja kontrole, tas ir, administratīvo tiesu veikta kontrole pār valsts pārvaldes pieņemto lēmumu un rīcības likumību un lietderību, vajadzētu piespiest valsts pārvaldi mērķtiecīgi pielietot tās rīcībā esošos iekšējos kontroles un uzraudzības mehānismus³ vai, ja tādu nav vai tie ir nepietiekami, šos iekšējos kontroles mehānismus izveidot, pilnveidot un uzlabot, nevis sagaidīt, ka administratīvā tiesa vairāk vai mazāk efektīvi darbosies šo kontroles un uzraudzības mehānismu vietā. Autore šā raksta ietvaros nepretendē sniegt viennozīmīgus risinājumus administratīvā procesa efektivizēšanai iestādē, taču vērš uzmanību uz atsevišķiem tā īstenošanas teorētiskiem un tīri praktiskiem aspektiem, akcentējot arī iestāžu pieļautās kļūdas administratīvās lietas izskatīšanā.

I. Apstrīdēšanas institūts teorijā

 Administrācijas⁴ kontrole visbiežāk lietotajā izpratnē nozīmē citu institūciju tiesības un pienākumu uzraudzīt valsts pārvaldes darbības likumību un lietderību. Tā var būt citu speciāli izveidotu valsts pārvaldes iestāžu veikta uzraudzība, tā var būt hierarhiski augstākas iestādes veikta uzraudzība, kā arī tiesu varas veikta uzraudzība pār to, lai publiskas personas izmantotu tām piešķirto varu atbilstoši tās leģitīmajam mērķim, atbilstoši tiesību aktos noteiktajam, taisnīgi un respektējot privātpersonu likumīgās tiesības un intereses. Administratīvās kontroles uzdevums ir uzturēt disciplīnu un noteiktu kārtību, nodrošināt lietderības un likumības ievērošanu administratīvo iestāžu un amatpersonu darbībā.⁵ Taču jebkura kontrole, kas ir veikta ārpus pašas administrācijas, vienmēr ir retrospektīva, proti, tā konstatē jau izdarītu tiesību aktu pārkāpumu, aizskartas tiesības u.tml., līdz ar to neatjauno privātpersonas tiesības tik efektīvi, kā tas būtu iespējams, ja būtu veikta prospektīva kontrole, proti, pašas administrācijas ietvaros,⁶ un vislabāk, ja tā būtu veikta vēl pirms lēmuma pieņemšanas. Lai gan tiesu veiktā kontrole pār administrācijas darbību jeb pieteikums tiesā tiek atzīts par visspēcīgāko kontroles instrumentu, ar kuru persona var veikt izpildvaras lēmuma kontroli neatkarīgā institūcijā,⁷ tomēr administratīvā kontrole valsts pārvaldes ietvaros arī ir svarīgs instruments valsts pārvaldes darbības tiesiskuma nodrošināšanai un privātpersonas tiesību aizsardzībai.

Turklāt būtiski ir, ka valsts pārvaldes rīcību tiesiskā kārtā īsteno valsts pārvaldes ietvaros, tai skaitā īsteno šīs rīcības tiesiskuma kontroli katrā konkrētajā gadījumā, nonākot līdz tiesiskam un pamatotam lietas iznākumam. Privātpersona sagaida tiesisku valsts pārvaldes rīcību konkrētajās tiesiskajās attiecībās ar valsti, visbiežāk – noteiktu tiesību piešķiršanu, un tas ir pamatoti, ja vien tai tiesīgi šādas subjektīvas tiesības piemīt, nevis ir sagatavojusies ilgstošā laika periodā savas tiesības “pierādīt” līdz pat dalībai tiesas procesā.⁸ Valsts pārvaldei kopumā un katrai publiskai personai atsevišķi nav ne savu interešu, ne arī savu subjektīvu tiesību, līdz ar to nav iespēju uzurpēt privātpersonas tiesības sev par labu. Tādējādi, pēc autores ieskata, efektīvas saskarsmes ar privātpersonu tiesiskajās attiecībās nodrošināšanai var būt trīs nosacījumi:

1) atbilstošs tiesiskais regulējums,

2) profesionāli tiesībpiemērotāji un

3) efektīva tiesiskuma uzraudzība valsts pārvaldes ietvaros.

Ar tiesiskuma uzraudzību publiskas un privātas personas tiesiskajās attiecībās visbiežāk saprot apstrīdēšanu augstākā iestādē, tiesības iesniegt sūdzību administrācijā, tā var būt arī tiesiskuma pēcpārbaude pārvaldes organizācijas hierarhiskās sistēmas ietvaros, dažādas samierināšanas procedūras, piemēram, mediācija vai ombuds.⁹ Šādas tiesiskuma uzraudzības mērķis ir valsts pārvaldes darbības atbilstības tiesībām un to uzdevumu, kāpēc tā ir izveidota, īstenošanas nodrošināšana.

Administratīvā akta apstrīdēšana, tāpat kā vēršanās ar pieteikumu tiesā, lai veiktu kontroli pār valsts pārvaldes lēmuma tiesiskumu, atkarīga no indivīda vēlmes īstenot savu tiesību aizsardzību.