Atņemot nepilsoņa statusu, tiek norādīts, ka tas ir būtisks personas tiesību ierobežojums un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem.92 Turklāt tiesību literatūrā tiek norādīts, ka nepilsoņa statuss ir "kas līdzīgs" pilsoņa statusam ar atšķirību, ka nepilsonim var tikt noteikti ierobežojumi attiecībā uz noteiktām profesijām un darbībām.93 Atbilstoši valdības ziņojumiem dažādām Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību komitejām Latvija nenodala pilsoņus no nepilsoņiem viņu cilvēktiesību īstenošanā. Tādējādi nepilsoņi, gan no Satversmes un nacionālo likumu, gan no Latvijas starptautisko cilvēktiesību saistību viedokļa, pieder Latvijas valstij tāpat kā tās pilsoņi.
Lietu pakļautība administratīvajām tiesām
Efektīvs administratīvais process ir galvenais cilvēktiesību garants valstī – mehānisms, no kura sekmīgas darbības ir atkarīgs valsts demokrātijas un tiesiskuma patiesais līmenis.
Dipl.iur. Gatis Litvins, sabiedriskās politikas centra PROVIDUS jurists
Nobeigums. Sākums “JV” Nr.35, 28.08.2007.
|
|
Atņemot nepilsoņa statusu, tiek norādīts, ka tas ir būtisks personas tiesību ierobežojums un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem.92 Turklāt tiesību literatūrā tiek norādīts, ka nepilsoņa statuss ir “kas līdzīgs” pilsoņa statusam ar atšķirību, ka nepilsonim var tikt noteikti ierobežojumi attiecībā uz noteiktām profesijām un darbībām.93 Atbilstoši valdības ziņojumiem dažādām Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību komitejām Latvija nenodala pilsoņus no nepilsoņiem viņu cilvēktiesību īstenošanā. Tādējādi nepilsoņi, gan no Satversmes un nacionālo likumu, gan no Latvijas starptautisko cilvēktiesību saistību viedokļa, pieder Latvijas valstij tāpat kā tās pilsoņi.94
Tomēr, kā izriet no iepriekš minētā, ir atšķirība, kā tiek atņemta pilsonība un kā – nepilsoņa statuss. Proti, pilsonību atņem ar tiesas lēmumu, bet nepilsoņa statusu – ar valsts pārvaldes iestādes lēmumu, kuru var pārsūdzēt administratīvajā tiesā.
Kā tika norādīts, izskatīšanas kārtību un procesu var izvēlēties likumdevējs. Tas var noteikt, ka konkrētas valsts pārvaldes darbības tiesiskuma izvērtēšana notiks cita tiesas procesa kārtībā. Tomēr procesa veids, kurā izskata attiecīgās lietas, nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un, kā jau iepriekš tika secināts, starptautiskās tiesības nenosaka pilsonības atņemšanas apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas procesu. Tās tikai pieprasa, lai atņemšana tiktu objektīvi izskatīta tiesā vai valsts pārvaldes iestādē.
Līdz ar to, lai arī būtībā pilsonības atņemšanas procesā starp personu un valsti pastāv administratīvi tiesiskās attiecības, vēsturiskā attīstības procesa rezultātā likumdevējs šo lietas kategoriju ir nodevis vispārējās jurisdikcijas tiesai. Turklāt, stājoties spēkā APL, likumdevējs to nav mainījis. Tādējādi būtu jāizvērtē, vai pašreizējais process, kad šīs kategorijas lietas izskata saskaņā ar CPL noteikumiem, neliedz personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības un būtiski neierobežo personas tiesības aizstāvēt savas tiesības, jo kā jau norādīts, pēc pašreizējā procesa iestāde ir prasītājs, bet persona – atbildētājs.
CPL 10. panta pirmā daļa paredz, ka puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā. Lietas dalībnieki var paši izvēlēties, ar kādiem procesuāliem līdzekļiem aizstāvēt savas intereses. Tiesa nav ieinteresēta nevienas puses lietā. Te jāatgādina izteiciens, ka tiesā uzvar tas, kas pareizāk un labāk māk argumentēt un pierādīt savu viedokli. Abas puses – prasītājs un atbildētājs – savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā un iesniedz pierādījumus tiesai, lai aizsargātu savas intereses. Pierādīšanas pienākums vienādā mērā attiecas uz abām pusēm, kā tas arī paredzēts CPL 93. panta pirmajā daļā. Civilprocesā tiek pieņemts, ka pusēm ir līdzīgas iespējas rūpēties par savu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzību un tas darbojas kā sacīkstes princips, jo tur strīds notiek starp pusēm, kurām ir vienlīdzīgas iespējas. Tiek atzīts, ka lietas pareizas izskatīšanas pamatā ir nodrošināt pusēm vienlīdzīgas iespējas realizēt savas tiesības.
Savukārt neatņemama administratīvā procesa sastāvdaļa ir objektīvās izmeklēšanas princips. Likuma “Par tiesu varu” 25.1 pants nosaka: lai prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un panāktu taisnīgu administratīvās lietas izskatīšanu, tiesa dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā arī pēc savas iniciatīvas vāc pierādījumus. Līdzīgi noteikts APL 103. panta otrajā daļā un 107. panta ceturtajā daļā, kā arī 150. panta ceturtajā daļā.
Efektīvs administratīvais process ir galvenais cilvēktiesību garants valstī – mehānisms, no kura sekmīgas darbības ir atkarīgs valsts demokrātijas un tiesiskuma patiesais līmenis.95
Būtiskākā atšķirība no civilprocesa ir tāda, ka dalībnieku sniegums nav noteicošais lēmuma pieņemšanā, jo saskaņā ar APL 103. panta otro daļu tiesa pati (ex officio) objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku vērtējumu. Šis pants tiesai uzliek par pienākumu ieņemt aktīvu lomu pierādījumu vākšanā, lai objektīvi noskaidrotu lietas apstākļus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes